Ziemeļkrimas kanāls
| Ziemeļkrimas kanāls | |
|---|---|
 | |
| Būvniecības sākums | 1961 |
| Pabeigšanas datums | 1975 (trešā kārta — 1997) |
| Sākuma punkts |  Ukraina Dņepra, Kahovkas ūdenskrātuve, Tavrijska
|
| Beigu punkts | Ukraina Krima, Zeļonijjara
|
| Slūžas | 0 |
| Garums | 402,6 km |
| Statuss | Daļēji lietošanā |
Ziemeļkrimas kanāls (ukraiņu: Північно-Кримський канал, Pivnično-Krymskyi kanal), PSRS laikā Ukrainas ļeņiniskās komjaunatnes vārdā nosauktais Ziemeļkrimas kanāls[1] ir apūdeņošanas kanāls, kas sākas Hersonas apgabalā Ukrainas dienvidos un ved uz Krimas pussalu, pārvadot turp Dņepras ūdeņus no Kahovkas ūdenskrātuves. Kanālam ir arī vairāki atzarojumi Hersonas apgabalā un Krimā. Kanāls tika plānots kā sezonāls no marta līdz novembrim. Kuģu kustībai nav piemērots.[1]
Kopš 2014. gada Krimas okupācijas sākuma kanāls funkcionē tikai daļēji, pievadot Dņepras ūdeņus no Kahovkas ūdenskrātuves tikai Ukrainas kontrolētajai teritorijai,[2] bet Krimā 148 no 294 km tiek lietoti ūdens pārsviešanai no Bilohirskas rajona kalniem un Krimas ziemeļaustrumu gruntsūdeņiem uz Kerčas pussalu.[3]
Tehniskie dati
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kanāla garums ir 402,6 km, no tiem 109 km Hersonas apgabalā un 294 km Krimā. Dziļums līdz 7 m, platums sākumdaļā sasniedz 150 metrus, galā pie Zeļonijjaras ciema — 15 metri. Vidējā gada caurtece bija 380 m³/s, no kuriem 300-320 m³ nonāca Krimā. Maksimālā iespējamā caurtece — 500 m³/s, kas bija ap 30% Dņepras caurteces tās lejtecē. Ūdens kustība no Dņepras līdz galam aizņēma 33 dienas. Kopējais sistēmas garums ar atzarojumiem un cauruļvadiem — ap 11 000 km. Līdz 2014. gadam kanāls nodrošināja 80%-87% Krimas vajadzību pēc saldūdens,[4][5] tomēr tā trūkums joprojām bija izjūtams pussalas dienvidaustrumu piekrastē.[6]
2013. gadā kanāls Krimai piegādāja 1554 miljonu m³ ūdens, no kuriem 695 miljoni m³ tika zaudēti caur iztvaikošanu un iesūkšanos pazemē.[7] 60% atlikuma tika izmantoti lauksaimniecībai (g.k. rīsu audzēšanai), 20% saldūdens zivju dīķiem, vēl 20% pilsētu un iedzīvotāju vajadzībām.
Lielākie atzarojumi — Rozdoļnes, Azovas un Krasnohvardijskes kanāli, Savienotājkanāls, Saku un Rietumu—Melnās jūras kanāli.
Kanāla trasē un pie tā atzarojumiem atrodas daudzas ūdens pacelšanas sūkņu stacijas, lai nodrošinātu ūdens tecējumu, saposmotā reljefa dēļ vairākās vietās tas iet caur tuneļiem vai līdz 7 m augstiem akveduktiem. Pie galvenā kanāla izveidotas 7 ūdenskrātuves.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mazā nokrišņu daudzuma un vājā upju tīkla dēļ Krimā trūkst saldūdens. Pēc 1833. gada sausuma Jaltas Ņikitas botāniskā dārza dibinātājs K. fon Stevens ierosināja izbūvēt kanālu no Dņepras līdz Krimai. Darbu tehnisko grūtību dēļ lēmums par būvniecību tika pieņemts tikai 1916. gadā.[8] Bet drīz Krievijas Impērijā sākās revolūcijas un pilsoņu karš, un projekts netika īstenots.
Pēc Otrā pasaules kara tika izskatītas trīs alternatīvas iespējas Krimas nodrošināšanai ar ūdeni: ūdensvada izbūve no Kubaņas, Azovas jūras atsāļošana un kanāla izbūve no Dņepras. Pēdējais variants tika atzīts par racionālāko.
1950. gada 20. septembrī[9] tika pieņemta PSRS Ministru padomes rezolūcija "Par Kahovkas hidroelektrostacijas būvniecību pie Dņepras upes, Dienvidukrainas un Ziemeļkrimas kanāliem un par zemes apūdeņošanu Ukrainas dienvidu un Krimas ziemeļu reģionos".[10] Drīz projekts tika pasludināts par "lielu komunisma būvi" (krievu: Вели́кая стро́йка коммуни́зма, "Veļikaja stroika kommuņizma") un par "komjaunatnes triecienceltni".[11] 1951. gadā PSRS Sakaru ministrija izdeva Ziemeļkrimas kanālam veltītu pastmarku kā vienu no “lielajiem komunisma celtniecības projektiem”, 1954. gadā Krima no Krievijas PFSR tika nodota Ukrainas PSR, no kuras tika paredzēta tās apgāde.
Pētījumi, projektēšana un apsekošana ilga vairāk nekā 10 gadus. Ukrainas Komunistiskās partijas Krimas reģionālās komitejas plēnums 1961. gada februārī, nespējot uzbūvēt kanālu ar vietējo iedzīvotāju palīdzību, Ziemeļkrimas kanāla būvniecību pasludināja par "valsts mēroga būvi". No visām PSRS daļām uz Krimu tika nosūtīti 10 tūkstoši jauniešu kanāla būvniecībai.
Celtniecības praktiskā sagatavošana sākās 1957. gadā, galvenie darbi notika trīs posmos laikā no 1961. līdz 1971. gadam, lai gan pilnībā pirmais posms tika pabeigts tikai 1978. gadā. Otrais un trešais posms sastāvēja galvenokārt no atzarojumu un papildu ūdenskrātuvju izbūves un tika pabeigti 1997. gadā. Bija plānoti vēl trīs celtniecības posmi, taču ceturtā posma darbi 1997. gadā tika apturēti līdzekļu trūkuma dēļ.
Kanāla celtniecības hronoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- 1950. — valdības lēmums par izpētes darbu uzsākšanu un Kahovkas ūdenskrātuves radīšanu
- 1954. — Krimas nodošana Ukrainai
- 1955.-1958. — Kahovkas ūdenskrātuves piepildīšana
- 1961. — kanāla celtniecības sākums
- 1963. — ūdens sasniedz Krasnoperekopsku Krimā
- 1965. — ūdens sasniedz Džankoju
- 1971. — ūdens sasniedz Kerčas pussalu
- 1975. — ūdens sasniedz Kerču
- 1977.-1984. — Rozdoļnes rajonā notiek sūkņu stacijas celtniecība ūdens pacelšanai par 82 metriem.
- 1978. — pabeigta pirmā kārta. Izbūvēts kanāls visā garumā, kā arī atzarojumi jaunizveidotajām rīsa audzēšanas zemēm ar ap 1000 km² kopplatību.
- 1990. — pabeigta otrā kārta. Galvenais objekts — Mežgornojes ūdenskrātuve pie Simferopoles, lielākā no visām.
- 1997. — pabeigta trešā kārta, uzlaboti vai uzbūvēti jauni rīsu lauksaimniecības kanāli.
