Boloņas universitāte

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Koordinātas: 44°29′38″N 11°20′34″E / 44.49389°N 11.34278°E / 44.49389; 11.34278

Boloņas universitāte
Universitas Bononiensis

Seal of the University of Bologna.svg
Universitātes ģerbonis
Moto Alma mater studiorum
Valsts Karogs: Itālija Itālija
Dibināta 1088. gadā
Atrašanās vieta Boloņa
Tips Valsts universitāte
Finanšu dotācijas Valsts
Rektors Prof. Ivano Dionigi
Studenti 95 771 (2006)[1]
Asociācijas Europaeum
Koimbras grupa
Utrecht Network
THES - QS rangs (ASV) 174 ( 18)[2]
Mājaslapa www.unibo.it

Boloņas universitāte (itāļu: Alma Mater Studiorum Università di Bologna, UNIBO) ir vecākā pasaules universitāte[3], vārds 'universitas' radās tieši no šīs mācību iestādes nosaukuma. Ilgstoši nebija skaidrs, kad tieši šī universitāte ir dibināta. Oficiāli 1158. gadā to atvēra Fridrihs I Barbarosa, tomēr 19. gadsimta otrajā pusē vēsturnieku komisija, kuras vadībā bija Džozue Karduci, noskaidroja, ka par Boloņas universitātes dibināšanas gadu uzskatāms 1088. gads, kas to padarīja par pasaulē vecāko universitāti.[4]

Sākumā tā bija juridiskā mācību iestāde.[5] 10. un 11. gadsimtā lielākajos Itālijas centros kļuva populāras "brīvo mākslu" skolas, kurās apguva retoriku. Arī Boloņā šāda skola pastāvēja, kurā darbojās Inērijs. Viņš lika pamatus glosatoru tradīcijai, kurai bija liela nozīme romiešu tiesību recepcijā. Paralēli retorikai viņš pētīja antīko autoru darbus un romiešu tiesības. Romiešu tiesības tobrīd nebija spēkā esošas, jo pēc Romas impērijas sabrukuma un Bizantijas valdnieka Justiniāna I nāves, bijušās Romas impērijas teritorijā darbojās vai nu vietējās paražas, vai nu vulgarizētas romiešu tiesības.[6] Romiešu tiesībām praksē bija nozīme attiecībā uz kanoniskajām tiesībām, kuras bija spēkā esošas. Pēc Toskānas Matildes lūguma Inērijs Boloņā izveidoja juridisko skolu. 1088. gadā viņš sāka lasīt savas publiskās lekcijas un izveidoja jurisprudences katedru. Jurisprudence kļuva par patstāvīgu zinātni, kuru turpmāk apguva universitātēs.

Vairāki priekšnoteikumi ļāva 11. un 12. gadsimtā Boloņas universitātei izveidoties par vienu no spēcīgākajām tā laika universitātēm, piemēram, universitāti 12. gadsimtā dažādi atbalstīja Fridrihs I Barbarosa, šeit tika apgūtas romiešu tiesības un tādējādi tās darbība nebija atkarīga no baznīcas un pāvesta, kuriem bija vara pār universitātēm, kurās apguva teoloģiju, Boloņa bija attīstīta pilsēta un tajā bija labs klimats, no visiem studentiem tika prasīts vienāds pamatzināšanu līmenis un nebija iespējams iestāties tikai dēļ ietekmīgie radiniekiem, šeit varēja studēt un pasniegt arī sievietes, Boloņas universitātes pasniedzēji un absolventi baudīja daažādas privilēģijas. Šeit radās daudz universitātes tradīcijas, kas ir pazīstamas joprojām, piemēram, vēlēšanas, kurās izvēlēja universitas magistrorum un universitas scholarium. No 13. līdz 15. gadsimtam Boloņas universitātē darbojās postglosatori, kuru tradīcijas aizsācējs bija Bartolu. 14. gadsimtā atvērtas filozofijas, medicīnas un teoloģijas fakultātes.[5] Savu ietekmi universitāte zaudēja 13. un 14. gadsimtā, kam par pamatu kalpoja politiska rakstura strīdi ap universitāti.

Mūsdienās Boloņas universitātes 23 fakultātē studē ap 100 000 studentu. Universitātē var apgūt 128 bakalaura programmas (3 gadi) un tik pat daudz maģistra programmas (2 gadi). Atsevišķās programmās studiju ilgums gan var sasniegt piecus gadus un medicīnas programmās studijas ilgst sešus gadus. Pēc bakalaura un maģistra grādu iegūšanas ir iespējams studēt otrā līmeņa maģistratūrā, skolās ar noteiktu specializāciju vai doktorantūrā. Boloņas universitātei ir sešas filiāles dažādās Itālijas pilsētās, kā arī filiāle Buenosairesā (Argentīna).

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Dati dell'ufficio di statistica del MUR 2006 (itāliski)
  2. 2009. gada dati World University Rankings 2009 (angliski)
  3. Renesanse pasaules literatūrā
  4. Islāma zemēs pastāvēja arī vecākas augstākās izglītības iestādes, tomēr būtiska atšķirība bija tajā, ka tās nedeva to beidzējiem diplomus par iegūto izglītību.
  5. 5,0 5,1 Latvijas padomju enciklopēdija. 2. sējums. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija.
  6. Iļjanova D. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. Rīga:Mantojums, 2005. gads 26. lpp.