Čīles araukārija
| Čīles araukārija Araucaria araucana | |
|---|---|
 Čīles araukārija (Araucaria araucana) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Nodalījums | Kailsēkļi (Pinophyta) |
| Klase | Skujkoku klase (Pinopsida) |
| Rinda | Priežu rinda (Pinales) |
| Dzimta | Araukāriju dzimta (Araucariaceae) |
| Ģints | Araukārijas (Araucaria) |
| Suga | Čīles araukārija (Araucaria araucana (Molina) K. Koch) |
 Čīles araukārija Vikikrātuvē | |
Čīles araukārija (Araucaria araucana) ir araukāriju ģints koku suga. Dabiskās izplatības areāls aptver Andu kalnu nogāzes Čīles vidusdaļā un Argentīnas rietumu daļā. Dabiskajā vidē var sasniegt 40 metru augstumu un līdz pat 2 metru diametru. Čīles araukārija ir Čīles nacionālais koks.
Apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Čīles araukārijas veido tīras vai jauktas, kopā ar dienvidu skabāržiem (nothofagus antarctica , nothofagus pumilio), mežaudzes, kuras sniedzas līdz pat mežu augšējai robežai. Īpaši blīvas Čīles araukāriju audzes sastopamas uz vulkānu nogāzēm.
Jaunu Čīles araukāriju vainags ir plati piramidāls, zari izvietoti mietturos pa 6-7, no stumbra atiet taisnā leņķī, vai nedaudz nokarājas un parasti sniedzas līdz zemei. Kokam kļūstot vecākam apakšējie zari kopā ar skujām nokrīt, atsedzot stumbru. Vecākiem kokiem vainags kļūst plati ieapaļš vai pat saplacināts. Zari saglabājas tikai koka pašā galotnē. No tālienes pieaudzis Čīles araukārijas koks atgādina palmu. Miza sveķaina, bieza, raupji grubuļaina. Jaunu koku gada pieaugums var sasniegt pat 45 cm garumu, kokam kļūstot vecākam augšanas temps samazinās līdz 10-15 cm gadā. Skujas Čīles araukārijai ir cietas, asas, tumši zaļas, izvietotas spirālē cieši nosedzot viena otru. Skujas kopā ar zaru kokā var saglabāties 10-15 gadus, dažos avotos minēts, ka pat 40 gadus.Čīles araukārijas parsti ir divmāju augs , taču reizēm uz viena koka var veidoties abiem dzimumiem raksturīgie augļķermeņi.Vīrišķie mikrostrobili veidojas zaru galos pa vienam vai grupās.Tie ir salikti,dzeltenbrūni, 7-15 cm gari un 5 cm diametrā.Čīles araukārijas sēklas sāk ražot 30-40 gadu vecumā, čiekuri veidojas īso sānzaru galos, skujām pakāpeniski pārejot čiekura sēklsedzē. Gatavie čiekuri ir brūngani, lodveida 12-18 cm diametrā, var sasniegt 1,6 kg smagumu. Pieaugušie Čīles araukāriju īpatņi var dot vidēji 20-30 čiekuru ražu, katrā no tiem var būt ap 200-300 sēklu. Sēklām nogatavojoties čiekuri sairst kokā. Sēklas lielas, saplacināti iegarenas, to garums vidēji 2,5-4 cm. Sieviškie eksemplāri aug ātrāk un sasniedz lelāku augumu par vīrišķajiem.
Araukānas indiāņi Čīles araukāriju sēklas izmanto pārtikā gan svaigā veidā, gan apceptas. Lielās araukāriju sēklas ir barojošas un garšīgas. Ir pamats domāt, ka ne visas araukāriju audzes ir dabiskas izcelsmes. Daļa audžu varētu būt attiecināmas uz senajām indiāņu apmetnēm. Araukāriju sēklu izmantošana pārtikā varēja būt par iemeslu nejaušām vai ar nolūku radītām araukāriju audzēm.
Koksne Čīles araukārijai ir dzeltenīgi balta, to izmanto celtniecībā un mēbeļu ražošanā. Lai gan pēdējā laikā araukāriju koksni izmanto maz, jo kopš 1971. gada Čīles araukārijas ir aizsargājamas, un dažām mapuču jeb araukāņu indiāņu ciltīm, īpaši pevenčiem, tas ir svēts koks.
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Čīles araukārijas areāls ir sadalīts divās izolētās daļās. Mazākais no tiem atrodas Čīles Piekrastes Kordiljeras (Cordillera de la Costa) rietumu nogāzēs vidēji 700 m vjl. starp 37°20' un 37°50' D pl.. Lielākā areāla daļa atrodas Andu kalnos. Čīlē rietumu nogāzēs Līdz 1600-1800 m vjl. starp 37° un 40° D pl., bet Argentīnā austrumu nogāzēs starp 38° un 39° D pl.,kur nolaižas līdz 800-600 m vjl..Lielākā Čīles araukāriju areāla daļa tiek aizsargāta un tajā izveidoti vairāki nacionālie parki un aizsargājamās teritorijas - Laninas nacionālais parks Argentīnā , "Parques Nacionales Conguillío", " Tolhuaca", "Laguna del Laja", "Huerquehue", "Villarrica" nacionālie parki Čīles Andos, kā arī "Cordillera de la Costa" Nahuelbutas reģionā Collipulli ciema apkārtnē.
Čīles araukārijas ir gaismas prasīgas, aug mēreni siltā un mitrā klimatā, labi drenētās, pietiekami auglīgās augsnēs. Pietiekami labi panes arī sausumu. Var izturēt līdz -20 °C, dažos avotos pat līdz -25 °C[1] lielu salu. Čīles araukārija plaši tiek izmantota kā apstādījumu koks. Tā ir populāra Rietumeiropā, Eiropā audzē līdz pat Norvēģijas rietumu apgabaliem, dažviet Polijā,[2] un pat Islandē.[3][4] Ir arī Čīles araukāriju ieaudzēšanas mēģinājumi Rietumlatvijā, piemēram Grobiņas privātajā Botāniskajā dārzā.
Galerija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Jauna čīles araukārija ar gataviem čiekuriem -
-
-
-
Araukāriju sēklas -
Jaunas araukārijas -
-
Jaunas atvases no nozāģēta stumbra -
Sala bojāta araukārija Vroclavas botāniskajā dārzā
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «wo-bleibt-der-bus.de :: Die offizielle Homepage von Angelika Beckmann». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2020. gada 11. jūnijā.
- ↑ «Rzadkie Rośliny W Ogrodzie Bobrowniki, Woj. Pomorskie». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 31. augustā. Skatīts: 2010. gada 17. janvārī.
- ↑ Araucaria araucana | Flickr - Photo Sharing!
- ↑ «Viðarvefur». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. janvārī. Skatīts: 2010. gada 17. janvārī.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] | Šis ar botāniku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |