Jurijs Tiņanovs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jurijs Tiņanovs
Юрий Тынянов
Jurijs Tiņanovs
Personīgā informācija
Dzimis 1894. gada 18. oktobrī
Rēzekne, Vitebskas guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1943. gada 20. decembrī (49 gadi)
Maskava (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība ebrejs
Vecāki Nasons Tiņanovs
Sora Hasja Epšteine
Dzīvesbiedre Lija Zilbere
Literārā darbība
Valoda krievu
Slavenākie darbi "Kihļa", "Vazir-Muhtara nāve", "Puškins"
Augstskola Pēterburgas universitāte

Jurijs Tiņanovs (krievu: Юрий Николаевич Тынянов, 1894—1943) bija ebreju cilmes krievu rakstnieks, literatūrzinātnieks, izcils Puškina dzīves un daiļrades pētnieks. Ievērojamākais J. Tiņanova darbs ir romāns "Puškins", kas autora slimības dēļ palika nepabeigts.

Dzīvesgājums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1894. gada 6. (18.) oktobrī Rēzeknē ārsta Nasona Tiņanova un viņa sievas fabrikantes Soras Hasjas Epšteines ģimenē. Septiņu gadu vecumā mācījās senebreju valodu (ivritu), 1912. gadā beidza Pleskavas ģimnāziju. 1912.-1918. gadā studēja Pēterburgas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, 1916. gadā apprecējās ar Liju Zilberi.

Pēc studiju beigšanas Tiņanovu palika strādāt universitātē ar mērķi pabeigt zinātnisko darbu. Par viņa pētījumu tēmu kļuva dekabrista Vilhelma fon Kihelbekera (von Küchelbecker, Кюхельбе́кер) daiļrade. Kihelbekers pēc sacelšanās apspiešanas 1825. gadā bija ieslodzīts Daugavpils cietoksnī. 1918. gadā Tiņanovs pievienojās poēzijas valodas pētīšanas biedrībai. 1921.-1930. gadā bija Valsts Mākslas vēstures muzeja profesors. Ar 1925. gadā publicēto stāstu „Ļeņingrada” Jurijs Tiņanovs debitēja kā prozas rakstnieks. Decembra sacelšanās 100 gadadienā 1925. gadā nāca klajā grāmata par Vilhelmu fon Kihelbekeru ar nosaukumu "Kihļa". 1927. gadā iznāca romāns par A.S. Gribojedovu "Vazir-Muhtara nāve". Romānos bija atspoguļoti patiesie fakti, dokumenti un laikabiedru liecības. Tiņanovs strādāja arī kā kinoscenārists (filmu «Шинель», «С.В.Д.» un «Подпоручик Киже» scenāriji).

Darbu muzejā viņam nācās pārtraukt 30. gados neārstējamas slimības (multiplās sklerozes) dēļ un visu enerģiju veltīja romāna par Puškinu sacerēšanai. Romāna pirmā daļa publicēta 1935. gadā, otrā 1936. – 1937. gados, bet trešo daļu viņš nepabeidza, dzīvodams izbailēs no Staļina Lielā terora laika represijām. 1937. gadā viņš iznīcināja daļu no saviem pierakstiem un mēģināja izdarīt pašnāvību. 1939. gadā viņš kopā ar savu radinieku Veniaminu Kaverinu rakstīja vēstuli PSRS represīvajiem orgāniem, lūdzot attaisnot apcietinātos paziņas un radiniekus.

Miris Otrā pasaules kara laikā 1943. gada 20. decembrī Maskavā.

Darbi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Кюхля, 1925, tulkojums latviski "Kihļa" (1969)
  • Архаисты и Пушкин, 1926
  • Пушкин и Тютчев, 1926
  • Подпоручик Киже, 1927
  • Смерть Вазир-Мухтара, 1928
  • Пушкин, 1929 (1. daļa), tulkojums latviski "Puškins" (1978)
  • Восковая персона, 1930
  • Малолетный Витушишников, 1933
  • Гражданин Очер
  • Пушкин и Кюхельбекер, 1934
  • Пушкин, 1936 (2. daļa), tulkojums latviski "Puškins" (1978)
  • О "Путешествии в Арзрум", 1936
  • Безыменная любовь, 1939
  • Французские отношения Кюхельбекера, 1939

Piemiņa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1982. gada Rēzeknē tiek rīkota Starptautiskā literāri zinātniskā konference „Tiņanova lasījumi”, viņa grāmatas par Aleksandru Puškinu un Vilhelmu Kihelbekeru tulkotas arī latviešu valodā. Jurija Tiņanova vārdā ir nosaukta iela Rēzeknē.

2012. gada 24. augustā iepretī Jurija Tiņanova bērnības mājai atklāja rakstnieka bisti, kas līdz šim ilgus gadus atradās pie Tiņanova muzeja Rēzeknes 6. vidusskolā.[1] Latvijas Republikas kultūras ministrija atteica prasītajā palīdzībā bistes uzstādīšanai, toties Latvijas Poļu savienība par brīvu izveidoja un dāvāja postamentu bistei.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]