Bišu dzeņu dzimta

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Bišu dzeņu dzimta
Meropidae (Rafinesque, 1815)
Bišu dzenis (Merops apiaster)
Bišu dzenis (Merops apiaster)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zaļvārnveidīgie (Coraciiformes)
Dzimta Bišu dzeņu dzimta (Meropidae)

Bišu dzeņu dzimta (Meropidae) ir viena no zaļvārnveidīgo kārtas (Coraciiformes) putnu dzimtām. Bišu dzeņu dzimtā ir 26 sugas, kas iedalītas 3 ģintīs.

Lielākā daļa bišu dzeņu dzimtas sugas dzīvo Āfrikā un Āzijā. Eiropā un Latvijā ir sastopama viena suga - bišu dzenis (Merops apiaster). Arī Austrālijā un Jaungvinejā mājo tikai viena suga - varavīksnes bišu dzenis (Merops ornatus). Lielākā daļa bišu dzeņu mājo atklātā, sausā ainavā, savannā, skrajos mežos un krūmājos. Tomēr dažas sugas apmetas uz dzīvi mežā, lai gan arī šīs sugas izvēlas mežmalas, upju krastus un ceļmalas.[1]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zilbārdas bišu dzenis (Nyctyornis athertoni) ir lielākais bišu dzeņu dzimtā

Bišu dzeņu dzimtas putni savstarpēji ir ļoti līdzīgi. Tie ir līdzīgi arī zaļvārnveidīgo kārtas zivju dzenīšiem un zaļajām vārnām. Tie ir mazi līdz vidēji lieli putni, to ķermeņa garumi atkarībā no sugas ir 15 - 35 cm.[2] Vislielākais šajā dzimtā ir zilbārdas bišu dzenis (Nyctyornis athertoni),[1] bet mazākais zaļais bišu dzenis (Merops orientalis).[3]

Tiem ir lielas galvas, īsi kakli, īsas kājas un košs apspalvojums. Spārni bišu dzeņiem var būt divejādi - noapaļoti un smaili. Spārnu forma ir atkarīga no tā, kādi barošanās un migrācijas ieradumi ir atbilstošai sugai. Īsāki un noapaļotākas formas spārni ir sugām, kas ir nometnieces un kuras lido īsākas distances barojoties. Sugas ar slaidākiem spārniem ir migrējošas. Bišu dzeņiem knābji ir nedaudz līki, gari, un ar smailu, asu galu. Tas lidojumā veikli satver kukaiņus un mazākos uzreiz samaļ knābī. Pēdas bišu dzeņiem ir vājas, un uz zemes tas pārvietojas gandrīz šļūcot. Toties pirkstiem ir asi nagi, kas ļauj noturēties uz vertikālas virsmas.[4]

Apspalvojums kopumā ir ļoti košs un krāsains. Tas ļoti bieži ir zaļš, vai vismaz daļa no apspalvojuma ir zaļa. Divām sugām (dienvidu sarkanais bišu dzenis (Merops nubicoides) un ziemeļu sarkanais bišu dzenis (Merops nubicus)) dominējošā krāsa ir sarkanā, bet vienai (sārtais bišu dzenis (Merops malimbicus)) gaiši sārtā. Abi dzimumi ir gandrīz vienādi. Dažām sugām, piemēram, tēviņiem acis ir sarkanas, bet mātītēm brūnas. Eiropas bišu dzeņa (Merops apiaster) dzimumiem reizēm var būt atšķirīga muguras krāsa: tēviņiem tā vienmēr ir zeltaina, bet mātītēm var būt arī zaļa.[5] sarkanbārdas bišu dzenim (Nyctyornis amictus) katram dzimumam ir atšķirīgs apspalvojums, toties varavīksnes bišu dzeņa (Merops ornatus) dzimumiem ir atšķirīgas astes.[6]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bišu dzenis lidojumu vienmēr uzsāk no paaugsinājuma, attēlā ziemeļu sarkanais bišu dzenis (Merops nubicus)
Peroties pa smiltīm, bišu dzeņi atbrīvojas no parazītiem, attēlā zaļie bišu dzeņi (Merops orientalis)
Lai pievērstu mātītes uzmanību, tēviņš tai ir atnesis kukaini, attēlā zilrīkles bišu dzeņi (Merops viridis)

Visi bišu dzeņi barojas gaisā, tie paceļas spārnos tikai no pacēluma, lidojums ir taisns un spēcīgs. Bišu dzeņi lidojumā spēj izdarīt straujus pagriezienus un virziena maiņas, kā arī spēj "karāties" gaisā uz mirkli.[4] Tie ir aktīvi dienas laikā, lai gan dažas sugas migrējot veic pārlidojumus arī nakts laikā, ja pa ceļam nav piemērotu vietu atpūtai vai tiek šķērsota jūra.

Bišu dzeņi ir ļoti sociāli. Pārī dzīvojošie putni mēdz reizēm sēdēt tik tuvu viens otram, ka to ķermeņi saskaras. Nakts laikā tie bieži nakšņo grupā, sasēduši viens pie otra vienā līnijā. Dažas sugas ir sociālas ne tikai pēc mazuļu izaudzināšanas, bet tās veido arī ligzdošanas kolonijas. Bišu dzeņi daudz laika velta ne tikai ēšanai, bet arī dažādām aktivitātēm, kas vairo komforta sajūtu, kā sauļošanos, pēršanos smilšu vai ūdens "vanniņās". Peldoties seklos ūdeņos, bišu dzeņi pat ienirst zem ūdens uz īsu brīdi un atkal iznirst.[4] Visas šīs aktivitātes palīdz atbrīvoties no spalvu un ādas parazītiem.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bišu dzeņi kukaiņus noķer lidojumā. Tas var būt divējādi, vai nu kukainis tiek noķerts lidojuma laikā, vai bišu dzenis sēž uz kāda zara un vēro medījumu, tad straujā lidojumā to noķer. Tie bišu dzeņi, kuru spārni ir īsāki un noapaļotāki, kukaiņus ķer, tos noskatot, sēžot kāda koka vai krūma zarā samērā tuvu zemei. Toties lielākie bišu dzeņi medījumu vēro no koku galotnēm, elektrības vadiem vai citām augstākām vietām. Bišu dzeņiem ir ļoti laba redze un savu medījumu saskata no liela attāluma. Piemēram, bišu dzenis biti saskata no 60 metru attāluma, bet zilvaigu bišu dzenis izlido noķert lapseni, kas atrodas no tā 100 metru attālumā. Ja kukainim izdodas nosēsties uz zemes vai kādas lapas, tas parasti netiek aiztikts. Mazākus kukaiņus bišu dzenis notiesā uzreiz lidojumā, bet lielkāki tiek aiznesti līdz kāda zaram un tur apēsti. Indīgie kukaiņi vispirms tiek saspiesti pret zaru, tad, aizverot acis, tas tiek vilkts pret mizu vairākas reizes līdz inde ir izdalījusies.[4]

Bišu dzeņi barojas ar daudziem, dažādiem kukaiņiem. Tie var būt tauriņi, mušas, vaboles, spāres, cikādes, termīti, sienāži, naktstauriņi, bites un lapsenes. Pēdējās divas daudzām sugām ir iecienītākie medījumi. Novērojot dažādu sugu bišu dzeņus bišu un lapseņu patērētais daudzums variē no 20 - 96%, bet vidējais ir 70%.[4]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bišu dzeņi veido monogāmus pārus, bet lielākā daļa ir kopā tikai uz vienu sezonu, lai gan dažām sugām pāris turas kopā ilgāku laiku. Pastāv uzskatas, ka migrējošās sugas veido jaunu pāri katru gadu. Daudzām sugām tēviņš piesaista mātītes uzmanību, tai atnesot kādu nomedītu kukaini.[7]

Bišu dzeņi ligzdo alā, kura tiek izrakta zemē. Ala var atrasties gan stāvākā upes krastā, gan klinšu atsegumu mīkstākā iezī, gan tieši zemes horizontālajā virsmā. Alu rok pāris kopīgi. Ar asajiem knābjiem augsne tiek drupināta, bet ar kājām izkašāta laukā. Ir sugas, kas rok alas viena otrai tuvu blakus, veidojot ligzdojošas kolonijas. Reizēm pāris izrok vairākas alas, radot iespaidu par koloniju. Ala tiek rakta apmēram 20 dienas. Šajā laikā bišu dzeņu knābji nodilst. Katru vairošanās sezonu ala tiek rakta no jauna, ļoti reti tā tiek izmantota 2 gadus pēc kārtas. Pamestajās bišu dzeņu alās labprāt iekārtojas citi putni, čūskas, vai sikspārņi.[8]

Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Bee-eaters
  2. Encyclopædia Britannica: Bee Eater
  3. Little Bee-eater
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 Fry, Hilary (2001). "Family Meropidae (Bee-eaters)". In del Hoyo, Josep; Elliott, Andrew; Sargatal, Jordi. Handbook of the Birds of the World. Volume 6, Mousebirds to Hornbills. Barcelona: Lynx Edicions. pp. 286–325. ISBN 978-84-87334-30-6.
  5. European bee-eater (Merops apiaster)
  6. Siefferman, Lynn; Wang, Yuan-Jyun; Wang, Yi-Ping; Yuan, Hsiao-Wei (2007). "Sexual dichromatism, dimorphism, and condition-dependent coloration in blue-tailed bee-eaters". Condor 109 (3): 577–584. doi:10.1650/8201.1
  7. Avery, M. I.; Krebs, J. R.; Houston, A. I. (1988). "Economics of courtship-feeding in the European bee-eater (Merops apiaster)". Behavioural Ecology and Sociobiology 23 (2): 61–67. doi:10.1007/BF00299888
  8. Casas-Crivillé, A.; F. Valera (2005). "The European bee-eater (Merops apiaster) as an ecosystem engineer in arid environments". Journal of Arid Environments 60 (2): 227–238. doi:10.1016/j.jaridenv.2004.03.012

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]