Elektrība

Zibens ir viens no visiespaidīgākajiem elektrības izpausmes veidiem

Elektrība (latīņu: electricitas) ir procesu kopums, kura pamatā ir elektrisko lādiņu vai elektrizētu ķermeņu kustība un mijiedarbība. Bieži ar vārdu "elektrība" saprot elektrisko stāvu vai elektroenerģiju, kas pārsvarā tiek izmantota, lai nodrošinātu gaismu, siltumu un darbinātu elektroierīces mājsaimniecībās, uzņēmumos un citur. Ar terminu "elektrība" dažreiz arī apzīmē elektriskos lādiņus, elektrisko lauku un elektriskā lauka potenciālu. Elektrība tiek izmantota arī kā alternatīva degviela elektromobiļos.

Zinātni, kurā tiek pētīta elektrība, elektriskās strāvas kustības un mijiedarbības likumi, sauc par elektrodinamiku, bet zinātni, kurā tiek pētīta elektrības un magnētisma ciešā saistība, sauc par elektromagnētismu.

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

Elektriskās parādības pirmo reizi aprakstīja senie grieķi. Taless 6. gadsimtā p.m.ē. novēroja, ka dzintars rada statisko strāvu, paberzējot to pret kaķa spalvu. No tā arī radies nosaukums "elektrība" (grieķu: ήλεκτρον, élektron — "dzintars"). Šīs zināšanas saglabājās līdz pat 16. gadsimtam.

1650. gadā vācu zinātnieks Oto fon Gērike izgudroja pirmo elektrostatisko mašīnu.^[1]

1771. gadā itāliešu ārsts Luidži Galvāni eksperimenta laikā novēroja, ka vardei raustās kāja, kad uz to pārlec elektriskā dzirkstele. 1790. gadā viņš to pašu novēroja, kad pieskārās vardei ar nazi. Balstoties uz Galvāni eksperimentiem ar vardi un iedziļinoties tajos, 1800. gadā Alesandro Volta izveidoja pirmo elektrisko bateriju.

1820. gadā Andrē Marī Ampērs formulēja likumu, kas nosaka strāvas magnētiskā lauka iedarbības virzienu uz magnētadatu (Ampēra likumu).

1826. gadā vācu zinātnieks Georgs Simons Oms formulēja sakarību starp elektrisko spriegumu, strāvas stiprumu un elektrisko pretestību (Oma likums).

1831. gadā Maikls Faradejs veica savu svarīgāko ieguldījumu zinātnē — atklāja elektromagnētisko indukciju.