Zutis

Šis raksts ir par zivi. Par latviešu uvārdu skatīt rakstu Zutis (uzvārds).

Zutis Anguilla anguilla (Linnaeus, 1758)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Starspures (Actinopteri)
Kārta	Zušveidīgās (Anguilliformes)
Dzimta	Saldūdens zuši (Anguillidae)
Ģints	Zuši (Anguilla)
Suga	Zutis (Anguilla anguilla)
Izplatība
Eiropas zušu saldūdens basenu teritorijas
Zutis Vikikrātuvē

Zutis jeb Eiropas zutis (Anguilla anguilla) ir saldūdens zušu dzimtas (Anguillidae) Eiropā un Āzijas rietumos dzīvojoša zivju suga. Tā ir aizsargājama, un tās populācija mūsdienās ir kritiski mazskaitlīga. Sugas izdzīvošanu apdraud intensīva zvejniecība, dažādi parazīti, upju aizsprosti, kas traucē zušiem pārvietoties, un Atlantijas okeāna Golfa straumes dabiskās svārstības, kā arī vispārēja ūdens piesārņotība.

2017. gadā zutis pasludināts par gada dzīvnieku Latvijā.

Izskats

Zutis ārēji atgādina čūsku, jo tam ir garš ķermenis. Tas izņēmuma gadījumos var sasniegt 1,5 m garumu, lai gan parasti ir 60—80 cm garš un reti pārsniedz 1 metru. Zuša ķermeni klāj sīkas, smalkas un mīkstas zvīņas, tādējādi tas izskatās kails. Tam ir liela, smaila galva un mute ar sīkiem zobiem, kas vērsti uz priekšu. To muguras spura, kas sākas tālu aiz nelielajām krūšu spurām, nepārtrauktā līnijā savienojas smailā astes galā ar anālo spuru.

Vairošanās

Eiropas zuša (Anguilla anguilla) mazuļi stikla zuša attīstības stadijā

Gadsimtiem ilgi zuša dzīves veids bija mistērija, un zinātniekiem nebija skaidrojuma, kā zuši vairojas. Tikai 19. un 20. gadsimta pētījumi beidzot likvidēja šo noslēpumu, lai gan joprojām daži fakti paliek neizskaidroti. Kopumā pastāv viedoklis, ka zuši nārsto Sargasu jūrā, tad to kāpuri 3 gadu laikā migrē, augot un barojoties, līdz transformējas stikla zušos, tad tie dodas uz Eiropu. Bet, pirms stikla zuši iepeld saldūdens upju grīvās, tie metamorfozes ceļā kļūst par īstiem zušiem. Lielāko daļu sava mūža zutis pavada saldūdenī. Zutim saldūdenī izmainās vēdera daļas pigmentācija, tā kļūst gaiša, dzeltenīga. Pastāv uzskats, ka zuša ādas gļotas to pasargā no sālsūdens okeānā.

Nebrīvē Eiropas zutis var nodzīvot ilgu mūžu. Ir zināms Zviedrijā dzīvojošs zutis, kas tika ielaists akvārijā 1859. gadā, zinātnieki šo pašu zuti izpētīja 2008. gadā. Tas joprojām bija dzīvs, tā garums bija 53,5 cm, un tam bija īpaši lielas acis.

Vēsture

Jaunas sugas — leptocefala atklāšana

Ļoti ilgu laiku nebija zināms, kā rodas zušu pēcnācēji. Kopš senseniem laikiem zvejnieki bija pieraduši citās zivīs noteiktā laikā atrast ikrus vai pieņus. Toties zušiem, šķita, šādas sezonas nemaz nav. Neviens nevarēja droši apgalvot, ka ir redzējis zušu ikrus. Aristotelis, apkopojot tautas pieredzi, bija noteicis, ka zuši ir bez dzimuma un tos rada jūras dzelme.

Nedaudz vēlākā laikā atklājās, ka zuši diezgan ilgi spēj nodzīvot bez ūdens, ja vien apkārtējā vide ir mitra. No tā cēlās nostāsts, ka zuši pa naktīm nākot ārā no upēm. Zuši krastā medījot kukaiņus un sliekas. Zušu pastaigas neradīja lielus strīdus, jo visi zinātnieki šim novērojumam piekrita. Toties par zušu vairošanos bija liela neziņa, un katrs zinātnieks izstrādāja savu zuša vairošanās versiju.

1856. gadā itāļu dabas pētnieks Kaci noķēra nelielu jūras zivtiņu. Tās ārējais izskats bija ļoti interesants. Ja vairākas šāda veida zivtiņas ieliek akvārijā ar sāļu ūdeni, tad, pavirši skatoties, liekas, ka akvārijs ir tukšs. Ieskatoties rūpīgāk, var redzēt peldam sīkus melnu actiņu pārus. Ilgāk novērojot, var saskatīt ūdeņainas ēnas, kuras kā astes velkas pakaļ acu pāriem. Izņemot šo zivtiņu no ūdens, tā izskatās pēc lielas, plānas, caurspīdīgas stikla lauru lapas. Zivi uzliekot uz avīzes vai grāmatas lapas, ir ļoti viegli lasīt tai cauri tekstu.

