Andrejs Tarkovskis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Andrejs Tarkovskis
Андрей Арсеньевич Тарковский
Andrejs Tarkovskis
Personīgā informācija
Dzimis 1932. gada 4. aprīlī
Zavražjes ciems, Jurjeveckas rajons, Ivanovas apgabals,Flag of Russian SFSR.svg Krievijas PFSR
Miris 1986. gada 29. decembrī (54 gadi)
Parīze, Karogs: Francija Francija
Pilsonība Karogs: Padomju Savienība PSRS
Karogs: Itālija Itālija
Karogs: Francija Francija
Nodarbošanās kinorežisors, scenāriju autors
Darbības gadi 1958-1986
Vecāki Arseņijs Tarkovskis (1907-1989)
Marija Višņakova (mir. 1979)
Māsas Marina Tarkovska (dz. 1934)
Dzīvesbiedre Irma Rauša (1957–1970)
Larisa Kizilova (1970–1986)
Bērni Arseņijs (dz. 1962)
Andrejs (dz. 1970)
Aleksandrs (dz. 1986)

Andrejs Tarkovskis (krievu: Андрей Арсеньевич Тарковский; dzimis 1932. gada 4. aprīlī Ivanovas apgabalā, KPFSR, miris 1986. gada 29. decembrī Parīzē) bija ievērojams krievu kinorežisors, scenārists un kino teorētiķis.

Tarkovskis bija KPFSR Tautas mākslinieks (1980), Ļeņina prēmijas laureāts (1990, pēc nāves).

No 1980. gada Tarkovskis strādāja Rietumeiropā. Pēdējā Tarkovska režisētā filma "Upurēšana" (Offret, 1986) tika apbalvota ar Kannu kinofestivāla balvu Grand Prix Spécial du Jury (1986), kā arī ar BAFTA balvu kā labākā filma svešvalodā (1988).

Dzīves sākums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tarkovskis dzimis 1932. gadā. Viņa tēvs bija dzejnieks un tulkotājs Arseņijs Tarkovskis, māte Marija Višņakova. Abi vecāki bija beiguši Maskavas Literatūras institūtu. Tarkovskim bija arī māsa Marina (dzimusi 1934. gadā). Tēvs 1935. gadā ģimeni pameta, un māte viena audzināja bērnus, strādāja Maskavas Pirmajā paraugtipogrāfijā. Tomēr tēvs regulāri tikās ar bērniem. Vēlāk Tarkovskis vienmēr ar cieņu izteicies par tēvu un uzskatīja viņu par sava laika labāko krievu dzejnieku.[1]

Karam sākoties, ģimene no Maskavas evakuējās uz Jurjevecu Ivanovas apgabalā. Turienes bērnības atmiņas, piedzīvotais dzīves skarbums vēlāk parādījās Tarkovska filmās, īpaši filmā "Spogulis" (Зеркало, 1975).

1943. gadā ģimene atgriezās Maskavā. Tarkovskis atsāka mācības skolā, papildus mācījās arī mūzikas un mākslas skolās. 1951/52. gados mācījās Maskavas Austrumu zinību institūtā, arābu nodaļā, bet vēlāk mācības pameta. 1953. gadā iekārtojās darbā ģeoloģiskā ekspedīcijā un gandrīz gadu nostrādāja Sibīrijas taigā, Krasnojarskas novadā.

Režisora studijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc atgriešanās Maskavā, 1954. gadā Tarkovskis iestājās režisoru fakultātē Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā (ВГИК), mācījās pie Mihaila Romma. Kā pirmo kursa darbu Tarkovskis (kopā ar Aleksandru Gordonu un Mariku Beiku) uzņēma īsmetrāžas filmu "Slepkavas" (Убийцы, 1956) pēc Ernesta Hemingveja stāsta. Kā diplomdarbu, beidzot augstskolu, Tarkovskis uzņēma īsfilmu "Slidotava un vijole" (Каток и скрипка, 1960), kurai scenāriju bija sarakstījis kopā ar studiju biedru Andreju Mihalkovu-Končalovski. Šīs īsfilmas operators bija Vadims Jusovs, ar kuru Tarkovskis vēlāk turpināja kopā strādāt vēl pie vairākām savām filmām. Īsfilma ieguva galveno balvu starptautiskajā Ņujorkas studentu filmu festivālā (1961).[2]

Nozīmīgāko filmu tapšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā Tarkovska pilnmetrāžas filma bija "Ivana bērnība" (Иваново детство, 1962), kas balstījās uz Vladimira Bogomolova kara laiku stāstu un parādīja bērna pasaules uztveri kara izpostītā vidē. Šī filma guva starptautisku ievērību un tika apbalvota Venēcijas kinofestivālā ar galveno balvu "Zelta lauva".

