Džordžo de Kiriko

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Džordžo de Kiriko 1936. gadā

Džordžo de Kiriko (Giorgio de Chirico, dzimis 1888. gada 10. jūlijā Volosā, Grieķijā, miris 1978. gada 20. novembris Romā) bija nozīmīgs itāliešu mākslinieks, viens no metafiziskās glezniecības skolas iedibinātājiem un ievērojamākais tās pārstāvis. Viņa gleznās nereti attēlotas tukšas pilsētas ainavas, klasiska arhitektūra, garas ēnas, tīra, bet vēsa gaisma. Vēlākājos de Kiriko darbos parādās dažādu nesaderīgu priekšmetu pretnostatījums (piemēram, kādā gleznā blakus attēloti artišoks un lielgabals). No de Kiriko darbiem būtiski ietekmējās sirreālisma gleznotāji Īvs Tangī, Renē Magrits, Makss Ernsts, Salvadors Dalī.

De Kiriko studējis mākslu Atēnās, Florencē un Minhenē, kur viņš iepazinās ar Nīčes un Šopenhauera darbiem. 1909. gadā viņš atgriezās Itālijā un, pavadījis sešus mēnešus Milānā, devās uz Florenci, kur uzgleznoja gleznu "Rudens pēcpusdienas noslēpums". 1911. gadā de Kiriko, neilgi uzturējies Turīnā, devās uz Parīzi, kur ar viņa darbiem iepazinās un tos augstu novērtēja, piemēram, Pablo Pikaso un Gijoms Apolinērs. Sākoties Pirmajam pasaules karam, de Kiriko atgriezās Itālijā, un 1915. gadā viņu iesauca Itālijas armijā. Viņam diagnosticēja kādu nervu kaiti, un viņš nokļuva kara hospitālī, kur iepazinās ar Karlo Karru. Vēlāk de Kiriko sāka gleznot akadēmiskā stilā un atteicās no saviem agrīnajiem darbiem.

De Kiriko ietekmējies no vācu simbolistu, Arnolda Bēklina un Maksa Klingera darbiem.

"Sarkanais tornis" (1913)
"Nemierīgās mūzas" (1916)
Commons
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Džordžo de Kiriko