Lauva

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par plēsēju. Par citām jēdziena Lauva nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Lauva
Panthera leo (Linnaeus, 1758)
Tēviņš
Tēviņš
Mātīte
Mātīte
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Dzimta Kaķu dzimta (Felidae)
Apakšdzimta Panteru apakšdzimta (Pantherinae)
Ģints Panteras (Panthera)
Suga Lauva (P. leo)
Sinonīmi

Felis leo

Izplatība

Lion distribution.svg
Lauvu izplatības areāls iekrāsots zaļā krāsā
Map Guj Nat Parks Sanctuary.png
Lauvu izplatības areāls Indijā iekrāsots tumši zaļā krāsā

Lauva (Panthera leo) ir kaķu dzimtas (Felidae) plēsējs, kas pieder panteru ģintij (Panthera). Tā ir arī viena no lielo kaķu sugām. Latīņu valodā vārds leo nozīmē lauva. Kārlis Linnejs bija pirmais, kurš aprakstīja lauvu, dodot tai nosaukumu Felis leo.

Savvaļā lauvas dzīvo uz dienvidiem no Sahāras tuksneša Āfrikas vidienē un dienvidos, kā arī kritiski mazā skaitā Indijas ziemeļrietumos. Tās sastopamas dažādos biotopos; mežainās, krūmainās, kalnainās un pustuksnešainās teritorijās, izņēmums ir smilšu tuksneši un lietus meži. Lauvas ir novēroti arī kalnos vairāk nekā 4000 m augstumā virs jūras līmeņa.[1] Kādreiz lauvas dzīvoja arī Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos un Dienvidrietumāzijā. Līdz vēlajam pleistocēnam pirms aptuveni 10 000 gadiem lauvas bija plaši izplatītas vietās, kur dzīvoja lielie zīdītāji un cilvēki. Tajā laikā lauvas dzīvoja gandrīz visā Āfrikā, lielā daļā Eirāzijas, sākot ar Rietumeiropu un beidzot ar Indiju, kā arī Amerikā no Jukonas līdz Peru.

Seno Eiropas alu lauvu kauli ir atrasti vairākās vietās Eiropā: Anglijā, Vācijā, Francijā un Spānijā. Šīs lauvas izskata ziņā daudz neatšķiras no mūsdienu lauvām. Grieķijā lauvas tika iznīdētas tikai 2. gadsimtā p.m.ē.; tās ir dzīvojušas arī Palestīnā un 130 reizes ir pieminētas Bībelē. Lauva ir populārs motīvs heraldikā, kas izmantots pat tādos reģionos, kuros šie dzīvnieki nekad nav bijuši sastopami.

Evolūcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alu lauvu zīmējumi Lasko alā Francijā.

Lauvas tuvākie radinieki ir pārējās panteru ģints sugas: tīģeris, jaguārs un leopards. Senākās lauvas dzīvoja Āfrikā pirms 1 miljona līdz 800 000 gadiem. Tad tās izplatījās visā ziemeļu puslodē.[2] Pirmās lauvas Eiropā ieradās pirms apmēram 700 000 gadiem. Senākās Eiropas pleistocēna alu lauvas (Panthera leo fossilis) fosilijas ir atrastas Itālijā un Vācijā.

No šīs lauvas attīstījās Eiropas alu lauva (Panthera leo spelaea), kura dzīvoja pirms aptuveni 300 000 gadiem. Eiropas alu lauva ir attēlota vairākos Eiropas paleolīta alu zīmējumos. Pleistocēna sākumā lauvas izplatījās arī Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, attīstoties jaunai pasugai — Amerikas lauvai (Panthera leo atrox).[3] Eirāzijā un Amerikā senās lauvas izmira pēdējā ledus laikmeta beigās pirms 10 000 gadiem.[4] Iespējams, lauvas izmira tādēļ, ka izmira pleistocēna megafauna.[5] Vidusjūras baseina valstīs apmēram līdz mūsu ēras 100. gadam dzīvoja Eiropas lauva (Panthera leo europaea). Par šīs lauvas vietu sistemātikā zinātnieku domas dalās, vai tā bija atsevišķa pasuga, vai izdzīvojusi Eiropas alu lauvas populācija, vai Āzijas lauvas (Panthera leo persica) Eiropas populācija.

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jo vecāks kļūst lauvu tēviņš, jo tumšākas kļūst tā krēpes.

Lauva ir liels un veikls dzīvnieks. Tas ir otrs lielākais kaķu dzimtas dzīvnieks pēc tīģera, turklāt skaustā tas ir augstāks nekā tīģeris. Tēviņa ķermeņa garums, galvu ieskaitot, ir 170—250 cm, astes garums 90—105 cm, augstums skaustā līdz 123 cm, masa 150—250 kg.[6] Smagākā savvaļā zināmā lauva tika nošauta 1936. gadā, tā svēra 313 kg.[7] Mātītes ķermeņa garums ir 140—175 cm, astes garums 70—100 cm, augstums skaustā 104 cm, svars 120—182 kg.[6] Nebrīvē dzīvojošās lauvas kopumā ir lielākas nekā savvaļā dzīvojošās. Smagākā zoodārzā dzīvojusī lauva ir bijusi Anglijas Kolčesteras zoodārza lauva Simba, kas svēra 375 kg.[8]

Lauvas kažoks atšķirībā no lielākās daļas kaķu dzimtas dzīvnieku ir vienkrāsains. Panteru ģintī tikai lauvai ir vienkrāsains kažoks. Tas var būt gaišā smilšu krāsā vai dzeltenīgs, vai ruds, dažiem kažoks ir tumšā, piesātinātā dzeltenbrūnā krāsā. Pavēdere kopumā ir gaišāka nekā muguras daļa. Lauvām abiem dzimumiem astes galā ir melns pušķis, kāds nav nevienam citam kaķveidīgajam. Dažām lauvām pušķis ir pavisam neliels, tikai 5 mm gari, asi mati, kas veido konusveidīgu astes noslēgumu. Piedzimstot astes galos pušķu nav, tas izveidojas apmēram 7 mēnešu vecumā.[9] Lauvas mazuļi piedzimst ar rozetveida plankumiem, kas ir nedaudz tumšāki par pamatkrāsu. Pieaugot plankumi izzūd, lai gan reizēm dažiem indivīdiem plankumi saglabājas uz kājām vai ķermeņa apakšējās daļas, īpaši lauvenēm.

