Marka evaņģēlijs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Marks raksta evaņģēliju. (miniatūra no Codex Aureus, 778-820 gadi).

Marka evaņģēlijs ir otrā Jaunās Derības grāmata, viens no trijiem sinoptiskajiem (līdzīgajem) evaņģēlijiem. Marka evaņģēlijs ir īsākais no kanoniskajiem evaņģēlijiem (16 nodaļas). Pašā evaņģēlijā sarakstītājs netiek minēts, bet Baznīcas tradīcija to pieskaita Markam, apustuļa Pētera skolniekam (Apust. d. 12:12,25). Šo tradīciju 4. gs. bija fiksējis Baznīcas vēsturnieks Cezarejas Eisēbijs savā darbā «Baznīcas vēsture», balstoties uz Hierapoles Papija 2. gs. izteikumiem.

Evaņģēlija īpatnības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Evaņģēlijs rakstīts pagānu kristiešiem, tāpēc, salīdzinājumā ar Mateja evaņģēliju, tekstā ir daudz jūdu tradīciju un ģeogrāfisko vietu skaidrojumu, kā arī maz atsauču uz Vecās derības rakstiem. Evaņģēlijs tika rakstīts grieķu valodā, tomēr ne literārajā, bet drīzāk sarunvalodā. Tekstā ir jūtams semītu valodas iespaids, kā arī daudzi latīnismi (centurions, leģions, denārijs). Kaut arī Augustīns un daži citi teologi uzskatīja, ka Marka evaņģēlijs sarakstīts pēc Mateja evaņģēlija, tomēr liela daļa pētnieku uzskata, ka Marka evaņģēlijs bija pirmais, un citi sinoptiskie evaņģēliji tika sarakstīti balstoties uz Marka evaņģēliju. Tas izskaidro arī to, ka evaņģēlijā maz vietu, kas būtu aprakstītas tikai šajā evaņģēlijā. Evaņģēlijs ir sarakstīts ļoti dinamisks. Vairāk nekā citos evaņģēlijos uzsvars likts uz Jēzus darbību, mazāk uz mācību. Biežāk nekā citos evaņģēlijos tiek lietots vārds «tūdaļ», akcentējot notikumu dinamiku. Notikumi tiek aprakstīti lakoniskāk. Evaņģēlijā netiek aprakstīta Jēzus bērnība, bet tas sākas ar Jēzus kristīšanu.

Evaņģēlija izklāsts.[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Marka evaņģēlija 1. nodaļa sākas ar Jāņa Kristītāja kalpošanu un Jēzus kristīšanu. Tālāk tika pieminēta Jēzus kārdināšana tuksnesī. Jēzus sāka sludināt jūdiem evaņģēlija vēsti. Viņš aicināja sekot pirmos mācekļus (Sīmani, Andreju, Jēkabu un Jāni). Jēzus Kapernaumas sinagogā mācīja klausītājus un izdzina ļauno garu. Tad Jēzus dziedināja Pētera sievasmāti no drudža. Pēc šī notikuma daudzi slimie tika vesti pie Jēzus dziedināties. Šajā laikā Jēzus izšķīrās staigāt pa apkārtējiem ciemiem, sludinot evaņģēliju un izdzenot no cilvekiem ļaunos garus. Jēzus dziedināja spitālīgo, kurš pret Jēzus gribu izstāstīja citiem par savu dziedināšanu, tā, ka Jēzus visur tika apstāts ar dziedināties gribētājiem.

