Hiēnu dzimta

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Hiēnu dzimta
Hyaenidae (Gray, 1821)
Plankumainā hiēna, brūnā hiēna, svītrainā hiēna un zemesvilks
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Apakškārta Kaķveidīgie (Feliformia)
Dzimta Hiēnu dzimta (Hyaenidae)
Sinonīmi
Protelidae
Iedalījums

Hiēnu dzimtas (Hyaenidae) dzīvnieki ir plēsēju kārtas (Carnivora) kaķveidīgie (Feliformia) zīdītāji.

Hiēnu dzimta ir ceturtā mazākā plēsēju dzimta un viena no mazākajām zīdītāju dzimtām.[1] Neskatoties uz dzimtas nelielo varietāti, hiēnas ir unikāli dzīvnieki un ieņem savrīgu vietu Āfrikas un Āzijas ekosistēmā.[2]

Lai arī filoģenētiski hiēnu dzimtas dzīvnieki ir tuvu radniecīgi kaķiem un viveriem, tomēr to uzvedība un morfoloģija vairākos aspektos ir līdzīgāka suņveidīgajiem. Hiēnas un suņi nekāpj kokos, un nagus tie nespēj ievilkt pirkstu spilventiņos, medījums tiek satverts ar zobiem, nevis nagiem. Nagi piemēroti ātrai skriešanai un straujām virzienu maiņām skrējienā. Abas grupas nomedīto apēd ātri un pārpalikumus noglabā. Tomēr hiēnas sevi apkopj, iezīmē teritoriju, pārojas un audzina bērnus līdzīgi kā citi kaķveidīgie.[3] Lai arī hienām ir maitēdājas slava, tomēr tās daudz medī pašas, īpaši plankumainās hiēnas, kuru diētā svaigs medījums sastāda apmēram 95%.[4] Kā arī hiēnas bieži atņem medījumu gan leopardiem, gan lauvām, gan citiem lielajiem kaķiem.

Senākās hiēnas ir dzīvojušas miocēnā Eirāzijas teritorijā un attīstījušās no viveriem līdzīgiem dzīvniekiem. Senajām hiēnām izveidojās divi tipi: vieglākas uzbūves, suņiem līdzīgākas hiēnas un masīvākas, spēcīgiem žokļiem apveltītas hiēnas. Suņiem līdzīgās hiēnas dzīvoja jau pirms 15 miljoniem gadu, bet lielākā daļa izmira, kad Eirāzijā mainījās klimats un kontinentā ieradās suņi. No vieglā tipa hiēnām līdz mūsdienām ir izdzīvojuši tikai zemesvilki, toties no masīvā tipa hiēnām līdz mūsdienām izdzīvojušas plankumainās hiēnas, brūnās hiēnas un svītrainās hiēnas.[5]

Evolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senās hiēnas ārēji bija līdzīgas mūsdienu svītrainajām civetām (Hemigalus derbyanus)

Hiēnu dzimta ir attīstījusies miocēna laikā Eirāzijas teritorijas džungļos pirms 22 miljoniem gadu. Šajā laikā kaķveidīgie dzīvnieki pamatā dzīvoja kokos. Vissenākā zināmā hiēna Plioviverrops dzīvoja pirms 20 - 22 miljoniem gadu, tā bija līdzīga mūsdienu svītrainajām civetām. Tās piederību hiēnām, nevis civetām nosaka vidusauss uzbūve un zobu skaits. Senās hiēnas pēctečiem attīstījās garākas kājas un smailāki žokļi, līdzīgi suņiem.[5]

