Zoja Geraskina

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Zoja Geraskina
Zoja Geraskina.jpg
Dzimis 1954. gada 6. maijā
Rīga, Latvijas PSR
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība krieviete
Nozares glezniecība un grafika
Mācījies Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmija, grafikas nodaļa

Zoja Geraskina (dzimusi 1954. gada 6. maijā) ir Latvijas gleznotāja, grafiķe, mākslas pasniedzēja, Latvijas Mākslinieku Savienības biedre no 1985.gada.

Mākslinieciskās darbības pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zoja piedzima 1954 .gada 6. maijā Rīgā vecticībnieku Pavlovsku ģimenē un pēc senās tradīcijas ieguva tā svētā vārdu, kas baznīcas kalendārā ierakstīts bērna dzimšanas dienā. Vārds Zoja grieķu valodā nozīmē dzīvība. Zojas māte Nadežda Stepanova (1917-1991) cēlusies no vecticībnieku dzimtas. No tās Zojas raksturā likta neatlaidība un kāre pēc zināšanām, raksta mākslas pētniece Inga Bunkše.[1]

Zojas tēvs Dmitrijs Geraskins bija muitnieks no Rjazaņas. Nadežda un Dmitrijs iepazinās Liepājā, kur Nadežda strādāja zivju kombinātā. Tēvs no 1947.gada strādāja Sahalīnā, pēc tam Rīgā, bet pēc atvaļināšanās no dienesta, 1960.-70. gados strādāja Rīgas Centrāltirgus zivju paviljona direktora amatā.

Ģimenē māte runāja krieviski, ar draudzenēm latviski, tāpēc Zoja no bērnības apguva abas valodas, bet no vācbaltiešu auklītes Mērijas Albingas arī vācu valodu. Zojai patika grāmatas, īpaši sērija "Ievērojamu cilvēku dzīve". Jau bērnībā viņa uzzināja par mākslinieku van Goga, Gogēna, Modiljāni dzīvi. Meitenei ļoti patika zīmēt, savu pirmo akvareli viņa uzgleznoja 2 gadu vecumā, bet māte viņai bija iecerējusi mūziķes karjeru. Skolas gados meitene zīmēja katru brīvu brīdi.

Pēc 8. klases Zoju pierakstīja Valsts Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos, kur viņas pasniedzēji bija Andrejs Rozenbergs un Mihails Korņeckis. Akadēmijā viņa iestājās 24 gadu vecumā grafikas nodaļā. Kursā bija četras meitenes - Inta Bērente, Mārīte Šulca, Laila Balode un Zoja Geraskina, starp kurām izveidojās aizrautīga radošā konkurence.

Pēc pirmā kursa Zoja atklāja akvareļa burvību. Interesi par to pamudināja mākslinieks un mākslas zinātnieks, Mākslinieku savienības akvarelistu apakšsekcijas priekšsēdētājs Romis Bēms. Līdzās klusajai dabai, ainavai, portretam Bēms mudināja pievērsties figurālo kompozīciju risinājumiem. Jaunās mākslinieces gleznoja uz liela izmēra lapām un pārsteidza pasniedzējus un kritiķus. Vēl studējot, Zoja Geraskina kļuva par Vissavienības akvarelistu izstādes dalībnieci Maskavā.

Savu diplomdarbu Zoja izstrādāja gan grafikā, gan akvarelī un pabeidza Akadēmiju ar diviem diplomiem - kā grafiķe ar Roma Bēma parakstu un kā gleznotāja ar Induļa Zariņa apliecinājumu. Aktuāls viņas jaunievedums bija vairāku kompozīcijas fragmentu apvienojums vienā darbā. Tas bija pamanīts un muzeja krājumiem Zojas darbus pirka teju no katras izstādes.

Krāsas spēks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Geraskina sāka gleznot, pateicoties Indulim Zariņam, kurš viņai deva rekomendāciju uz Mākslinieku savienību ar vārdiem: "Apsoliet, ka sāksiet gleznot. Krāsas iemācīt tāpat nevar, vai nu sanāks vai nē."