- 1990.-2013. — notiek apūdeņojamo zemju daudzuma samazināšanās Krimā no 4 līdz 1,7 tūkstošiem km². Samazinās vajadzība pēc ūdens, un vājinātās ūdens straumes dēļ jau kopš 21. gadsimta sākuma ik gadus nākas veikt kanāla tīrīšanu no dūņām un ūdensaugiem.[12]
- 2014. — Krimas okupācija. Ukraina bloķē ūdens piegādi Krimai. Krievija martā paziņo, ka Krimai nedraud ūdens trūkums neatkarīgi no kanāla darbības.[4] Aprīlī Krievija paziņo, ka tiek apcerēti padomju laikā atmestie projekti par apūdeņošanu no Kubaņas un Azovas jūras ūdens atsāļošanu.[5] Krimā tiek pilnīgi pārtraukta rīsa audzēšana un notiek pāreja uz reģiona apstākļiem piemērotām kultūrām.[8]
- 2014.-2021. — Ukrainas kontrolētajā teritorijā kanāls funkcionē normāli, Krimā tā austrumdaļu izmanto neliela ūdens daudzuma novirzīšanai no pussalas rietumdaļas uz austrumdaļu. Krimas okupācijas iestādes aktīvi būvē nokrišņu vāktuves un artēziskās akas, paredzēts izbūvēt cauruļvadus uz Simferopoli un Kerču iztvaikošanas bloķēšanai. Tomēr pagaidām pat Simferopolē nav izdevies nodrošināt nepārtrauktu ūdens padevi iedzīvotājiem.[13]
Problēmas darbu gaitā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Projekta kļūdu dēļ darbu sākumposmā kanālam bija grunts gultne,[8] kā rezultātā gandrīz puse ūdens tika zaudēta pa ceļam. Piedevām tas cēla gruntsūdeņu līmeni un veicināja augšņu sasāļošanos, kas noveda pie dārzu bojāejas kanāla apkaimē. Gultne tika betonēta pakāpeniski sausajās sezonās, kad kanāls izžuva.
Citas projekta kļūdas dēļ kanāls pie Krasnoperekopskas tika uzbūvēts pār ģipša slāni, kuru ūdens izskaloja un gultne tika pārrauta. Labošanas darbi ilga 7 gadus.[14]
Celtniecības tehnika un cilvēki nereti cieta, detonējot agrāko karu nesprāgušajiem šāviņiem. Tikai viena gada laikā no zemes izcēla vairāk nekā 5000 šāviņu. Daļa kļūdu radās sliktās darbu kontroles dēļ, cilvēki gāja bojā arī, sabrūkot sienām. Kopējais bojā gājušo skaits palicis nezināms.[14]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ziemeļkrimas kanāls.
- ↑ 1,0 1,1 Северо-Крымский канал // Большая советская энциклопедия : [в 30 т.] / гл. ред. А. М. Прохоров. — 3-е изд. — М. : Советская энциклопедия, 1969—1978.
- ↑ Крым готов больше платить за украинскую воду. www.bbc.com
- ↑ Игорь Вайль: На сегодня никаких проблем с водообеспечением в Крыму нет (4 марта 2019)
- ↑ 4,0 4,1 РИА Новости: Крыму не грозит дефицит воды, сообщают в Минприроды РФ 22.03.2014
- ↑ 5,0 5,1 TASS. Крым может отказаться от использования Северо-Крымского водоканала к 2020 году. 15 АПР 2014
- ↑ Крымские каналы, водохранилища и другие водные ресурсы
- ↑ Доклад о состоянии и охране окружающей среды Республики Крым в 2013 году Arhivēts 2015. gada 27. aprīlī, Wayback Machine vietnē.. РЕСКОМПРИРОДЫ КРЫМА.
- ↑ 8,0 8,1 8,2 Северо-Крымский канал — самый большой в Европе. krymania.ru
- ↑ «Історія розвитку меліорації і водного господарства в Херсонській області на сайті Херсонського обласного управління водних ресурсів.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 7. martā. Skatīts: 2021. gada 23. maijā.
- ↑ «Постановление Совета министров СССР «О строительстве Каховской ГЭС на реке Днепр, Южно-Украинского и Северо-Крымского каналов и об орошении земель южных районов Украины и северных районов Крыма». krym.rusarchives.ru.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 29. janvārī. Skatīts: 2021. gada 23. maijā.
- ↑ Abas tās bija padomju laika kancelarīta klišejas lielu būvju apzīmēšanai, "komjaunatnes triecienceltne" piedevām nozīmēja sev vietu neatradušo jauniešu masveida nosūtīšanu strādāt apstākļos, kuros nebija ar mieru strādāt citi.
- ↑ Сохраним Северо-Крымский канал. Красноперекопское управление водного хозяйства (28 апреля 2015).
- ↑ Al Jazeera. The devastating human, economic costs of Crimea’s annexation
- ↑ 14,0 14,1 Красноперекопское управление водного хозяйства (17 января 2015).
|