Hiēnu dzimta pirms 15 miljoniem gadu sasniedza vislielāko dažādību. Tajā laikā dzīvoja vairāk kā 30 dažādas sugas. Atšķirībā no mūsdienu hiēnu sugām, kuras ir kaulu grauzēju sugas, lielākā daļa seno sugu bija suņiem līdzīgās hiēnas. Apmēram pirms 5 - 7 miljoniem gadu, mainoties klimatam, izveidojās zemes tilts starp Āziju un Ziemeļameriku. Šajā laikā viena no hiēnu sugām šķērsoja Beringa jūru un nokļuva Ziemeļamerikā. Šī suga kādu laiku dzīvoja un attīstījās šajā kontinentā. Tās pēcteči nedaudz atgādināja gepardus, tie bija ātri skrējēji ar garām kājām. Lielākā daļa suņveidīgo hiēnu izmira pirms 1,5 miljoniem gadu.[5]

Kaulu grauzēju hiēnas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms 20 - 12 miljoniem gadu hiēnu dzimta sadalījās divās lielās grupās: suņveidīgās hiēnās un kaulu grauzēju hiēnās. Pēdējās laika gaitā ir bijušas konkurētspējīgākas ar suņu dzimtu, kas lēnām izspidusi suņveidīgās hiēnas. Pirms 5 miljoniem gadu kaulu grauzēju hiēnas kļuva par dominantiem maitēdājiem Eirāzijas kontinentā. To galvenā iztika bija lielo zālēdāju kauli, kas palika pāri pēc zobentīģeru maltītes. Pachycrocuta ģints hiēnas bija ļoti lielas, tās svēra apmēram 200 kg un spēja sagrauzt ziloņa kaulus. Izmirstot lielajiem zālēdājiem, izmira arī lielās hiēnas, to vietu ieņēma plankumainās hiēnas.[5]

Izskats un uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hiēnu apakšdzimtas sugām pakaļkājas ir īsākas nekā priekškājas, tām ir augsti pleci un izteikti nolaidena mugura virzienā uz krustiem. Kakls īss un masīvs. To galvaskauss atgādina liela suņa galvaskausu, bet salīdzinoši ir masīvāks un ar īsāku purna daļu. Ķepām, gan priekškājām, gan pakaļkājām ir 4 pirksti.[6] Nagus līdzīgi kā suņi tās nespēj ievilkt. To kažoks ir plāns ar vāji augošu pavilnu vai pavilnas nav vispār, matojums ass un spurains. Ausis lielas un izteiksmīgas.

Hiēnas sevi apkopj līdzīgi pārējiem kaķveidīgajiem, tomēr tās sev nekad nemazgā seju. Teritoriju tās iezīmē ar īpašu anālo dziedzeru sekrētu, nevis ar urīnu kā to dara suņi.[3] Svītrainās hiēnas pamatā ir maitēdājas, tās reti uzbrūk un pašas nogalina.[7] Plankumainās hiēnas, lai arī ir maitēdājas, bieži nogalina pašas vidēji lielus un lielus zālēdājus. Tās dzen savu upuri līdz spēka izsīkumam un tad nogalina līdzīgi suņiem. Zemesvilki pamatā ir kukaiņēdāji, kas specializējušies termītu ēšanā. Tie kukaiņus uzlaiza ar savu garo un plato mēli. Vienā reizē zemesvilks var apēst līdz 300 000 termītiem.[5]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Rosevear, Donovan Reginald (1974). The carnivores of West Africa. London : Trustees of the British Museum (Natural History). ISBN 056500723x
  2. Hyaenas
  3. 3,0 3,1 Kruuk, Hans (1972). The Spotted Hyena: A Study of Predation and Social Behaviour. University of California Press
  4. Spotted Hyena: Diet and Foraging
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Macdonald, David (1992). The Velvet Claw: A Natural History of the Carnivores. New York: Parkwest. ISBN 0-563-20844-9
  6. Heptner, V. G.; Sludskii, A. A. (1992). Mammals of the Soviet Union: Carnivora (hyaenas and cats), Volume 2. Smithsonian Institution Libraries and National Science Foundation
  7. Pocock, R. I. (1941). Fauna of British India: Mammals Volume 2. Taylor and Francis

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]