Dzimis Bērzaunes pagastā Ādumniekos rentnieku ģimenē. Pēc četriem gadiem ģimene pārcēlusies no rentes Ādumniekiem uz Kalna Brencēniem, kurus vēlāk ģimene nopirka.[2] Māti Mariju Matīss atcerējās kā lielu grāmatu lasītāju un teiku, pasaku vācēju. Tēvs Indriķis ļoti rūpējās par sava dēla izglītošanu.
Pirmo izglītību viņš ieguva Vestienas un Ļaudonas draudzes skolās.[3] 1876. gada vasarā viņš kā eksterns nokārtoja skolotāju eksāmenu Valkas skolotāju seminārā.
Jau rudenī Ārons uzsāka skolotāja darbu. Pirmos 12 gadus viņš strādāja kā tautskolotājs un mājskolotājs dažādās vietās. Pirmos piecus gadus Bērzaunes draudzes, tad vienu gadu Vestienas draudzes, bet pēc tam trīs gadus Liezēres draudzes skolā. No 1885. līdz 1888. gadam viņš mācīja Taurupē. Šajā laika posmā viņš mācīja arī pieaugušos un uzstājās ar priekšlasījumiem biedrībās, skolotāju sapulcēs un citur, kā arī rakstīja rakstus avīzēm un žurnāliem. Starp tiem bija, piemēram, "Baltijas Zemkopis" Jelgavā un "Austrums" Maskavā.
Savu žurnālista darbību sāka pie Bernharda DīriķaBaltijas Vēstneša, parakstīdamies kā Brencēnu Matīss.[4]
1888. gada vasarā iepazinās ar Ģedertu Pūcīti, kurš bija viens no "Dienas Lapas" dibinātājiem un izdevējiem. Viņš uzaicināja Matīsu Āronu darbā "Dienas Lapas" redakcijā. Turpmākos sava mūža 50 gadus strādājis kā žurnālists un publicists. Dienas Lapā strādājis no 1888. līdz 1895. gadam. Pēc tam laikrakstā "Austrums" līdz 1901. gadam. Līdz 1907. gadam strādāja laikrakstos "Vārds", "Rīgas Avīze", "Baltijas Vēstnesis" un "Balss". Pēc tam desmit gadus "Dzimtenes Vēstnesis", kuru vadīja arī evakuācijā Pleskavā. 1919. gadā lielinieki viņu apcietināja.[2] No 1919. gada septembra līdz 1937. gadam bija Latvijas Republikas laikraksta "Valdības Vēstnesis" redaktors.[2] Rakstījis kritiku, kā arī darbojies kā bibliogrāfs.[3]