Jau 1961. gadā Tarkovskis bija pieteicis savu ieceri uzņemt filmu "Andrejs Rubļovs". Tomēr sagatavošanās tam prasīja daudz laika, un tikai 1964. gadā Tarkovskis uzsāka filmēšanu. "Andrejs Rubļovs" bija filma par XV gadsimta krievu svētbilžu ikonu mākslinieku Andreju Rubļovu. Tarkovskis filmu pabeidza 1966. gadā. Šajā laikā politiskā situācija valstī bija mainījusies. 1964. gadā Hruščova laika politisko "atkusni" bija nomainījis Leonīda Brežņeva konservatīvais valdīšanas stils. Par kino atbildīgie darbinieki ar aizdomām izturējās pret Tarkovska filmu par senās Krievijas mākslinieku, filmas stilistika viņiem likās nesaprotama, filma tika pakļauta cenzūrai. Tikai pēc tam, kad 1969. gadā franču kompānija ieguva tiesības rādīt filmu ārzemēs, un tā Kannu kinofestivālā tika demonstrēta ārpus konkursa un saņēma Starptautiskās kinokritiķu federācijas balvu Prix de la FIPRESCI, arī PSRS šo filmu izlaida uz ekrāniem (1971. gadā).[2]

Andreja Tarkovska attēls uz Krievijas pastmarkas (2007).

1970. gadā Tarkovskis sāka uzņemt filmu "Solaris" (Солярис, 1972), kas bija veidota pēc Staņislava Lema tāda paša nosaukuma romāna. 1972. gadā Kannu kinofestivālā šī filma saņēma divas balvas (Prix du Jury un Prix de la FIPRESCI).

Pēc tam iznāca Tarkovska filma "Spogulis" (Зеркало, 1975). Filma bija uzņemta filozofiski poētiskā stilistikā, bez stingras sižeta līnijas, vizualizējot biogrāfiskas bērnības atmiņas, raisot iztēli un associācijas. Padomju Госкино un Kinematogrāfistu savienības atbildīgie darbinieki šo filmu pasludināja par nesaprotamu un neveiksmīgu, filmas izplatīšana bija stipri ierobežota. Mūsdienās šī filma tiek uzskatīta par kino klasiku. 2012. gadā Britu Kinoinstitūta izdevums Sight & Sound (aptaujājot 846 kinokritiķus) šo filmu ierindoja 19. vietā Visu laiku diženāko filmu sarakstā.[3]

Nākošā iznāca Tarkovska filma "Stalkers" (Сталкер, 1979) pēc brāļu Strugacku romāna "Pikniks ceļmalā", fantāzija, filozofiska anti-utopija. Kannu kinofestivālā 1980. gadā filma ieguva Ekumeniskās žūrijas balvu.

Pēdējie gadi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemiņas plāksne pie mājas Florencē, kur dzīvoja Andrejs Tarkovskis.

1980. gadā Tarkovskim piešķīra KPFSR Tautas mākslinieka nosaukumu.

Tarkovskis aizbrauca uz Itāliju, lai strādātu pie savas nākamās filmas "Nostalģija" (Nostalghia, 1983). Pirms tās pabeigšanas viņš (kopā ar Tonino Gueru) Itālijā uzņēma arī dokumentālo filmu "Ceļojums laikā" (Tempo di viaggio, 1982).

Kad bija pabeigta filma "Nostalģija", to 1983. gadā parādīja Kannu kinofestivālā. Filma ieguva trīs balvas ("Labākais režisors", Prix de la FIPRESCI un Ekumeniskās žūrijas balvu). Pēc festivāla Tarkovska komandējuma laiks beidzās, un viņš uzrakstīja vēstuli PSRS Valsts kinoinstitūcijas Госкино priekšsēdētājam ar lūgumu ļaut viņam ar ģimeni palikt dzīvot Itālijā trīs turpmākos gadus. Pēc tam viņš rakstīja arī PSKP Centrālkomitejai un PSRS Augstākajai padomei. Tiešu atteikumu viņš nesaņēma, bet gan uzstājīgu aicinājumu atgriezties un uz vietas risināt jautājumu. Tāpēc 1984. gadā Tarkovskis preses konferencē paziņoja par savu lēmumu neatgriezties PSRS un palikt Rietumeiropā.[4] Tarkovskis dzīvoja Florencē, kur viņam pilsētas mērija uzdāvināja dzīvokli un piešķīra viņam Florences Goda pilsoņa statusu.

1985. gadā tapa pēdējā Tarkovska filma "Upurēšana" (Offret, 1986), kas 1986. gadā tika apbalvota ar Kannu kinofestivāla trim balvām (Grand Prix Spécial du Jury, Prix de la FIPRESCI un Ekumeniskās žūrijas balvu), kā arī 1988. gadā saņēma BAFTA balvu kā labākā filma svešvalodā.

Andreja Tarkovska un viņa sievas Larisas kaps Parīzes priekšpilsētas Sainte-Geneviève-des-Bois Krievu kapsētā.

Nāve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1985. gada 13. decembrī Tarkovskim diagnosticēja plaušu vēzi. Kad tas kļuva zimāms PSRS, Tarkovska dēlam Andrejam beidzot tika dota atļauja izbraukt no PSRS. Atcēla arī liegumu demonstrēt Tarkovska filmas kinoteātros.

Tarkovskis nomira 1986. gada 29. decembrī, 54 gadu vecumā. Apglabāts Parīzes priekšpilsētas Sainte-Geneviève-des-Bois Krievu kapsētā.

1990. gadā Tarkovskim tika piešķirta Ļeņina prēmija, pēc nāves.

Filmogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]