Ierocis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ramses II at Kadesh.jpgGustavus Adolphus at the Battle at Breitenfeld.jpgM1A1 abrams front.jpg

Karš
Militārā vēsture
Laikmeti
Aizvēsturiskā · Antīkā · Viduslaiku
Šaujamieroču · Rūpnieciskā · Mūsdienu
Kaujaslauki
Gaiss · Informācija · Sauszeme · Jūra · Kosmoss
Ieroči
Bruņutehnika · Artilērija · Bioloģiskie · Kavalērija
Ķīmiskie · Elektronika · Kājnieki ·
Kodolieroči · Psiholoģija
Taktika

Nogurdināšana · Partizāņu · Manevru
Aplenkums · Totālais karš · Ierakumu

Stratēģija

Ekonomiksā · Grandiozā · Operatīvā

Organizācija

Ierindas · Pakāpes · Vienības

Apgāde

Ekipējums · Materiālā daļa · Piegādes līnija

Uzskatījumi
Kaujas · Komandieri · Operācijas
Aplenkumi · Teorētiķi · Kari
Kara noziegumi · Ieroči · Rakstnieki

Ierocis ir noteikts instruments, kas radīts, vai tiek izmantots, lai ievainotu, nogalinātu, vai padarīt rīkoties nespējīgu kādu cilvēku, vai citu dzīvu būtni. Ieročus izmanto arī, lai iznīcinātu kādus priekšmetus vai objektus. Ierocis pārsvarā ir domāts uzbrukumam, bet tikpat labi to var izmantot arī aizsardzībai.

Ierocis praktiski var būt jebkurš priekšmets, sākot ar akmeni un beidzot ar atombumbu. Ieroči var būt vienkārši savā uzbūvē, kā arī ļoti sarežģīti, piemēram, automātiskās tēmēšanas raķetes ar siltuma uztveršanas mehānismu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēki ir vienmēr bijuši konfliktējuši savā starpā, parasti dēļ teritorijām un resursiem, reti konflikti ir risināti mierīgā ceļā.

Ir izcēlušies kari starp valstīm, nācijām un savienībām, vispazīstamākie ir Pirmais pasaules karš un Otrais pasaules karš.

Arheologi ir pierādījuši, ka cilvēks ir izmantojis ieročus jau pašā cilvēces pirmsākumā.

Jau akmens laikmetā cilvēks bija spiests izmantot ieročus, lai aizstāvētu savu teritoriju, vai nomedītu kādu dzīvnieku. Pirmie ieroči bija primitīvi, un mazāk efektīvi nekā mūsdienās. Par pirmo ieroci tiek uzskatīts kāds akmens, vai koka zars. Šie ieroči nebija pietiekoši efektīvi.

Kad cilvēks attīstījās, palielinājās arī izmantoto ieroču klāsts. Ļoti spēcīgs un bieži izmantots kļuva šķēps, jo ar tā garumu un formu cilvēks varēja uzbrukt no droša attāluma. Metot to ar milzīgu spēku pret ienaidnieku, tas varēja bojāt vairākus iekšējos orgānus un tādēļ prasmīgās rokās tas tika uzskatīts par nāvējošu ieroci.

Agrajos viduslaikos aizvien vairāk tika izmantota dzelzs kā ieroču izstrādes materiāls. Dzelzi vairākkārt izmantoja tādēļ, ka pie noteiktas temperatūras to ir viegli apstrādāt, bet atdzesēts šis metāls ir ļoti izturīgs, pretēji akmenim, kas ir mazāk izturīgs un grūti apstrādājams. No dzelzs tika veidoti zobeni, kas ar savu formu un izmēriem bija ideāli tuvcīņas ieroči, bet apgūt cīņu ar zobeniem nebija viegli.

Viduslaikos armijās ietilpa šāda veida kareivji: kājnieki, bruņinieki (parasti augstmaņi) un strēlnieki (pastāvēja arī citi kareivju veidi). Bruņinieka ekipējumā bez zobena ietilpa vairogs un bruņas.

Bruņas bija veidotas no plānas norūdītas dzelzs kārtas, apmēram 1-2 cm biezumā. Tomēr ar bruņām nevarēja aizsegt visas ķermeņa daļas, netraucējot bruņinieka pārvietošanās funkcijai. Tādēļ tika izveidoti vairogi, kas bija universāli aizsardzības līdzekļi. Ar vairoga palīdzību bruņinieks varēja atvairīt ienaidnieka triecienus un pasargāt sevi no strēlnieku bultām. Neskatoties uz ekipējuma lielo svaru, bruņinieki adaptējās un kļuva prasmīgi tā lietošanā.

Strēlnieku ekipējumā nebija nekādas papildus aizsardzības, izņemot bruņinieku iekšējo "bruņu kreklu", kas bija veidots no vairākiem ķēdēm līdzīgiem savienojumiem. Strēlnieks arī papildus saņēma ķiveri, kas bija līdzīga bruņinieku ķiverēm, bet ar plānāku dzelzs kārtu. Pie jostas tika piestiprināts vidēja izmēra duncis tuvcīņas gadījumiem.

Pamatierocis bija loks, kas kompensēja visus pārējos strēlnieka mīnusus. Ar loka palīdzību strēlnieks varēja veikt vairākus precīzus un spēcīgus šāvienus. Bulta, kas izšauta no loka, var pārsniegt 50km/h. Ar šādu ātrumu bulta var izlauzties cauri bruņām un smagi ievainot bruņinieku, bet vairogs turpretim bruņām bija pārāks un bultas cauri tam nevarēja izlauzties. Loks bija pamats arbaletam, kas savukārt bija iedvesmas avots šaujamieročiem.

Attīstoties ieroči ir kļuvuši ļoti daudzveidīgi un ar dažādiem pielietojumiem, mūsdienās ieročus pielieto ne tikai iznīcināšanai, bet apdullināšanai (neletālie ieroči), elektrosistēmu atslēgšanai (elektromagnētiskie ieroči).

Ieroču veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieročus var iedalīt pēc trim pamatkategorijām: kas to lieto, kā tas strādā, pret ko tas domāts.

Iedalījums pēc lietojuma vai lietotāja veida[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedalījums pēc darbības un uzbūves veida[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedalījums pēc lietošanas mērķa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]