Lauvas galvaskauss ir ļoti līdzīgs tīģerim, lai gan purns lauvai ir saspiestāks, plakanāks, nedaudz īsāks. Lauvai, salīdzinot ar tīģeri ir arī platākas nāsis.[10] Lauvas cita no citas atšķiras ar ūsu punktu skaitu un izvietojumu, kas katram dzīvniekam ir individuāls. Pētnieki lauvu identifikācijai izmanto ūsu punktu skaitu un izvietojumu augšējā rindā.[1]

Krēpes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cavo lauvu (Panthera leo nubica) tēviņiem visbiežāk krēpju nav vispār.

Lauva ir viena no retajām sugām kaķu dzimtā, kurai piemīt izteikts dzimuma dimorfisms. Lauvu tēviņi ir ne tikai lielāki par mātītēm, bet tie izskatās uzkrītoši atšķirīgi. Tēviņiem ir unikāla, tikai šai sugai raksturīga pazīme — krēpes, bet mātītēm tādu nav. Krēpes lauvu vizuāli padara lielāku augumā. Tam ir nozīme savstarpējo attiecību noskaidrošanā, kā arī attiecībās ar pārējiem plēsējiem, īpaši ar hiēnām.[11] Krēpes var būt ļoti dažādās krāsās; gan melnas, gan gaišas, gan dzeltenbrūnas. Krēpes var būt plānākas un biezākas, tās var būt īsākas un garākas. Cavo lauvu (Panthera leo nubica) tēviņiem krēpes visbiežāk nav vispār nemaz. Tas viss ir atkarīgs no pasugas, lauvas vecuma, dzīves vietas un testosterona līmeņa asinīs.

Kopumā, jo tumšākas, garākas un biezākas ir krēpes, jo veselīgāks ir lauva, kā arī jo tēviņš kļūst vecāks, jo tumšākas kļūst tā krēpes. Lauvenes vienmēr priekšroku dod tēviņam ar biezām un tumšām krēpēm.[12] Izpētes dati par Tanzānijas lauvu populāciju liecina, ka arī krēpju garums liecina par fizisko attīstību. Tēviņu savstarpējās cīņās parasti uzvar lauva ar garākām krēpēm. Tumškrēpjainie lauvas ir vaislīgāki, to pēcnācēji ir veselīgāki un dzīvot spējīgāki, lai gan karstajā un sausajā sezonā tas lauvam ir apgrūtinoši.[13] Baros, kuros ir vairāki tēviņi, mātītes pārojas tieši ar to tēviņu, kura krēpes ir biezākas un garākas.[12]

Baltās lauvas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balta Transvālas lauva (Panthera leo krugeri).

Balta lauva nav atsevišķa suga vai pasuga, bet ģenētiski noteikta krāsu morfa – leicisms.[14] Tas izpaužas, krāsojumam esot bālākam, bet šīs lauvas nav albīnas, kas nozīmē visu pigmentu trūkumu. Pigmentācija kopumā baltajām lauvām ir normāla, un acis nav sarkanas.[1] Tas ir tāpat kā ar otru krāsu morfu — melānismu, kad dzīvnieku kažoks ir pilnīgi melns. Melānisms lauvām nav novērojams, tas ir raksturīgs leopardiem un jaguāriem. Savvaļā baltās lauvas var novērot retāk nekā zoodārzos, jo nebrīvē baltās lauvas speciāli selekcionē. Visbiežāk baltas lauvas var novērot starp Transvālas lauvām (Panthera leo krugeri). Balto lauvu eksistence pierādījās tikai 20. gadsimta beigās. Stāstus par baltajām lauvām simtiem gadu uzskatīja par leģendu. Lai arī ziņojumi par novērotām baltām lauvām sāka parādīties 20. gadsimta sākumā, tikai 1975. gadā Timbavati medību rezervātā tika atklāts baltu lauvēnu metiens.[1]

Zoologs Kevins Ričardsons, kurš strādā ar Āfrikas lielajiem kaķiem, Dienvidāfrikā ir izveidojis īpašu balto lauvu parku, nosaucot to par "Balto lauvu karaļvalsti". Parkā dzīvo 39 baltas lauvas.[15] Zinātnieka mērķis ir aizsargāt un saglabāt baltās lauvas kā lauvu paveidu, radot tām īpašus apstākļus. Balto lauvu parks publikai tiks atvērts tuvākajā nākotnē.[16]