Dr. Kaci ņēma studēt literatūru, lai varētu noteikt šīs zivtiņas sugu, bet diemžēl neko neatrada, tad šis zinātnieks pats šo zivtiņu aprakstīja. Pēc zinātnes tradīcijām Kaci tai piešķīra nosaukumu Leptocephalus brevirostris.

Leptocefali un stikla zuši

Leptocefals

Zuša attīstības cikls.

Divi itāļu ihtiologi Grasi un Kalandručio izlasīja Kaci aprakstu un nolēma leptocefalu izpētīt sīkāk. Zinātnieki saķēra vairākus īpatņus Mesīnas apkārtnē un tos ievietoja akvārijā, lai novērotu. Zivtiņas peldēja, ēda un izskatījās pilnīgi veselas, tās ķermeņu daļas, kuras bija saredzamas. Bet zivtiņu ķermeņi kļuva arvien mazāki.

Vislielākais leptocefals noķeršanas brīdī bija 75 mm garš, bet pēc kāda laika tā ķermenis sasniedza 10 mm garumu, tas sarāvās. To izskats mainījās, un tie vairs neatgādināja lauru lapas. Leptocefali pārvērtās par stikla zušiem. Ihtiologi konstatēja, ka Kaci aprakstītie leptocefali ir nekas cits kā zušu kāpuri, bet stikla zuši ir zušu mazuļi. Drīz vien upju un ezeru zušus sāka uzskatīt par pusaudžiem, kuri, sasniedzot briedumu, atgriežas jūrā.

Abi itāļu ihtiologi nosprieda, ka pieaudzis zutis ikrus nērš jūras dibenā un, iespējams, tur arī iet bojā, jo neviens nekad nav redzējis, ka pieauguši zuši no jūras iepeldētu upju grīvās un dotos augšup pret straumi. No ikriem izveidojas kāpuri, kurus Dr. Kaci kļūdaini uzskatīja par jaunu sugu. Mazuļi paliek jūras dziļumā, līdz pārvēršas vai gatavojas pārvērsties par jauniem zušiem. Pēc attīstīšanās jaunie zuši peld uz mazāk sāļiem ūdeņiem un visbeidzot uz upēm.

Ihtiologi uzskata, ka zušu kāpuri ir tik reti sastopami tādēļ, ka tie dzīvo lielā dziļumā, pie pašas jūras gultnes. Grasi un Kalandručio vienkārši palaimējās šos eksemplārus noķert, jo jūras straume Mesīnas šaurumā dziļumu iemītniekus bieži vien uznes virspusē.

500 asu līnija

Eiropas zutis akvārijā.

Novērojot leptocefalu uz melna fona, ihtiologi ievēroja, ka ķermenis sastāv no daudziem segmentiem. Tika pieņemts, ka segmentu skaits varētu atbilst pieauguša zuša mugurkaula skriemeļu skaitam, un šis pieņēmums vēlāk tika pierādīts. Zinātnieki pacietīgi saskaitīja leptocefala segmentu skaitu un salīdzināja to ar pieauguša zuša skriemeļu skaitu.

Dānijas Karaliskās zvejniecības ministrijas uzdevumā 1904.gadā Atlantijā starp Islandi un Fēru salām uz tvaikoņa „Thor” strādāja dāņu biologs Johanness Šmits. Izmetot tīklus jūrā, viņš noķēra vienu no caurspīdīgajām „lauru lapām”, kuras bija popularizējuši itāļu zinātnieki. Dr. Šmits bija sajūsmā, ka leptocefals nezināmu, bet, domājams, interesantu iemeslu dēļ atradās tuvu ūdens virsmai. Vēlāk tāda pašas caurspīdīgas zivtiņas ķērās tīklos arī citos Atlantijas rajonos.

Rietumeiropas jūras kartēs redzama līnija, kuras dziļums sasniedz aptuveni vienu kilometru. Jūrnieki savā valodā šo līniju sauc par „500 asu līniju”. Uz rietumiem no šīs joslas atrodas Atlantijas bezdibeņi, bet uz austrumiem seklas jūras. Šmits ievēroja, ka šīs līnijas rajonā vasaras beigās sapulcējas 75 mm garie leptocefali. Tur tiem sākas tādas pārvērtības, par kurām rakstīja Grassi un Kalandručio. Nākamajā pavasarī tie kļūst par stikla zušiem un peld uz Eiropas upju grīvām.

