Universitāte

Vikipēdijas lapa
Viena no Oksfordas Universitātes pilsētiņas ēkām

Universitāte (no vācu: Universität, kas no latīņu: universitas — 'kopība') ir autonoma augstākās izglītības (bakalaura, maģistra un doktora studiju programmas) un zinātnes institūcija ar pašpārvaldes tiesībām.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par universitātēm Viduslaiku Eiropā sāka dēvēt tās skolas, kurās varēja studēt visas t.s. „septiņas brīvās mākslas“ (latīņu: septem artes liberals) — gramatiku, retoriku, loģiku, aritmētiku, ģeometriju, mūziku, astronomiju. Pēc Romas impērijas sabrukuma izglītību uzturēja Baznīca klosteros, taču šīs skolas lielāko tiesu bija šauri specializētas. Taču prasības pēc izglītības kvalitāti pieauga, pieaugot sabiedrības sarežģītības pakāpei un attīstoties materiālajai civilizācijai, un jau 10 gadsimta beigās sāka aizgūt no musulmaņiem (visticamāk, Kordovas kalifāta) universālo augstskolu principu. 14. gadsimtā sākās universitāšu dibināšanas „bums“ visā Eiropā. Romas katoļu Baznīcas mūku ordeņi (pārsvarā dominikāņi un benediktieši, vēlāk jezuīti) dibināja universitātes Prāgā (1342.), Krakovā (1364.), Vīnē (1365.), Heidelbergā (1385.), Leipcigā (1409.), Bāzelē 1459.) u.c.

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar 2021. gadā pieņemtajiem Latvijas Augstskolu likuma grozījumiem, Latvijā ir četru tipu universitātes, proti, zinātnes universitātes, mākslu un kultūras universitātes, lietišķo zinātņu universitātes un lietišķo zinātņu augstskolas. Valsts dibinātai augstskolai Latvijas Ministru kabinets nosaka stratēģiskās specializācijas jomas, pamatojoties uz politikas plānošanas dokumentos noteiktajām politikas plānošanas cikla prioritātēm tautsaimniecības un sabiedrības attīstībai, ņemot vērā augstskolas darbības rezultātu progresa izvērtējumu par iepriekšējo plānošanas periodu un attīstības potenciālu. Augstskolas var dibināt valsts, citas juridiskās, kā arī fiziskās personas, tajā skaitā ārvalstu juridiskās un fiziskās personas.[1]

Universitātes satversme nosaka akadēmiskā personāla, vispārējā personāla un studējošo sastāvu un tiesības, pašpārvaldes un struktūrvienības, nosakot, ka tās pārstāvības un vadības institūcijas un galvenās lēmējinstitūcijas ir Satversmes sapulce, Senāts, rektors, Revīzijas komisija un Akadēmiskā šķīrējtiesa. Satversme nosaka to struktūru un kompetenci.

Pirmsākumi un attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1583. gadā nodibināja jezuītu ordeņa Rīgas Sv. Trīsvienības kolēģiju, kuri ordeņa Polijas provinciāls Džovanni Paolo Kampana piedāvāja pārveidot par universitāti, taču Rīgas rātes sindiks Vēlings to noraidīja. 1632. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs lika dibināt Baltijas provinču augstskolu jeb Gustava akadēmiju Tērbatā. 1775. gadā Kurzemes un Zemgales hercogs Pēteris nodibināja Jelgavas akadēmisko ģimnāziju jeb Pētera akadēmiju, kas bija hercogvalsts augstākā mācību iestāde. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes aneksijas Baltijas provinču universitāti Krievijas Impērijas ķeizars Pāvils lika izveidot uz Jelgavas akadēmijas bāzes, taču pēc viņa nāves ķeizars Aleksandrs I 1802. gadā tomēr lika dibināt Ķeizarisko Universitāti Tērbatā (Kaiserliche Universität zu Dorpat).[2]

Rīgas Politehniskā augstskola dibināta 1862. gadā, 1918. gadā to pārdēvēja par Baltijas Tehnisko augstskolu. No tās 1919. gadā izveidojās Latvijas Augstskola, vēlāk Latvijas Universitāte, no kuras pakāpeniski atdalījās Jelgavas Lauksaimniecības Akadēmija, Rīgas Politehniskais institūts un Rīgas Medicīnas Institūts. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas no šīm augstskolām izveidojās vēl trīs universitātes: Latvijas Lauksaimniecības universitāte (1990), Rīgas Tehniskā universitāte (1990) un Rīgas Stradiņa universitāte (1998). Uz Daugavpils Pedagoģiskā institūta bāzes izveidojās Daugavpils Universitāte (2001), bet uz Liepājas Pedagoģiskais institūta bāzes izveidojās Liepājas Universitāte (2008).

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites par šo tēmu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Augstskolu likums Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 179, 17.11.1995.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1, 11.01.1996. Pēdējā likuma redakcija stājās spēkā 16.08.2021.)
  2. J. Stradiņš. H. Strods. Jelgavas Pētera akadēmija: Latvijas pirmās augstskolas likteņgaitas. Rīga: Zinātne, 1975. — 318 lappuses