Hibrīdi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nesenā pagātnē lauvas nebrīvē samērā bieži mēdza krustot ar citām panteru ģints sugām. Populārs un iecienīts hibrīds bija krustojums ar tīģeri. Visbiežāk lauvas tika pāroti ar Amūras tīģeri un Bengālijas tīģeri. Šādus lauvas un tīģera hibrīdus sauc par līģeriem (lauvu tēviņš un tīģeriene)[17] un tigoniem (tīģeru tēviņš un lauvene).[18] Līģeri no abiem saviem vecākiem manto augšanas gēnus, kas veicina liela auguma izaugšanu. Tādējādi līģeri ir daudz lielāki par saviem vecākiem un ir vislielākie kaķveidīgie dzīvnieki pasaulē. To ķermeņa garums ir 3—3,7 metri, masa 360—450 kg, daži indivīdi ir vēl lielāki.[17] Līģeru tēviņi ir sterili, bet mātītes bieži var radīt pēcnācējus. Apmēram 50% tēviņu ir krēpes, bet, ja krēpes aug, tad tās ir pieticīgas, uz pusi mazākas kā lauvu krēpes. Tā kā līģeri ir ļoti lieli, tie joprojām ir populārākie hibrīdi Āzijas zoodārzos. Tigoni ir daudz retāk sastopami.[18]

Lauvas hibridizējas arī ar leopardiem, kuru hibrīdus sauc par leoponiem (leoparda tēviņš un lauvene), un jaguāriem, kuru pēcnācējus sauc par jagloniem (jaguāra tēviņš un lauvene). Zinātnieki uzskata, ka plankumainā lauva (Panthera leo maculatus), kas dzīvoja Āfrikā Aberdares kalnos un izmira 1931. gadā, bija dabīgi, savvaļā dzīvojoši leopardu un lauvu hibrīdi. Toties hibrīdu, kur sakrustoti lauva — jaguārs — leopards, sauc par laujagulepu. Šādi hibrīdi kādreiz bija populāri zoodārzos, bet mūsdienās šāda krustošana ir pārtraukta, jo zoodārzi piedalās sugu un pasugu saglabāšanas programmās nākamajām paaudzēm. Mūsdienās tikai dažos Ķīnas privātajos zoodārzos joprojām tiek audzēti hibrīdi.

Uzvedība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauvu barā visbiežāk ir viens tēviņš, bet to skaits var būt arī lielāks.
Uzbrūkot barā un koordinējot uzbrukumu, lauvu mātītes spēj sekmīgi nomedīt lielākus dzīvniekus, kurus nespētu nomedīt pa vienam.
Izrādot labvēlību un pieķeršanos, lauvas rīvē viena pret otru galvu un kaklu.

Lielāko diennakts daļu, apmēram 20 stundas, lauva atpūšas.[9] Lai gan lauvas var būt aktīvas jebkurā diennakts laikā, visbiežāk tās ir aktīvas krēslas stundās un naktī līdz rīta gaismai. Tās šajā laikā savstarpēji socializējas, viena otrai palīdzot sakopt kažoku, medījot un iesaistoties citās aktivitātes. Diennakts laikā tā staigā apmēram 2 stundas un ēd 50 minūtes.[9] Medības visbiežāk notiek agri no rīta.

Lauvu socializācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauvas ir sabiedriski dzīvnieki, kas kopumā nav raksturīgi kaķu dzimtai. Tām ir divu veidu savstarpējo attiecību modeļi. Lielākā daļa lauvu veido barus. Baram ir sava teritorija, kura nekad netiek pamesta un kas tiek rūpīgi apsargāta.[9] Barā parasti dzīvo 5—6 pieaugušas mātītes, kuras ir savstarpējas radinieces, to mazuļi un viens vai divi tēviņi. Reizēm izveidojas ļoti lieli bari, kuros ir līdz 30 indivīdiem. Ja barā ir vairāki tēviņi, tie visbiežāk ir divi, bet reizēm tie var būt pat četri. Pēc laika skaits parasti atkal samazinās. Barā dzimušie tēviņi, kad tie sasniedz dzimumbriedumu 2—3 gadu vecumā, tiek padzīti.

Barā katram dzimumam ir sava loma un uzdevums, kā arī uzdevumi ir katram indivīdam.[19] Lauvenes ir mednieces, jo tās ir mazākas, un tām nav lielo un biezo krēpju, kas savukārt lauvu tēviņam traucē nepamanītam pielavīties medījumam. Mātītes ir arī veiklākas un ātrākas. Medībās tās dodas barā, un to uzbrukums medījumam ir savstarpēji koordinēts. Ja tēviņš atrodas tuvumā, veiksmīgu medību gadījumā tas izmanto savu dominanci barā, pirmais paēdot. Kamēr tēviņš ēd, tas atļauj no medījuma ēst arī mazuļiem, bet ne mātītēm. Gadījumos, ja tēviņš pats ir nomedījis medījumu, tas neļauj nevienam no tā ēst, kamēr pats nav paēdis. Ja medījums ir neliels, tas tiek apēsts uzreiz medību vietā. Pirmās no mātītēm paēd galvenās mednieces, jo bara dzīvība ir atkarīga no to veselības un spēka.[20] Ja medījums ir lielāks, tas tiek aizvilkts uz bara apmetnes vietu. Lai arī ar lielāku medījumu dalās visi bara locekļi, ēdot vienmēr notiek ķīviņi un plēšanās, jo katrs cenšas apēst pēc iespējas vairāk. Ne vienmēr visas bara mātītes piedalās medībās. Ja mazuļi ir mazi, pie tiem vienmēr paliek viena vai vairākas no mātītēm. Tēviņa galvenā loma ir teritorijas aizsargāšana ne tikai no citām lauvām, bet arī pret citiem plēsējiem. Cīņā par teritoriju bieži vien izraisās asiņainas sadursmes, kas var beigties ne tikai ar nopietniem savainojumiem, bet pat ar viena pretinieka nāvi. Teritoriju pret svešiniekiem apsargā ne tikai tēviņi, bet arī mātītes aktīvi aizsargā baru no svešām lauvu mātītēm.[9] Kopumā var teikt, ka tēviņš rūpējas par ārējo aizsardzību, bet mātītes par bara iekšējo struktūru. Bara mātīšu sastāvs izmainās, tikai kādai piedzimstot vai nomirstot.