Pēc novērojumiem Šmits atklāja, ka zuši savu ceļojumu sāk no Sargasu jūras, kura nepelnīti nosaukta par kuģu kapsētu, jo kuģi tajā apvidū nespēj pārvietoties pa biezu, pūstošu ūdens augu kamolu. Patiesībā šie ūdensaugi ir īpašas ūdenszāles, kuras aug tikai Atlantijas okeāna rajonā dienvidu platuma siltajos ūdeņos. Jūrai ir ovāla forma. Ziemeļu-dienvidu virzienā tās garums ir 1850 km, bet austrumu-rietumu virzienā tā sasniedz apmēram 3700 km. Okeānu straumes, īpaši Golfa straume aizķer jūras ūdeņus, un jūras ūdens nepārtraukti griežas ap savu asi. Šis griešanās centrs atrodas dienvidaustrumos dažu simtu kilometru attālumā no Bermudu salām, kas atrodas Sargasu jūras malā. „Krasta līnija” pārvietojas līdz ar gadalaiku maiņu, jo mainās ūdenszāļu daudzums.

Zušu mazuļu ceļojums

1913. gadā ar mazu šoneri „Margarita” ceļā devās ekspedīcija, kuras uzdevums bija izpētīt zušu ceļu līdz nārsta vietai. Šmits un viņa palīgi novēroja, jo tālāk viņi pārvietojas pa Golfa straumi, jo sīkāki bija noķertie leptocefali. Ekspedīcija noteica precīzu nārsta vietu, un nārstošanas vieta bija Sargasu jūras rajonā. Pēc pusgada pētniecības ekspedīciju nācās apturēt, jo sākās Pirmais pasaules karš.

1920. gadā Šmits pie zušu pētniecības atgriezās ar četrmastu motoršoneri „Dana”. Pētniecības rezultātā noskaidrojās, ka Eiropas zuši, rudenī pametuši savas upes, lielā ātrumā dodas uz Sargasu jūru un sasniedz to ap Ziemassvētkiem vai Jaungadu. Precīzi, kur zuši nērš ikrus nav noskaidrots, jo uz peldošajiem ūdensaugiem ir daudz citu zivju ikri, bet ne zušu. Tie nav atrasti arī jūras dibenā. Pirmajā gadā zušu kāpuri izaug līdz 25 mm, otrajā gadā to garums palielinās, bet trešajā gadā to garums sasniedz 75 mm.

Pēc pārvērtībām jaunie zuši iepeld saldūdeņos un dodas augšup pa upēm. Pirmajos trijos dzīves gados pirms pārvērtībām zušu mazuļi pārvietojas apmēram 1000 jūdžu gadā, pārsvarā peldot pa Golfa straumi.

Arī Amerikas upēs mītošie Amerikas zuši (Anguilla rostrata) ikrus nērš Sargasu jūrā, tikai citā rajonā. To nārsta vieta ir tuvāk Amerikas krastiem, bet arī tie gadā pārvar 1000 jūdžu attālumu, bet šajā laikā tie sasniedz tikai 65 mm garumu. Vairāk laika nav vajadzīgs, jo upju grīvas, kur tie pavada savas dzīves lielāko daļu, atrodas daudz tuvāk.

1928. līdz 1930. gadā notika vēl viena pētniecības ekspedīcija, kurā tika nozvejots leptocefals, apmēram 300 m dziļumā Āfrikas galējā dienvidu punkta tuvumā. Noķertais leptocefals bija 184 cm garš. Ja šis mazulis būtu audzis tādā pašā proporcijā kā mums zināmie zuši, tad tā garums iznāktu apmēram vairāk par 20 m.

Zutis zivsaimniecībā

Zuša galerts

Zušus gastronomijā izmanto visās Eiropas valstīs, un to pagatavošanai ir neskaitāmas receptes. Tos pārdod svaigā veidā vai sagatavotus (kūpinātus, marinētus, dažādās mērcēs gabaliņos, filejas veidā, konservos vai saldētā veidā).

Zušu pavairošana zivsaimniecībās ir saistīta ar stikla zušu nozveju jūrā, jo zuši nebrīvē nevairojas. Eiropas zivsaimniecību vajadzībām nozvejo Eiropas zuša mazuļus stikla zuša attīstības stadijā Portugāles, Spānijas, Francijas un Apvienotās Karalistes grīvlīčos. Šo zveju regulē 2007. gadā pieņemtais Eiropas krājuma atjaunošanas plāns, kas nosaka, ka 60% nozvejoto stikla zušu tiek izmantoti savvaļas ekosistēmu atjaunošanas programmās.

Ārējās saites

• Eiropas zuši briesmās - EP nolemj rīkoties, lai glābtu populāciju
• Anguilla anguilla (Linnaeus, 1758)
• European eel
• Common eel (Anguilla anguilla) (ARKive)
• Zuša mūžs
• Zebrus ezerā ielaisti zuši
• Anguilla anguilla (L.)