Divējādelpojošās zivis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Divējādelpojošās zivis
Austrālijas ragzobe Neoceratodus forsteri
Austrālijas ragzobe Neoceratodus forsteri
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Apakštips Mugurkaulnieki (Vertebrata)
Infratips Žokļaiņi (Gnathostomata)
Virsklase Kaulzivis (Osteichthyes)
Klase Daivspurzivis (Sarcopterygii)
Apakšklase Divējādelpojošās zivis (Dipnoi)
Iedalījums

Divējādelpojošās zivis jeb dipnojas (latīņu: Dipnoi) ir relikta kaulzivju apakšklase (citās klasifikācijās - virskārta). Divējādelpojošo zivju ziedu laiki bija paleozoja ērā, bet līdz mūsdienām ir saglabajušās tikai 3 ģintis ar 6 sugām, kas dzīvo tikai saldūdens baseinos. Šīs grupas īpatnība ir tā, ka šīs zivis spēj elpot ne tikai ūdenī izšķīdinātu skābekli, bet arī atmosfēras gaisu. No tā arī cēlies grupas nosaukums.

Morfoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu divējādelpojošās zivis sasniedz 1-2 metru garumu.


Skelets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smadzeņu kapsulas pārkaulojuma pakāpe fosilajām formām bija dažāda, dažkārt tā veidoja vienlaidu kaulu. Mūsdienu sugām skrimšļa pārkaulojumi ir attīstīti vāji. Divi nāsu pāri ir izvietoti ventrāli. Aizmugurējie atbilst (bet nav homologi) otiņspuru hoānām. Augšžokļa loks saplūst ar endokrāniju (autostilisks galvaskauss). Sekundāro žokļu (starpžokļi, augšžokļi un zobu kauli) nav. Fosilajām formām ir daudzskaitlīgi segkauli, taču mūsdienu formām to skaits ir būtiski samazinājies. Zobi saplūduši divos līdz trīs spēcīgu zobu plātnīšu pāros. Zivīm ir četri vai pieci pāri skrimšļa žaunu loki. Horda ir klāta ar blīvu, elastīgu apvaklu un saglabājas visu dzīves laiku. Skriemeļiem ir attīstīti augšējie un apakšējie (hemālie) loki; dažām fosīlajam formām bija vāji attīstīti skriemeļu segmenti. Plecu josla ir labi attīstīta; tā ir no skrimšļa, bet pārsegta ar segkauliem. Iegurņa josla ir nepāra skrimšļa plātnītes veidā. Pāra peldspuras ir skrimšļainas, ar garu segmentētu asi, pie kuras no abām pusēm piestiprinās radiālijas (biseriālā arhipterīgija tips). Dažām mūsdienu grupām ir saglabājusies tikai pamatass. Nepāra spuras vēlākajām dipnojām ir atvirzījušās uz ķermeņa aizmugurējo daļu un saplūdušas kopā ar astes spuru vienā kopējā dificerkālajā spurā. Kā pāra, tā arī nepāra spuru ārējais skelets sastāv no posmainiem ragvielas stariem. Ķermeni klāj cikloīdās kaula zvīņas. Fosilajām formām bija arī kosmoīdās zvīņas.

Iekšējie orgāni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zivīm ir gan žaunas, gan arī viena vai divas plaušas, kas savienojas ar barības vada ventrālo pusi. Plaušu iekšējai sienai ir šūnaina struktūra. Peldpūšļa nav (būtībā plaušas ir pārveidots peldpūslis). Sakarā ar gaisa elpošanas funkciju bez ārējām nāsīm ir arī iekšējās nāsis. Arī asinsrite ir pielāgota šai funkcijai. No sirdij tuvākā žaunu aiznesējartēriju pāra atiet pa plaušu artērijai, savukārt, no plaušas atiet plaušu vēnas, kas ieplūst sirds kreisajā priekškambarī. Kad funkcionē žaunas, plaušu artērijās nokļūst jau ar skābekli piesātinātās arteriālās asinis un plauša nedarbojas. Bet, kad ūdenī nav pietiekami skābekļa un žaunas nefunkcionē, tad plaušā nokļūst venozās asinis, kuras plauša bagātina ar skābekli. Sirds priekškambari nepilnīga starpsiena sadala divās pusēs (labajā un kreisajā), un arteriālajam konusam ir gareniska vārstule, kas to sadala divās daļās. Bez aizmugurējām kardinālajām vēnām ir arī aizmugurējā dobā vēna, kas savienota ar aknu vēnām. Tādējādi divējādelpojošo zivju venozā asinsrites sistēma ieņem vidusstāvokli starp ūdens un sauszemes mugurkaulnieku asinsrites sistēmām. Šo starpstāvokli raksuro arī tas, ka iezīmējas sirds priekškambara nodalīšanās un asinsrites plaušu loka veidošanās.

Galvas smadzenēm ir raksturīgas priekšējās smadzenes, kas sadalītas divās puslodēs, ne tikai no ārpuses, bet arī iekšēji, tā ka ir divi patstāvīgi sānu vēderiņi. Vidussmadzenes ir samērā mazas. Smadzenītes ir attīstītas ļoti vāji, jo divējādelpojošās zivis ir mazkustīgas.

Zarnai ir labi attīstīta spirāliskā vārstule. Urogenitālā sistēma kopumā tāda pati, kā skrimšļzivīm, un olvadi (Millera vadi) atrodas ķermeņa dobumā, bet sēklinieku izvadkanālu var arī nebūt. Tad sēkla acīmredzot izkļūst ārā caur vedera porām. Bez tam divējādelpojošo zivju tēviņiem nav kopulācijas orgānu, apsēklošanās ir ārēja. Ikri ir diezgan lieli, ap 7 mm diametrā, ieslēgti recekļainā apvalkā un atgādina abinieku ikrus; zivis ikrus iznērš starp augiem, un tie bieži nogrimst dibenā.

Sistemātika.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Divējadelpojošās zivis tradicionāli izdalīdalīja, kā atsevišķu daivspurzivju apakšklasi vai virskārtu. Taču tagad atsevišķās klasifikācijās tās tiek klasificētas, kā otiņspuru ripidistveidīgo apakšgrupa. Tomēr šāds dalījums pagaidām liekas priekšlaicīgs. Savukārt, mūsdienu divējādelpojošās zivis dala divās kārtās: vienplaušzivjveidīgajās (Ceratodontiformes) un divplaušzivjveidīgajās (Lepidosireniformes) zivīs. Citos dalījumos abas mūsdienu grupas tiek apvienotas vienā ragzobjveidīgo (Ceratodontiformes, syn. Ceratodontida, Ceratodontimorpha) kārtā vai virskārtā. Savukārt, izmirušās devona divējādelpojošās zivis tiek izdalītas atsevišķā Dipterīdveidīgo zivju (Dipteriformes, syn Dipterida) kārtā. Fosilās Dipterīdveidīgās zivis ir atrodamas arī Latvijas devona nogulumos.


(†) - izmirušu zivju grupa.