Otrs modelis, kā lauvas organizējas, ir klejotāju dzīvesveids. Klejojošās lauvas pārvietojas plašā teritorijā vienas vai arī pārī.[9] Pārus bieži var novērot savstarpēji radniecīgiem tēviņiem, kuri ir tikuši padzīti no dzimtā bara. Lauvas statuss dzīves laikā var mainīties vairākas reizes; tā var būt piederīga kādam baram, bet pēc kāda laika būt klejojoša lauva un otrādi. Īpaši tēviņiem dzīvesveids var būt ļoti mainīgs, bet ir tēviņi, kas savas dzīves laikā nekad nenodibina savu baru. Mātītēm, kuras kļūst par klejojošām lauvām, ir daudz grūtāk iekļauties svešā barā, nekā tēviņiem, jo barā esošās mātītes parasti ir radinieces un svešas mātītes nepieņem. Klejojošās lauvas uzmanās no baru teritorijām un pamatā uzturas teritorijās, kurās nevalda neviens lauvu bars.[9]

Komunikācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atpūšoties lauvas dažādos veidos komunicē viena ar otru, un to saziņa ir labi attīstīta. Kad lauvas ir draudzīgas un miermīlīgi noskaņotas, tās rīvē viena pret otru galvu vai kaklu un laiza viena otru.[9] Tās parasti rīvējas viena pret otru sasveicinoties[21] vai izlīgstot mieru pēc ķildas. Visbiežāk tēviņi rīvējas viens ar otru, bet mātītes savā starpā vai ar mazuļiem.[9] Laizīšana bieži notiek kombinācijā ar galvas un kakla rīvēšanu. Visbiežāk tiek laizīta tieši otras lauvas galva un kakls, iespējams, tas ir tādēļ, ka šīs ķermeņa daļas dzīvnieks pats nevar sev nolaizīt.

Lauvām ir dažādas ķermeņa pozas un sejas izteiksmes, kurām ir konkrēta nozīme. Arī to vokalizācija ir diezgan labi attīstīta, kas atšķiras ar skaļumu un toņa augstumu. No skaņām var izšķirt ņurdēšanu, murrāšanu, šņākšanu, klepošanu, ņaudēšanu, rūkšanu un rēkšanu. Lauvām ir īpašs veids kā tās norēcas, kad tiek kombinēti vairāki rēcieni. Rēcienu sērija sākas ar dažiem dziļiem, gariem rēcieniem, kuriem seko vairāki īsāki. Visbiežāk lauvas rēc naktī. Nakts laikā rēcienu var dzirdēt 8 km attālumā. No visiem lielajiem kaķiem lauvai ir visskaļākais rēciens. Ar rēcienu lauva paziņo par savu klātbūtni.[9] Jaunie lauvu tēviņi sāk rēkt apmēram gada vecumā, bet mātītes nedaudz vēlāk. Tēviņi rēc skaļāk un zemākā tembrā nekā mātītes. Reizēm lauvas rēc arī korī.[1]

Medības un barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauvenes pirms medībām.
Lauvas uzbrukums ir ātrs un spēcīgs.

Lauva ir plēsīgākā suga visā kaķu dzimtā. Plēsīgāko dzīvnieku Top 10 sarakstā lauva ieņem 2. vietu, uzreiz aiz lielās baltās haizivs.[22] Lauvas ir spēcīgi un jaudīgi dzīvnieki, kas medī vai nu pa vienam vai barā. Bara uzbrukums turklāt ir savstarpēji koordinēts. Barā dzīvojošām lauvām parasti medī tikai lauvenes, jo tās ir mazākas, tām nav krēpju, un tām ir vieglāk pielavīties upurim. Tēviņš parasti medībās nepiedalās, izņemot gadījumus, kad tiek medīts liels dzīvnieks, piemēram, žirafe vai Āfrikas bifelis. Tajā pašā laikā lauvas, salīdzinot ar citiem plēsējiem, nav tik izturīgas. Tās salīdzinoši ātri nogurst. Lauvenes sirds masa ir 0,57% no kopējās ķermeņa masas, bet tēviņa sirds ir apmēram 0,45%. Piemēram, hiēnas sirds masa ir 1% no kopējās masas.[9] Lauvas ātri skriet spēj tikai īsas distances, sasniedzot ātrumu 60 km/st,[1] tādējādi tās medījumam pielavās 30 metru tuvumā vai tuvāk, un tad uzbrūk ātri un precīzi. Medījot tās izmanto dažādus dabiskos aizsegus un slēpņus, kā arī medības visbiežāk notiek krēslas stundās un nakts aizsegā.[9] Kad lauveņu bars dodas medībās, tas izvēlas kādu zālēdāju bariņu, to ielenc no visām pusēm un uzbrūk tuvākajam dzīvniekam. Katrai lauvenei uzbrukumā ir sava vieta un loma. Faktiski dzīvnieks tiek iedzīts lamatās pretī lauvenei, kas veic pēdējo lēcienu un nogalina upuri, to nožņaudzot, iekožoties kaklā[23] vai saspiežot upura muti un nāsis spēcīgajos žokļos.[6] Mazāks dzīvnieks var tikt nogalināts tikai ar ķepas sitienu.[6]

