Lielais baltais gārnis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lielais baltais gārnis
Ardea alba (Linnaeus, 1758)
Lielais baltais gārnis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Pelikānveidīgie (Pelecaniformes)
Dzimta Gārņu dzimta (Ardeidae)
Apakšdzimta Gārņu apakšdzimta (Ardeinae)
Ģints Gārņi (Ardea)
Suga Lielais baltais gārnis (Ardea alba)
Sinonīmi
  • Casmerodius albus
  • Egretta alba
Izplatība
Ardea alba map.svg


  Sastopams ligzdošanas sezonā
  Sastopams ziemošanas sezonā
  Sastopams visu gadu kā nometnieks

Lielais baltais gārnis jeb sudrabgārnis, dažkārt vienkārši baltais gārnis[1] (Ardea alba) ir liela auguma gārņu dzimtas (Ardeidae) putns, kas pieder gārņu ģintij (Ardea). Sudrabgārnim ir 3 pasugas, kas ligzdo plašā areālā gandrīz visā pasaulē. Kopš 2000. gada lielais baltais gārnis ir pastāvīgs ligzdotājs arī Latvijā, lai gan pirms tam bija tikai reti ieceļojoša suga. Sudrabgārnis tiek salīdzināts ar eņģeli. Tas ir mirdzoši balts tāpat kā gulbis. Tikai, paceļoties gaisā, gulbja spārni skaļi švīkst, bet sudrabgārnis paceļas gaisā bez trokšņa, "gluži kā nemateriāla būtne".[2]

Sistemātikas diskusijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumu lielais gārnis (Ardea modesta) ilgstoši tika uzskatīts par sudrabgārņa pasugu

Vēl nesenā pagātnē lielais baltais gārnis tāpat kā visas gārņu dzimta tika sistematizēts stārķveidīgo kārtā (Ciconiiformes), bet mūsdienās, ņemot vērā pēdējo gadu morfoloģijas pētījumus, gārņu dzimta tiek sistematizēta pelikānveidīgo kārtā (Pelecaniformes).[3] Lielais baltais gārnis mūsdienās vairs netiek sistematizēts mazo gārņu ģintī (Egretta), kur tas ilgstoši tika iedalīts, ne arī sudrabgārņu ģintī (Casmerodius), kurā daļa sistemātiķu to mēdza izdalīt.[4]

Lielajam baltajam gārnim ilgstoši tika izdalītas 4 pasugas, kas savā starpā atšķiras pavisam nedaudz, pamatā ar knābja un kāju krāsu. Vislielākā pasuga A. a. modesta, kas dzīvo Āzijā un Austrālijā, kopš 2005. gada tiek sistematizēta kā atsevišķa suga - austrumu lielais gārnis (Ardea modesta).[5] Atlikušās 3 pasugas ir:

  • Ardea alba alba - nominālpasuga, satopama Eiropā, arī Latvijā;
  • Ardea alba egretta - sastopama Amerikā;
  • Ardea alba melanorhynchos - sastopama Āfrikā.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sudrabgārņa izplatības areāls ir ļoti plašs, tas aptver Eiropu, Āzijas rietumdaļu un mēreno klimata joslu līdz austrumiem, Āfriku uz dienvidiem no Sahāras tuksneša, Ziemeļameriku un Dienvidameriku. Eiropas populācija ziemo Vidusjūras reģiona austrumu daļā, kā arī Kamargā Francijā.[6] Ziemeļamerikā 19. gadsimta beigās, lai iegūtu skaistās, dekoratīvās muguras spalvas, sudrabgārnis tika agresīvi medīts, un tā populācija strauji samazinājās. Ievērojot stingrus aizsardzības pasākumus, mūsdienās tā ir atjaunojusies.

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā līdz 1990. gadiem lielais baltais gārnis bija rets ieceļotājs, kopumā mazāk kā 20 novērojumi, no kuriem viens 1977. gadā Engures ezerā, iespējams, bija lizgdošanas gadījums. Turpmākajos gados tas tika novērots arvien biežāk, ligzdošanas gadījumus ieskaitot. Kopš 2000. gada, kad pirmo reizi pierādīta ligzdošana tīram sudrabgārņu pārim (ne pārī ar zivju gārni, kā līdz tam) ligzdojošo pāru skaits sāka pieaugt. 2007. gadā Engures ezerā ligzdoja vismaz 10 pāri. Otra ligzdošanas vieta tika atklāta Lubānas ezerā 2005. gadā. 2007. gadā Lubānas ezerā tika atrastas 7 ligzdas. 2008. gada tika atklāta trešā ligzdošanas vieta Kaņiera ezerā ar 10 ligzdām kaimiņos zivju gārņu kolonijai. Novērojumi ziemas mēnešos ļauj apgalvot, ka daži īpatņi Latvijā arī pārziemo.[6] Vasaras beigās un rudeņos lielie baltie gārņi mēdz pulcēties lielos baros, pēdējos gados regulāri tiek novēroti bari ar vairāk kā simts putniem, bet lielākais bars novērots 2008. gadā, kad zivju dīķos pie Lubāna bija koncentrējušies ap 350 sudrabgārņi.[6]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Riesta laikā sudrabgārnim uz muguras izaug gaisīgas un garas dekoratīvās spalvas

Sudrabgārnis ir liela auguma putns. ķermeņa augstums var sasniegt 1 metru, spārnu izplētums 165 - 215 cm, svars 950 g. Tas ir tikai nedaudz mazāks par lielo zilo gārni un zivju gārni. Tā apspalvojums viscauri ir balts, knābis gaiši dzeltens un kājas melnas. Pēc knābja un kājām to var vieglu atšķir no pārējiem baltajiem gārņiem. Tomēr riesta laikā knābis kļūst tumšāks, īpaši knābja gals, āda ap acīm no dzeltenas kļūst zaļgana, bet kājas gaišākas, kā arī uz muguras izaug garas, gaisīgas krāšņumspalvas. Pēc olu izdēšanas acu āda atkal kļūst dzeltena, bet pārējās pazīmes saglabājas visu ligzdošanas laiku.[7] Abi dzimumi izskatās vienādi. Jaunie putni izskatās kā pieaugušie putni ārpus riesta laika.

