Bernards Montgomerijs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par feldmaršalu. Par citām jēdziena Montgomerijs nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Bernards Montgomerijs
Bernard Montgomery, 1st Viscount Montgomery of Alamein
Bernards Montgomerijs
Personīgā informācija
Dzimis 1887. gada 17. novembrī
Lambeta, Londona, Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Miris 1976. gada 24. martā (88 gadi)
Altona, Hempšīra, Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Pilsonība Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Tautība brits
Militārais dienests
Dienesta pakāpe feldmaršals (Field Marshal)
Dienesta laiks 1908.—1958.
Valsts Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Komandēja 8. armiju (Eighth Army, 1942—1943), 21. armijas grupu (21st Army Group, 1943—1945), Britu Ģenerālštāba priekšnieks (Chief of the Imperial General Staff, 1946—1948), NATO Eiropas virspavēlnieka vietnieks (Deputy Supreme Commander Europe of NATO, 1951—1958)
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Īrijas neatkarības karš, Arābu sacelšanās Palestīnā, Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Bikšu lentes ordenis, Pirts ordenis, Goda leģiona ordenis (ASV), Uzvaras ordenis (PSRS)
Izglītība Sandhērstas militārā akadēmija

Bernards Lovs Montgomerijs, Pirmais Alameinas vikonts Montgomerijs (angļu: Bernard Law Montgomery, 1st Viscount Montgomery of Alamein, dzimis 1887. gada 17. novembrī, miris 1976. gada 24. martā) bija Apvienotās Karalistes armijas feldmaršals, viens no pazīstamākajiem britu komandieriem Otrā pasaules kara laikā. Komandēja britu spēkus Otrās Alameinas kaujas laikā 1942. gada oktobrī — novembrī, ko var uzskatīt par pagrieziena punktu Otrā pasaules kara Vidusjūras kara teātrī.

Dzimis Londonā anglikāņu priestera ģimenē. Tēvs 1889. gadā tika nozīmēts par bīskapu Tasmānijā, bet māte gandrīz nenodarbojās ar Bernarda audzināšanu. Studēja Sandhērstas militārajā akadēmijā.

Pirmā pasaules kara laikā Montgomerija daļa cīnījās Francijā. 1914. gada oktobrī Montgomerijs tika nopietni ievainots, tika pat izrakts viņa kaps gadījumam, ja viņš neizdzīvotu. Tomēr 1915. gadā viņš atgriezās armijas rindās, bet 1916. gadā kā štāba virsnieks piedalījās Sommas, Arrasas, Pašendeilas, Lisas un Trešajā Enes kaujās. Karu beidza kā britu ģenerālštāba virsnieks.

No 1920. gada dienēja par 17. kājnieku brigādes štāba priekšnieku. Brigāde bija dislocēta Korkā Īrijas neatkarības kara laikā, vēlāk atgriezās dienestā Anglijā. Līdz Otrā pasaules kara sākumam dienēja arī Palestīnā un Indijā.

Otro pasaules karā Montgomerijs iesaistījās kā britu 3. kājnieku divīzijas komandieris Britu ekspedīcijas spēku sastāvā Beļģijā un piedalījās Dinkerkas evakuācijas operācijā. 1942. gadā Mantgomerijs tika iecelts par Ziemelāfrikā dislocētās 8. armijas komandieri. Ātri paceldams karavīru morāli un kaujasspējas 1942. gada augustā - septembrī Montgomerijs atsita vācu feldmaršala Ervina Rommela uzbrukumu Alemaelhalfas kaujā. 1942. gada 23. oktobrī sākās Otrā Alameinas kauja, kurā divpadsmit dienu laikā tika izcīnīta pirmā lielā britu uzvara Otrajā pasaules karā. Montgomers tika paaugstināts par ģenerāli. Kopā ar Haroldu Aleksanderu vadīja britu spēkus Sabiedroto iebrukumā Sicīlijā 1943. gada jūlijā - augustā un Sabiedroto iebrukumā Itālijā 1943. gada septembrī.

Normandijas operācijas sākuma posmā Montgomerijs komandēja britu un kanādiešu daļas (21. armijas grupu), kā arī visu Sabiedroto sauszemes spēku darbību, vadību pār kopējiem spēkiem uzņemoties amerikāņu ģenerālim Dvaitam Eizenhaueram. 1944. gada septembrī Montgomerijs iecerēja un vadīja operāciju "Market Garden" Nīderlandes ieņemšanai, kura izvērtās par lielāko gaisa desanta operāciju vēsturē un Sabiedroto neveiksmi. 1944. gada 16. decembrī vācu armija sāka Ardēnu ofensīvu, tomēr lielā mērā pateicoties Montgomerijam, Sabiedrotajiem izdevās stāvokli normalizēt un doties pretuzbrukumā. Kara beigās britu karaspēka daļas ieņēma Hamburgu un Rostoku. 1945. gada 4. maijā Lineburgas tīrelī Montgomerijs pieņēma vācu daļu Ziemeļvācijā, Nīderlandē un Dānijā kapitulāciju.

Pēc kara kādu laiku bija britu ģenerālstāba priekšnieks, vēlāk NATO Eiropas virspavēlnieka vietnieks. 1958. gadā demobilizējās. 1958. gadā publicēja memuārus, kurus daudzi cīņasbiedri atzina par netaktiskiem un netaisniem. Arī Montgomerija publiskie izteikumi (par atbalstu aparteīda un Mao Dzedunam, pret homoseksuālisma legalizēšanu) tika vērtēti pretrunīgi. Miris 1976. gadā 88 gadu vecumā.

Arējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]