Visbiežāk lauvas medī lielos zālēdājus, to medījums parasti ir 190—550 kg,[24] bet var būt arī 50 kg smags.[6] Iecienīts medījums Āfrikā ir gnu antilopes, vēršantilopes, oriksi, dižantilopes, impalas, zebras, Āfrikas bifeļi, kudu un kārpcūkas, bet Indijā Indijas antilopes, meža cūkas un dažādās briežu sugas.[6] Retu reizi lauvas medī mazos zālēdājus, tādus kā Tomsona gazeles vai Dienvidāfrikas gazeles. Medījot grupā, lauvas spēj nogalināt gandrīz jebko, arī spēcīgus un veselīgus pieaugušos indivīdus. Tās pamatā reti uzbrūk ļoti lieliem dzīvniekiem, piemēram, pieaugušām žirafēm, nīlzirgiem un ziloņiem, jo šādas medības var beigties ar nopietniem savainojumiem. Tomēr ir reģioni, kuros žirafes tiek medītas regulāri, piemēram, Krīgera nacionālajā parkā.[25] Parasti lauvas uzbrūk ziloņu mazuļiem, bet nakts laikā tās var uzbrukt arī pieaugušam zilonim, kad tā redze ir ļoti vāja.[26] Tomēr kopumā visbiežāk tiek medītas gnu antilopes, bet otrajā vietā zebras.[24] Lauvas mēdz uzbrukt arī mājlopiem, Indijā tā ir nozīmīga daļa no to kopējā medījuma.[27] Tās nogalina arī citus plēsējus, piemēram, leopardus, gepardus, hiēnas un hiēnsuņus, lai atbrīvotos no konkurentiem medībās. Pētījumos atklājies, ka vientuļiem lauvām sekmīgas medības ir 17% gadījumu, toties baram – 30%. Lauvas, kas nespēj noķert lielu medījumu, barojas ne tikai ar mazākiem zālēdājiem, bet arī ar putniem, grauzējiem, zivīm, strausu olām, abiniekiem un rāpuļiem. Tās barojas arī ar maitas gaļu.[1]

Vienā ēdienreizē lauva apēd līdz 30 kg gaļas.[28] Ja lauvas nespēj medījumu apēst uzreiz, tās dažas stundas atpūšas un tad turpina ēšanu. Karstās dienās lauvas ēnā var atpūsties visu dienu un nemedīt vispār, atstājot teritorijas uzraudzību tēviņa ziņā.[9] Pieaugušai lauvenei dienā ir nepieciešami 5 kg, tēviņam 7 kg gaļas.[9]

Konkurence ar citiem plēsējiem[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauvas, sadzirdējušas hiēnu bara saucienu pulcēties pie medījuma, vienmēr izmanto izdevību guvumu atņemt.

Vislielākie lauvas konkurenti ir hiēnas; abas sugas ieņem vienu ekoloģisko nišu. To izplatība pārklājas par 58,6%.[29] Lauvas parasti hiēnas ignorē, toties hiēnas vienmēr reaģē uz lauvām. Lauvas bieži atņem hiēnām medījumu, tādējādi hiēnas ir spiestas nogalināt daudz vairāk, nekā tām būtu nepieciešams. Ja lauva dzird hiēnas saucienu baram nākt mieloties ar medījuma, arī lauva labprāt atsaucas aicinājumam.[30] Ierodoties lauvai, hiēnas vai nu medījumu pamet, vai pacietīgi gaida 30—100 metru attālumā, līdz lauva ir paēdusi.[9] Dažos gadījumos, kad hiēnas ir ļoti izsalkušas, tās, neskatoties uz lauvas klātbūtni, cenšas izkampt pa kādam gaļas gabalam, un retos gadījumos tās lauvu padzen. Abas sugas ir agresīvas viena pret otru arī tad, ja nav gaļas par ko plēsties. Lauvas var uzbrukt hiēnām un tās nogalināt bez acīm redzama iemesla. Turklāt lauva hiēnas neēd.[31] Pētījumos Etošas nacionālajā parkā noskaidrots, ka 71% hiēnu nāves gadījumu iemesls ir lauvu uzbrukums.[32]

Lauvas dominē arī pār citiem kaķu dzimtas plēsējiem — gepardiem un leopardiem. Tā atņem tiem medījumu, nogalina mazuļus un pat pieaugušus indivīdus, ja ir tāda iespēja. Gepardi zaudē 50% no saviem mazuļiem tieši lauvu un citu plēsēju dēļ.[33] 90% no nogalinātajiem mazuļiem mirst pirmo nedēļu laikā. Gepardi tādēļ medī dienas laikā, lai izvairītos no saķeršanās ar lauvām, un slēpj mazuļus biezajā savannas zālē. Arī leopards izmanto šo pašu taktiku. Tikai tā priekšrocība, salīdzinot ar gepardu, ir mazākais medījums, ko tas medī. Kā arī atšķirībā no geparda leopards kāpj kokos, kuros mēdz paslēpt ne tikai medījumu, bet arī mazuļus. Tomēr lauvenes spēj kāpt arī kokos un sameklēt noslēpto medījumu.[9] Arī hiēnsuņiem lauvas atņem medījumu un nogalina mazuļus. Reģionos, kuros ir blīva lauvu populācija, hiēnsuņu ir ļoti maz.[34]

Lauva respektē tikai cilvēku un krokodilu. Atkarībā no viena vai otra plēsēja izmēra medījums tiek atņemts vienam vai otram plēsējam savstarpējā konfrontācijā. Ir zināmi gadījumi, kad lauvas nogalina krokodilus, kas iznākuši uz sauszemes, un otrādāk, kad lauvas šķērso ūdenstilpnes.[35]

Reprodukcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kamēr lauvēni ir mazi, tie tiek slēpti arī no sava bara lauvām.
Ja nepieciešams, lauvene bezbailīgi aizstāv savus lauvēnus.

