Zulfikārs Ali Bhuto

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Zulfikārs Ali Bhuto
Zulfikar Ali Bhutto
ذوالفقار علی بھٹو
ذوالفقار علي ڀُٽو
NixonBhutto1973 140x190.jpg
Pakistānas premjerministrs
Amatā
1973. gada 14. augusts — 1977. gada 5. jūlijs
Prezidents Fazāls Ilahi Čaudhri
Priekštecis Nuruls Amins
Pēctecis Muhammads Zija ul Haks
Pakistānas prezidents
Amatā
1966. gada 24. janvāris — 1977. gada 24. marts
Premjerministrs Nuruls Amins
Priekštecis Jahja Hans
Pēctecis Fazāls Ilahi Čaudhri

Dzimšanas dati 1928. gada 5. janvāris
Lārkāna, Britu Indija
(tagad Karogs: Pakistāna Pakistāna)
Miršanas dati 1979. gada 4. aprīlis
Rāvalpindi, Karogs: Pakistāna Pakistāna
Tautība sindhs
Politiskā partija Pakistānas Tautas partija
Bērni Bēnazīra Bhuto, vēl 2 dēli un meita
Profesija politiķis
Augstskola Dienvidkalifornijas universitāte, Kalifornijas universitāte, Bērklija, Oksfordas universitāte
Reliģija islāms-šiītisms

Zulfikārs Ali Bhuto (angļu: Zulfikar Ali Bhutto, urdu: ذوالفقار علی بھٹو, sindhu: ذوالفقار علي ڀُٽو , dzimis 1928. gada 5. janvārī, miris 1979. gada 4. aprīlī) bija Pakistānas politiķis no valstī ietekmīgās Pakistānas Tautas partijas. Šīs partijas dibinātājs un vadītājs. No 1971. līdz 1973. gadam bija ceturtais Pakistānas prezidents un no 1973. gada līdz 1977. gadam - devītais Pakistānas premjers. Ali Bhuto 1979. gadā tika sodīts ar nāvi apsūdzībā par politiska konkurenta nogalināšanu. Spriedumu ietekmēja toreizējā Pakistānas vadītāja Muhammeda Zijas ul Haka nostāja. Zulfikāra Ali Bhuto meita Bēnazīra Bhuto arī kļuva par Pakistānas premjeri un pirmo sievieti - musulmaņu valsts galvu.

Dzimis mūsdienu Sindas provincē (tolaik Britu Indijā) ietekmīgā ģimenē. Mācījās Mumbajā, bet no 1947. gada - ASV un Lielbritaņijā. 1957. gadā Zulfikārs Ali Bhuto kļuva par Pakistānas delegācijas locekli ANO. 1958. gadā viņš kļuva par valdības ministru.

1962. gadā Zulfikārs Ali Bhuto kļuva par Pakistānas ārlietu ministru. Kā ārlietu ministrs realizēja no ASV neatkarīgāku kursu un centās uzlabot attiecības ar Ķīnu. Pēc 1965. gada indiešu - pakistāniešu kara, 1966. gadā demisionēja un 1967. gada 30. novembrī nodibināja Pakistānas Tautas partiju. 1970. gada 7. decembra Pakistānas parlamenta vēlēšanās Pakistānas Tautas partija uzvarēja Rietumpakistānā (mūsdienu Pakistāna), bet Avami līga - Austrumpakistānā (mūsdienu Bangladeša). Tas noveda pie pilsoņu kara un Bangladešas valsts nodibināšanās. 1971. gada 16. decembrī Pakistānas spēki Bangladešā kapitulēja, toreizējais Pakistānas prezidents Jahja Hans, kuru apsūdzēja nespējā nodoršināt valsts vienotību, demisionēja, un par prezidentu kļuva Zulfikārs Ali Bhuto.

Kļūdams par valsts galvu, Zulfikārs Ali Bhuto normalizēja attiecības ar Bangladešu un Indiju, tiekoties ar Indiru Gandiju. 1972. gada 2. janvārī Bhuto delarēja lielrūpniecības nacionālizāciju. Tika pieņemta jauna, progresīvāka darba likumdošana. Bhuto laikā tika sākti darbi Pakistānas kodolprogrammā, un ar Kanādas palīdzību 1972. gada 28. novembrī Karāči tika palaists pirmais pakistāniešu kodolreaktors. 1973. gada 12. aprīlī tika pieņemta jauna valsts konstitūcija.

Tomēr vēlāk Zulfikārs Ali Bhuto valdība skarās ar aizvien pieaugošu opozīciju gan parlamantā, gan ārpus tā. 1977. gada 5. jūlijā valstī varu sagrāba militāristi ģenerāļa Muhammeda Zijas ul Haka vadībā. Tika pasludināts īpašais stāvoklis, atcelta konstitūcija un atlaists parlaments. Zulfikārs Ali Bhuto tika vairākkārt arestēts. 1977. gada 24. oktobrī Austākajā tiesā sākās tiesas prāva pret Zulfikāru Ali Bhuto, viņam tika piespriests nāvessods, kurš 1979. gada 4. aprīlī tika izpildīts.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]