Dzelzs Gvarde

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kustības zaļais karogs ar simbolu - cietuma režģiem

Dzelzs Gvarde (rumāņu: Gardea de fier), arī Erceņģeļa Mihaila Leģions un Leģions, bija galēji labēja, ultranacionālistiska, antikomunistiska un antisemītiska politiskā kustība un partija Rumānijas karalistē no 1927. līdz 1941. gadam.

Izveidošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kodreanu

1927. gada 24. jūlijā aktīvais nacionālists un par sava politiskā oponenta slepkavību tiesātais Kornelju Zelea Kodreanu nodibina Ercenģeļa Mihaila Leģionu un vada to līdz savai nogalināšanai 1938. gada beigās. Kustības biedri tika saukti par leģionāriem, nēsāja zaļus formas tērpus, kas simbolizēja nācijas atdzimšanu un lietoja romiešu salūtu.

Ideoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Leģions atšķīrās no citām tā laika Eiropas radikālajām fašistu kustībām ar savu izteikto reliģiozitāti. Kā jauniešu kustībai Leģiona bāze bija Bukarestes Universitātes Teoloģijas fakultāte. Leģions pārņēma arī antisemītismu, kas bija izplatīts konservatīvajā rumāņu sabiedrībā un rumāņu ortodoksālajā baznīcā. Jau savā pirmajā darbības gadā leģionāri izdemolē un nodedzina sinagogu Oradejas pilsētā.

Arī savus pirmos atbalstītājus Leģions atrada nevis radikalizētos kara veterānos, bet gan zemniekos un studentos. Kustība rīkoja masu pasākumus, demonstrācijas ar reliģiskiem simboliem, patriotiskām dziesmām, kā arī veica brīvprātīgo darbu un labdarības pasākumus lauku reģionos.

Leģions noraidīja moderno kapitālismu un aizstāvēja kopīpašumu vai nacionalizētu ekonomikas modeli.

Kodreanu bija reliģisks mistiķis, kura mērķis bija rumāņu nācijas garīgā atdzimšana. Leģionāriem šī mērķa dēļ var nākties veikt vardarbīgus un grēcīgus noziegumus, kas nolemj viņa dvēseli ellei, taču tie uzskatāmi par ziedojumu nācijas atdzimšanas labā. Tādējādi Leģionā tika kultivēts nāves, mocekļa, vardarbības un ziedošanās kults.

Terorisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kodreanu bēres 1940. gada 30. novembrī

Jau no savas darbības pirmsākumiem Kodreanu bija iesaistīts savu pretinieku slepkavībās, vai plānos tādas veikt. Varas iestāžu pretestības dēļ Leģions regulāri tiek aizliegts un maina nosaukumus, ar kādiem piedalās vēlēšanās.

1930. gada martā Kodreanu izveido Leģiona paramilitāro organizāciju Dzelzs Gvardi. Šo nosaukumu sāk attiecināt arī uz visu organizāciju.

1931. gada janvārī Leģions tiek aizliegts, Kodreanu tiesāts bet attaisnots. Ar nosaukumu Kornelju Zelea Kodreanu Grupa, leģionāri piedalās parlamenta vēlēšanās un iegūst piecas vietas. Kodreanu publiski pauž atbalstu Hitleram un nacistu nākšanai pie varas.

Lai nepieļautu leģionāru piedalīšanos vēlēšanās, 1933. gada 10. decembrī liberālais premjerministrs Duka aizliedza Leģionu un pavēlēja veikt plašus arestus. Atriebjoties par policijas vardarbīgajām metodēm (policija nogalināja 12 leģionārus), 29. decembrī leģionāri dzelzceļa stacijā nogalināja premjeru.

Pēc visu paramilitāro organizāciju aizliegšanas valstī 1935. gada jūnijā Leģions maina nosaukumu uz Visu Tēvzemei.

1937. gada parlamenta vēlēšanās Dzelzs Gvarde iegūst 15,5% balsu un kļūst par trešo lielāko partiju. Divas lielākās partijas izveido valdību, kas sāk pieņemt antisemītiskus likumus un sāk veidot fašisma struktūras valstī – tiek izveidota vienota Nacionālā Kristiešu Partija, kura izveido paramilitāru „zilkreklu” vienību, kas iesaistās cīņās pret leģionāriem. 1938. gada 10. februārī karalis Karols II atlaiž valdību un izveido personīgo diktatūru saglabājot un papildinot vienpartijas fašisma pārvaldes struktūru. Kodreanu un 44 citi kustības vadītāji tiek arestēti 1938. gada aprīlī. Kodreanu tiek sākotnēji notiesāts uz sešiem mēnešiem cietumā par neslavas celšanu, bet tad otrreiz tiesāts par musināšanu un aicināšanu uz vardarbību un saņem desmit gadu katorgas darbos.

Pēc karaļa pavēles Kodreanu līdz ar citiem vadošajiem leģionāriem tiek nožņaugts naktī no 1938. gada 29. uz 30. novembri. Viņu līķi tiek izšķīdināti skābē un kapavietas pārklātas ar cementu. 1939. gada 21. septembrī leģionāri atriebjas, nogalinot premjerministru Kalinesku.

Nacionāli Leģionārā Valsts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antonesku un Sima zem Kodreanu portreta

1940. gadā Dzelzs Gvardē pastāvēja trīs frakcijas. Horija Sima grupa, kas bija pragmatiska un vismazāk reliģiska. Pret Simu vērsta grupa, ko vadīja nogalinātā Kodreanu tēvs un brāļi. Trešā grupa vēlējās nostiprināt kustības reliģisko raksturu. Iekšējo cīņu gaitā uzvarēja Sima.