Lielākā daļa lauveņu dzimumbriedumu sasniedz 4 gadu vecumā. Kad lauvene meklējas, tā var sapāroties ar vairākiem tēviņiem. Pārošanās notiek 20—40 reizes dienā, un tā kļūst svarīgāka par ēšanu. Lauvas ļoti labi vairojas arī nebrīvē.[9] Grūsnības periods ilgst apmēram 110 dienas. Parasti piedzimst 1—4 lauvēni. Dzemdības notiek slēptā vietā no bara, kādā alā vai biezā zālē, niedrēs vai citā labi apslēptā vietā. Piedzimstot lauvēni ir akli un nevarīgi. Rāpot tie sāk 1—2 dienu vecumā, staigāt apkārt 3 nedēļu vecumā, savukārt acis atveras apmēram pēc vienas nedēļas. Piedzimstot tie sver 1,2—2,1 kg. Pirmās 6—8 nedēļas lauva mazuļus slēpj īpaši iekārtotā migā, kas tiek mainīta vairākas reizes. Lauvēni tiek pārnesti, satverti aiz skausta, viens pēc otra. Tādējādi lauvene slēpj nevarīgu mazuļu smaržu, lai izvairītos no citiem plēsējiem.[9] Šajā laikā lauvene medī viena pati.[36] Dažreiz lauvene mazuļus ved pie bara ātrāk, īpaši, ja vairākām lauvenēm ir vienāda vecuma mazuļi. Pētnieki ir novērojuši, ka viena bara lauvenes parasti sinhronizē lauvēnu dzimšanu, tādējādi to mazuļi ir apmēram vienā vecumā. Kad lauva ar mazuļiem atgriežas pie bara, tad lauvēni zīž pienu no jebkuras lauvenes, kas ir māte. Ja kādai lauvenei mazuļi ir jaunāki par vairākiem mēnešiem, tad bieži tie cieš no barības trūkuma, jo vecākie lauvēni pār tiem dominē.[9]

Badošanās nav vienīgais drauds mazajiem lauvēniem. Tiem var uzbrukt šakāļi, hiēnas, leopardi, lielie plēsīgie putni un čūskas. Pat Āfrikas bifelis, ja saož mazos lauvēnus, cenšas tos atrast biezajā zālē un nomīdīt līdz nāvei. Ja barā nomainās dominantais tēviņš, tas bieži nogalina visus mazos lauvēnus, kas nav tā bērni. Iespējams tas ir tādēļ, ka lauvenes nemeklējas, kamēr to lauvēni ir mazi. Kopumā 80% lauvēnu aiziet bojā nesasnieguši 2 gadu vecumu.[37] Kad māte aizved savus mazuļus pie bara, tie jūtas nedroši un bikli, bet drīz vien tie iejūtas bara dzīvē. Mazuļi kopīgi spēlējas viens ar otru vai ar pieaugušajām lauvām. Lauvenes, kurām ir mazuļi, ir tolerantākas pret otras lauvenes mazuļiem, nekā lauvene bez lauvēniem. Tēviņu tolerance var būt dažāda. Daži pacietīgi un iecietīgi uzņem lauvēnu rotaļas, bet citi rūc un dzen lauvēnus projām. Pirmās iemaņas medībās lauvēni sāk apgūt jau 3 mēnešu vecumā, bet par pilntiesīgiem medniekiem tās kļūst tikai gada vecumā.[9]

Lauvēni zīž pienu 6—7 mēnešus. Jaunie tēviņi dzimumbriedumu sasniedz apmēram 3 gadu vecumā, bet tiesības pāroties tie iegūst apmēram 4—5 gadu vecumā, ieņemot kāda cita tēviņa vietu barā. Lauvas noveco un sāk kļūt vājākas apmēram 10—15 gadu vecumā. Ja tēviņš vienreiz no bara ir ticis padzīts, tas otreiz ļoti reti iegūst jaunu baru. Parasti vienam tēviņam izaug vairākas lauvēnu paaudzes, kas sasniedz dzimumbriedumu. Nomainoties dominantam tēviņam, visbiežāk visi lauvēni, kas jaunāki par 2 gadiem, tiek nogalināti. Lauvene bezbailīgi cenšas aizstāvēt savus bērnus, bet viņa ir daudz mazāka un vājāka par tēviņu. Mazuļi tiek nosargāti tikai tad, ja cīņā pret tēviņu apvienojas 3—4 lauvenes.[38]

Klejojošas lauvas var būt ne tikai tēviņi, bet arī mātītes, lai gan lielākā daļa paliek dzimtajā barā. Gadījumos, kad bars ir kļuvis pārāk liels, jaunās mātītes var tikt padzītas no bara tāpat kā tēviņi. Kā arī, nomainoties dominantajam tēviņam, pusaudži lauvas — gan tēviņi, gan mātītes tiek padzītas. Klejojošai mātītei dzīve var būt ļoti skarba. Tā ļoti reti izaudzina lauvēnus, kas sasniedz dzimumbriedumu.

Ienaidnieki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan lauvai savvaļā nav ienaidnieku, visbiežāk lauvas nogalina cita lauva vai cilvēks. Nopietni un nāvējoši konflikti var izcelties starp dažādiem bariem, starp klejojošām lauvām un baru, vai pat starp viena bara indivīdiem. Slimas un savainotas lauvas, kā arī lauvu mazuļi var kļūt par hiēnu un leopardu upuriem. Lauvas var aiziet bojā, medījot lielos dzīvniekus, tādus kā Āfrikas bifeļus un ziloņus.[9]

Klasifikācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visatšķirīgākā no visām lauvām ir Āzijas lauva (Panthera leo persica).
Atlasa lauva (Panthera leo leo) ir tuvāk radniecīga Āzijas lauvai, nekā pārējām Āfrikā dzīvojošām lauvām.
Iespējams, ka izmirusī Kāpzemes lauva (Panthera leo melanochaita) ir viena pasuga ar attēlā redzamo Transvālas lauvu (Panthera leo krugeri).
Amerikas lauvas (Panthera leo atrox) datorgrafikas rekonstrukcija.