Sudrabgārnim ir lēns un mierīgs lidojums, un lidojumā kā visiem pelikānveidīgajiem tā kakls ir ierauts un saliekts "S" formā, bet kājas izstieptas taisnas uz aizmuguri.

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Medījums tiek satverts ar asu un ātru knābja cirtienu
Sudrabgārņa ligzda ar putnēniem

Sudrabgārņi barojas pa vienam vai grupās.[7] Tie ir plēsīgi un pamatā pārtiek no dzīvnieku izcelsmes barības, barojas seklos ūdeņos un uz sauszemes. Sudrabgārņu galvenā barība ir zivis, vardes, vēžveidīgie, moluski un nelieli zīdītāji (pārsvarā grauzēji), bet tas medī arī nelielus putniņus, rāpuļus vai kukaiņus, kas dzīvo gan ūdenī, gan uz sauszemes. Medījums tiek norīts vesels.[7] Medībām tiek izmantoti vairāki paņēmieni. Visbiežāk sudrabgārnis nekustīgi stāv, gaida un vēro zemi vai ūdeni pie savām kājām līdz medījums pienāk tik tuvu, lai to straujā kustībā varētu satvert ar aso, garo knābi, kuru sudrabgārnis lieto kā šķēpu. Bet reizēm sudrabgārnis lēnām pārstaigā medību teritoriju, kustības ir ļoti mierīgas un lēnas, vai tieši pretēji tas pēkšņi savicina spārnus vai ar pēdu apmaisa ūdeni ar mērķi, izbiedēt no slēptuvēm medījumu. Pirms cirst ar knābi tas upuri apskata, grozot galvu no vienas puses uz otru, novērtējot attālumu līdz tam.[8] Ligzdošanas laikā sudrabgārņi cenšas medīt ligzdošanas kolonijas tuvumā, bet, ja nepieciešams, medību vietas attālums no ligzdas tiek palielināts līdz pat 6 - 20 km.[7]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tas ligzdo kolonijās augstu kokos, kādas ūdenstilpes tuvumā. Ligzda ir masīva un būvniecībai pamatā tiek izmantoti koku zari. Latvijā sudrabgārnis parasti ligzdo kaimiņos zivju gārnim, bet citās vietās pasaulē tas ligzdo kopā arī ar lielo zilo gārni un sniegoto gārni. Latvijā novēroti arī ligzdošanas gadījumi zivju gārņu kolonijās niedrēs nevis kokos.[nepieciešama atsauce] Ligzdošana kolonijās nodrošina ienaidnieka ātrāku ieraudzīšanu un efektīgāku ligzdas aizsardzību.[7] Uz vienu sezonu sudrabgārņi veido monogāmus pārus. Bet viens un tas pats pāris var apvienoties vairākas sezonas pēc kārtas.[7]Dzimumbriedumu sudrabgārņi sasniedz 2 gadu vecumā. Viena gada laikā tam ir viens perējums. Pirmie ligzdošanas vietās ierodas tēviņi un izvēlas ligzdas vietu. Labākās vietas ieņem vecākie tēviņi. Tās ir kolonijas centrā. Sudrabgārnis katru gadu var ligzdot citā vietā, kā arī citā kolonijā. Kad ligzdošanas vietās atgriežas mātītes, tēviņi cenšas pievērst to uzmanību. Tēviņš dejo, vicina spārnus, izpleš dekoratīvās spalvas. Mātītes sastājas apkārtējos koku zaros un vēro tēviņus. Aizkustināta mātīte atsaucas ar spārnu purināšanu, reizēm tā lido apļos ap izvēlēto tēviņu un dzen projām citas mātītes. Kādu laiku pāris nostiprina savstarpējās attiecības ar rotaļāšanos un kopīgu lidošanu, vienam otru dzenājot. Kad attiecības nostiprinātas, abi sāk kopīgi būvēt ligzdu.[7]

Ligzdai ir platformas forma, kas atgādina parastu zaru krāvumu. Tā var tikt izmantota vairākus gadus no vietas, un pēkšņi citā gadā gārņi to ignorē. Tie ligzdas būvniecībai izmanto dažādus koku zarus, reizēm tos nozogot no citas ligzdas. Būvējot ligzdu pārim ir darba dalīšana. Tēviņš sagādā zarus, bet mātīte tos savij un sakrauj. Dējumā ir 3 - 6 zilzaļas olas. Tā kā perēšana sākas uzreiz pēc pirmās vai otrās olas izdēšanas, tad ligzdā putnēni var būt dažādos augumos. Olas tiek dētas ar 2 -3 dienu intervālu. Inkubācijas periods ilgst 23 - 26 dienas, abiem vecākiem piedaloties perēšanā. Jaunajiem putnēniem apspalvojums uzaug pēc 42 - 49 dienām. Tie sāk lidot apmēram 7 nedēļu vecumā. Pēc izlidošanas vecāki tos turpina barot vēl 10 - 11 dienas.[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]