Zojai dabiski tuva ir franču modernistu māksla. Vēl Indulis Zariņš teica, ka nevar gleznot bez emocijām, remdenība nogalina.

"Zojas gleznās krāsai ir dzīvības spēks. Krāsa ir enerģija, kustība, ritms, kas nāk no gleznotājas sirds un uzrunā skatītāju... Gaisma Zojas darbos lietota kā krāsa, nevis formas modelēšanas līdzeklis," - raksta Inga Bunkše.

Vairāki Geraskinas gleznu cikli radusies kultūras vēstures ietekmē. Danaja, Leda, Eiropa - tās ir sievietes, kuras vieno sengrieķu dieva Zeva kaislība pret viņām. Cikls Zelta ēzelis ir iedvesmots no Apuleja grāmatas. Top vairākas gleznas Vecās un Jaunās Derības iespaidā.

Darbi kolekcijās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīga
  • Latvijas mākslinieku savienība, Rīga
  • Cēsu izstāžu nams, Cēsis, Latvija
  • AS "Latvijas gāze", Rīga
  • Hotel de Rome, Rīga
  • Krievijas Federācijas Kultūras ministrija, Maskava, Krievija (pasūtījuma darbs no PSRS Kultūras Ministrijas)[2]
  • KF Mākslas fonds, Maskava, Krievija
  • Latvijas Republikas vēstniecība Krievijā, Maskava
  • Jura Savicka kolekcija
  • Darbi privātkolekcijās ASV, Austrijā, Beļģijā, Bulgārijā, Dānijā, Francijā, Indijā, Izraēlā, Krievijā, Nīderlandē, Norvēģijā, Somijā, Tunīsijā, Vācijā, Zviedrijā.

Dalība izstādēs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zoja Geraskina sākusi piedalīties izstādēs Latvijā 1980.gadā, bet citur PSRS - no 1981. gada ("Zemes jaunība", Centrālā izstāžu zāle Manež, Maskava, Krievija). No tā briža viņa piedalījās izstādēs katru gadu.[3] Kopā to bija ap 100, Latvijā un ārzemēs.[1]

Pirmā Zojas Geraskinas personālizstāde notika 1983.gadā Republikas kinoamatieru biedrības klubā, Rīgā. 1997.gadā mākslinieces personālizstāde ārzemēs tika organizēta Dānijas pilsētā Olborgā. Andresa Liltorpa (Dānija) kolekcijā ir vairāk nekā divdesmit Zojas Geraskinas gleznu.[4]

Pārsvarā Geraskina piedāvā skatītājiem tematiskās gleznas, bet 2016. gadā Rīgas Domē pirmo reizē notika viņas darbības retrospektīva, kurai tika arī sagatavots darbu katalogs un viņas mākslas darbu un dzīves apskats.[5] Abu pasākumu iedvesmotājs un mecenāts bija uzņēmējs Juris Savickis.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Zoja Geraskina. Glezniecība. Painting. Живопись. Juris Savickis, DUE, Rīga, 2016. -- 160 lpp. -- 25.lpp
  2. http://makslinieki.lv/profile/Zoja-Geraskina/
  3. Zoja Geraskina. Glezniecība. Painting. Живопись. Juris Savickis, DUE, Rīga, 2016. -- 160 lpp. -- 152.lpp.
  4. Zojas Geraskinas gleznu izstāde "Mana Rīga".http://www.studija.lv/?parent=7224
  5. Gleznotāja Zoja Geraskina prezentē savu mākslas albumu. http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/239271/gleznotaja-zoja-geraskina-prezente-savu-makslas-albumu-foto

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Zoja Geraskina. Glezniecība. Painting. Живопись. Juris Savickis, DUE, 2016.g. - 160 lpp. ISBN 978-9934-8479-4-3.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]