Kādreiz lauvai tika izdalītas 12 pasugas, kuras savstarpēji atšķīrās ar krēpju izskatu, auguma lielumu un izplatības areālu. Tā kā lauvām katras pasugas ietvaros ir ļoti daudz variācijas un atšķirības, visas izdalītās pasugas patiesībā nebija atšķirīgas pasugas. Turklāt bieži pasuga tika izdalīta, balstoties uz trūcīgiem morfoloģijas aprakstiem.[14]Mūsdienās lauvai tiek izdalītas 8 pasugas,[4] lai gan iespējams arī Kāpzemes lauva (Panthera leo melanochaita) nav atšķirīga pasuga.[39] Arī atlikušās 7 pasugas iespējams nav atšķirīgas pasugas. Mitohondriālo pētījumu rezultāti liek zinātniekiem izvērtēt un pārvērtēt lauvu sistemātiku. Iespējams, ka visas uz dienvidiem no Sahāras tuksneša Āfrikā dzīvojošās lauvas ir viena pasuga, kas sadalās divās lielās grupās: viena grupa, kas dzīvo uz rietumiem no Lielā Rifta ielejas, otra uz austrumiem. Lauvas, kas dzīvo Kenijas austrumos ir tuvāk radniecīgas lauvām Dienvidāfrikā, nekā lauvām, kas dzīvo Kenijas rietumos.[40] Morfoloģiski visatšķirīgākā lauva no visām ir Āzijas lauva (Panthera leo persica), bet tai ārēji līdzīga ir Kāpzemes lauva un Atlasa lauva, kas arī atšķiras no pārējām Āfrikas lauvām.[41] Bet DNS pētījumi liecina, ka Kāpzemes lauva iespējams ir viena pasuga ar Transvālas lauvu.[39]

Mūsdienu pasugas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauvai šobrīd izdala 8 pasugas:

Pleistocēna pasugas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauvai ir izdalītas vairākas aizvēsturiskās pasugas:

  • Amerikas lauva (Panthera leo atrox) — bija sastopama, sākot ar Kanādu un beidzot ar Peru pleistocēna laikā. Izmira pirms apmēram 10 000 gadiem. Ilgu laiku tika uzskatīta par atsevišķlu sugu, bet DNS pētījumi pierādījuši, ka tā ir lauvas (Panthera leo) pasuga.[4]
  • Eiropas alu lauva (Panthera leo spelaea) — attīstījās no Eiropas pleistocēna alu lauvas (Panthera leo fossilis), bija sastopama Eirāzijā pirms 300 000 gadiem, izmira pirms 10 000 gadiem;
  • Eiropas pleistocēna alu lauva (Panthera leo fossilis) — bija sastopama Eiropā pirms 500 000 gadiem. Fosilijas ir atrastas Vācijā un Itālijā. Ilgu laiku tika uzskatīta par atsevišķlu sugu, bet DNS pētījumi pierādījuši, ka tā ir lauvas (Panthera leo) pasuga.[4]