Brīdī, kad represijās bija iznīcināti gandrīz visi Leģiona sākotnējie vadītāji, mainījās neitrālās Rumānijas iekšpolitiskā un ārpolitiskā situācija. 1940. gada jūnija beigās PSRS pieprasa un anektē Besarābiju un Ziemeļbukovinu. Vācijas spiediena rezultātā Ungārijai 30. augustā tiek atdota Ziemeļtransilvānija, septembra sākumā Bulgārijai tiek atdota dienvidu Dobruža. Baidoties par valsts pastāvēšanu, Rumānija izvēlas politiski tuvoties Trešajam Reiham.

1940. gada 4. jūlijā izveidotajā valdībā pirmo reizi tiek iekļauti trīs leģionāru ministri. Horija Sima kļūst par Reliģijas un Mākslas ministru, taču atkāpjas jau četras dienas vēlāk.

1940. gada 4.-6. septembrī pie varas nāk ģenerāļa Jona Antonesku un leģionāru valdība, karalis Karols II atkāpjas no troņa un pamet valsti. 14. septembrī tiek pasludināta Nacionāli Leģionārās Valsts izveidošana, kurā Antonesku ir premjerministrs, Sima viņa vietnieks un Dzelzs Gvarde ir vienīgā legālā partija.

Savas varas mēnešos leģionāri pieņem virkni pret ebrejiem vērstu likumu. Ebrejiem tiek konfiscēti īpašumi, tos atlaiž no darba valsts iestādēs un dienesta armijā.

1940. gada 25. novembrī atklātībā nāk Gvardes dibinātāja Kodreanu nāves apstākļi. Dzelzs Gvarde atriebjas nogalinot 64 tajā pašā cietumā esošos politieslodzītos - bijušajam karalim pietuvinātus politiķus. Asiņainais grautiņš izraisa nesaskaņas starp Antonesku un Simu, kārtības atjaunošanai ielās tiek izvietotas armijas patruļas.

Koalīcija starp konservatīvo ģenerāli Antonesku un radikālo Dzelzs Gvardi bija trausla. Sima uzstāja uz to, lai visus vadošos amatus ieņem leģionāri un viņu atbalstītāji. Režīmā valdīt varēja tikai viens. Lai arī ideoloģiski Dzelzs Gvarde Trešā Reiha vadītājiem bija daudz tuvāka, tie izvēlējās atbalstīt Antonesku.

Dumpis un sagrāve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izmantojot savu jauniegūto varu, Dzelzs Gvarde sāk vākt un uzkrāt ieročus. 1941. gada 20. janvāra vakarā lielākajās pilsētās notiek lielas leģionāru demonstrācijas, kas prasa Antonesku atkāpšanos un pilnīgu leģionāru kontroli pār valsti. 21. janvārī, pēc nenoskaidrotos apstākļos notikušas vācu majora Dēringa slepkavības Bukarestē, leģionāru bruņotās vienības uzsāka dumpi. Antonesku atlaiž leģionārus un viņu simpatizētājus no amatiem valdībā, policijā un armijā. Daudzi šīs pavēles neatzīst un iebarikādējas savos policijas posteņos. Leģionāri uzbrūk valsts iestādēm, ieņem radio pa kuru pārraida savus uzsaukumus. Bukarestē nežēlīgi tiek nogalināti vismaz 125 ebreji un nodedzināta sinagoga. Pēc divas dienas ilgušām ielu cīņām Antonesku ir sakoncentrējis pietiekoši daudz bruņutehnikas un artilērijas, lai 23. janvārī dumpi apspiestu. Dzelzs Gvarde pazūd no Rumānijas politiskās dzīves.

Dumpja laikā leģionāri īsteno arī ebreju grautiņu Bukarestē, nodedzinot sinagogu un vairākus desmitus ebreju nogalinot Bukarestes lopkautuvē. Upuri pēc nogalināšanas tika pakārti uz kautķermeņiem paredzētajiem dzelzs āķiem. Kopumā tiek nogalināti 125 ebreji.

Cīņu laikā rumāņu armija zaudē 30 nogalinātos un 100 ievainotos, leģionāru zaudējumi svārstās starp 200 un 800. Vairāk nekā 9000 leģionāri tiek arestēti. Sākoties karam ar PSRS, arestētajiem leģionāriem tiek dota iespēja doties uz fronti. Antonesku valdība ziņo, ka pēc dumpja apspiešanas leģionāriem atņemti 39 ložmetēji, 666 šautenes, 2844 bises, 1964 pistoles, 128 karabīnes.

Vācu vēstniecības darbinieki un vērmahts atbalstīja Antonesku, taču vienlaikus, sniedza patvērumu sakautajiem leģionāriem. Horija Sima un daudzi leģionāri ar vācu palīdzību bēg uz Vāciju, kur tiek ieslodzīti maigā režīma cietumā, speciālā Būhenvaldes koncentrācijas nometnes daļā. 1944. gada augustā Rumānija padodas Sabiedrotajiem un sāk karot pret Vāciju. Horija Sima tiek atbrīvots un izveido marionešu valdību Vīnē, taču šis projekts sabrūk līdz ar nacismu.

Pēc kara Sima bēg uz Parīzi, tad Itāliju un visbeidzot uz Franko pārvaldīto Spāniju kur arī mirst 1993. gadā.