Iespējamās pasugas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Populācijas un aizsardzība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa lauvu mūsdienās dzīvo Āfrikas dienvidu un austrumu teritorijās, turklāt to skaits strauji samazinās. Pēdējo 20 gadu laikā lauvu skaits samazinājies par 30—50%.[45] Āfrikā šobrīd dzīvo 16 500 — 47 000 lauvas, 1990. gados to skaits bija apmēram 100 000, bet 1950. gadā 500 000. Āfrikā lauvu populāciju apdraud piemērotas dzīves vides samazināšanās, medījuma populācijas samazināšanās un lauvu malu medīšana. Savukārt Āzijā lauvu populācija ir ļoti maza — apmēram 350 lauvas. Tās dzīvo tikai 1400 km2 platībā Giras meža rezervātā Indijas ziemeļrietumos. Rezervāts tika nodibināts 1965. gadā pēdējo Āzijas lauvu saglabāšanai un aizsardzībai.[1] Visas lauvu pasugas ir iekļautas Pasaules Sarkanajā grāmatā.[1]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 1,9 Angolas lauva
  2. Yamaguchi, Nobuyuki; Cooper, Alan; Werdelin, Lars; Macdonald, David W. (August 2004). "Evolution of the mane and group-living in the lion (Panthera leo): a review". Journal of Zoology 263 (4): 329–42. doi:10.1017/S0952836904005242
  3. Turner, Allen (1997). The big cats and their fossil relatives : an illustrated guide to their evolution and natural history. New York: Columbia University Press. ISBN 0-231-10229-1
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 Molecular phylogeny of the extinct cave lion Panthera leo spelaea
  5. American Lion
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 Nowak, Ronald M. (1999). Walker's Mammals of the World. Baltimore: Johns Hopkins University Press. ISBN 0-8018-5789-9.
  7. Wood, The Guinness Book of Animal Facts and Feats. Sterling Pub Co Inc (1983), ISBN 978-0-85112-235-9
  8. Jungle Photos Africa Animals mammals: Lion natural history
  9. 9,00 9,01 9,02 9,03 9,04 9,05 9,06 9,07 9,08 9,09 9,10 9,11 9,12 9,13 9,14 9,15 9,16 9,17 9,18 9,19 9,20 Schaller, George B. (1972). The Serengeti lion: A study of predator-prey relations. Chicago: University of Chicago Press. ISBN 0-226-73639-3
  10. Heptner, V.G; Sludskii, A.A. (1992). Mammals of the Soviet Union, Volume II, Part 2. Leiden u.a.: Brill. ISBN 90-04-08876-8
  11. Are Maneless Tsavo Lions Prone to Male Pattern Baldness?
  12. 12,0 12,1 Female Lions Prefer Dark-Maned Males, Study Finds
  13. West, Peyton M.; Packer, Craig (August 2002). "Sexual Selection, Temperature, and the Lion's Mane". Science 297 (5585): 1339–43. doi:10.1126/science.1073257
  14. 14,0 14,1 Grisham, Jack (2001). "Lion". In Catherine E. Bell. Encyclopedia of the World's Zoos. 2: G–P. Chofago: Fitzroy Dearborn. pp. 733–39. ISBN 1-57958-174-9.
  15. The Lion Whisperer Kevin Richardson
  16. Can we see Kevin interacting with the animals?
  17. 17,0 17,1 Markel, Scott; Darryl León (2003). Sequence Analysis in a Nutshell: a guide to common tools and databases. Sebastopol, California: O'Reily. ISBN 0-596-00494-X
  18. 18,0 18,1 Guggisberg, Charles Albert Walter (1975). Wild Cats of the World. New York: Taplinger Publishing. ISBN 0-8008-8324-1.
  19. Heinsohn, R.; C. Packer (1995). "Complex cooperative strategies in group-territorial African lions". Science 269 (5228): 1260–62. doi:10.1126/science.7652573
  20. Nowell, Kristin; Jackson, Peter (1996). "Panthera Leo" (PDF). Wild Cats: Status Survey and Conservation Action Plan. Gland, Switzerland: IUCN/SSC Cat Specialist Group. pp. 17–21. ISBN 2-8317-0045-0.
  21. (German)Leyhausen, Paul (1960). Verhaltensstudien an Katzen (2nd ed.). Berlin: Paul Parey. ISBN 3-489-71836-4.
  22. No. 2 - Lion
  23. About lions - Ecology and behaviour
  24. 24,0 24,1 The Art of Being a Lion pg 186, Christine and Michel Denis-Huot, Friedman/Fairfax, 2002
  25. Pienaar U de V (1969). "Predator–prey relationships amongst the larger mammals of the Kruger National Park". Koedoe 12: 108–76.
  26. King of the jungle defies nature with new quarry
  27. Menon, Vivek (2003). A Field Guide to Indian Mammals. Delhi: Dorling Kindersley India. ISBN 0-14-302998-3.
  28. Guggisberg, Charles Albert Walter (1961). Simba: the life of the lion.. Cape Town: Howard Timmins.
  29. Prey preferences of the spotted hyaena (Crocuta crocuta) and degree of dietary overlap with the lion (Panthera leo)
  30. Interactions between Hyenas and other Carnivorous Animals from Hans Kruuk’s The Spotted Hyena: A Study of Predation and Social Behaviour The University of Chicago Press, Chicago 60637, 1972
  31. Dereck and Beverley Joubert. (1992). Eternal Enemies: Lions and Hyenas [DVD], National Geographic.
  32. Trinkel, Martina; Kastberger, Gerald (2005). "Competitive interactions between spotted hyenas and lions in the Etosha National Park, Namibia". African Journal of Ecology 43 (3): 220–24. doi:10.1111/j.1365-2028.2005.00574.x
  33. Cheetah in Genetic Peril
  34. Woodroffe, Rosie; Ginsberg, Joshua R. (1999). "Conserving the African wild dog Lycaon pictus. I. Diagnosing and treating causes of decline". Oryx 33: 132-42. doi:10.1046/j.1365-3008.1999.00052.x
  35. Crocodiles!—PBS Nova transcript
  36. Scott, Jonathon; Scott, Angela. (2002), Big Cat Diary: Lion, p. 45
  37. 37,0 37,1 37,2 37,3 37,4 Macdonald, David Wayne (2006). The Encyclopedia of Mammals. pp. 628–€“35. ISBN 0-87196-871-1
  38. Packer, C., Pusey, A. E. (May 1983). "Adaptations of female lions to infanticide by incoming males". American Naturalist 121 (5): 716–28. doi:10.1086/284097
  39. 39,0 39,1 39,2 Barnett, Ross; Nobuyuki Yamaguchi, Ian Barnes and Alan Cooper (August 2006). "Lost populations and preserving genetic diversity in the lion Panthera leo: Implications for its ex situ conservation". Conservation Genetics 7 (4): 507–14. doi:10.1007/s10592-005-9062-0
  40. The origin, current diversity and future conservation of the modern lion Panthera leo
  41. Christiansen, Per (2008). "On the distinctiveness of the Cape lion (Panthera leo melanochaita Smith, 1842), and a possible new specimen from the Zoological Museum, Copenhagen". Mammalian Biology 73 (1): 58–65. doi:10.1016/j.mambio.2007.06.003
  42. Black, Simon; Yamaguchi, Nobuyuki; Harland, Adrian; Groombridge, Jim (2010). "Maintaining the genetic health of putative Barbary lions in captivity: an analysis of Moroccan Royal Lions". European Journal of Wildlife Research 56: 21–31. doi:10.1007/s10344-009-0280-5
  43. Asiatic lion
  44. Shuker, Karl P.N. (1989). Mystery Cats of the World. Robert Hale. ISBN 0-7090-3706-6.
  45. IUCN: Panthera leo

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Lauva