2. nodaļā stāstīts, kā Jēzus dziedināja paralizēto, piedodams viņa grēkus. Daži rakstu mācītāji to vērtēja, kā Dieva zaimošanu (cilvēks nevar piedot grēkus). Jēzus aicināja sekot sev muitnieku Leviju un apciemoja viņu mājās. Farizeji (jūdu garīgie līderi) aizrādīja Jēzum par viņa draudzību ar grēciniekiem (muitniekiem). Jēzus ignorēja viņu brīdinājumus. Citā reizē farizeji pārmeta Jēzum, ka viņa mācekļi negavē, uz ko Jēzus atbildēja, ka nav laiks gavēt, kamēr viņš ir ar saviem mācekļiem. Vēl citā reizē farizeji pārmeta Jēzum, ka viņa mācekļi sabatā plūc vārpas (sabatā neko nedrīkst darīt). Uz to Jēzus apliecināja sevi par sabata kungu, jo sabatam ir jākalpo cilvēkiem, nevis otrādi.

3. nodaļā stāstīts, kā Jēzus sabatā dziedināja slimo ar paralizētu roku. Tas tā satracināja farizejus, ka tie sāka meklēt iespēju Jēzu nonāvēt. Pa to laiku Jēzus jūras krastā dziedināja slimos un apsēstos. Vēlāk Jēzus izvēlējās no saviem mācekļiem 12 apustuļus (Pēteris, Jēkabs un Jānis Boangeri, Andrejs, Filips, Bartolomejs, Matejs, Toms, Jēkabs Alfeja dēls, Tadejs, Sīmanis Kanaānietis un Jūda Iskariots), lai tie ietu sludināt evaņģēliju un dziedinātu slimos. Tad Jēzus atgriezās mājās, bet tur viņa tuvinieki nāca apvaldīt Jēzu, uzskatīdami, ka viņš ir zaudējis prātu. Farizeji bija sakūdījuši vietējos pret Jēzu, apsūdzot viņu sakaros ar Belcebulu. Jēzus noraidīja farizeju apsūdzības un brīdināja farizejus negrēkot pret Svēto Garu, jo šāds grēks netiks nekad piedots. Ar Jēzu gribēja tikties arī viņa māte un brāļi (iespējams, tuvinieku iespaidoti), taču Jēzus tiem atteica, teikdams, ka mana māte un brāļi ir tie, kas dara Dieva gribu (t.i. tie, kas klausās Jēzu).

4. nodaļā Jēzus pie jūras turpināja mācīt savus klausītājus. Viņš stāstīja līdzību par sējēju, kas sēj sēklu dažādā augsnē. Viņa mācekļi šo līdzību neizprata, un Jēzus tiem sniedza šīs līdzības izskaidrojumu. Jēzus stāstīja arī citas līdzības par Dieva valstību (Dieva valstība līdzinās sēklai, ko kāds iesējis vai arī sinepju graudam, no kura izaug liels koks), taču līdzības izskaidroja tikai saviem mācekļiem. Beidzis mācīt, Jēzus ar mācekļiem sēdās laivā, lai pārceltos pāri ezeram. Ezera vidū sacēlās liela vētra, kas radīja bīstamu situāciju. Mācekļi sauca pēc Jēzus, bet viņš apsauca vētru, un tā izbeidzās. Tas uz mācekļiem atstāja lielu iespaidu.

5. nodaļā stāstīts, kā Jēzus ar mācekļiem, pārcēlies pāri ezeram (jūrai), atbrīvoja apsēstu cilvēku no ļaunajiem gariem. Ļaunie gari, savukārt, ieskrēja cūkās un viss cūku bars noslīka jūrā. Vietējie ļaudis baidīdamies lūdza Jēzu atstāt šo vietu. Atbrīvotais lūdza Jēzu ņemt viņu līdzi, taču Jēzus lika viņam atgiezties pie savējiem un visu izstāstīt, kā viņš tika glābts. Pārcēlušies atpakaļ viņi sastapa sinagogas priekšnieku Jaīru, kam bija slima meita. Jaīrs lūdza Jēzu dziedināt viņa meitu un Jēzus piekrita. Viņi gāja pie Jaīra meitas, bet ceļā viņus satika kāda ar asiņošanu slima sieva, kas ticēja, ka, pieskaroties Jēzum, viņa tiks dziedināta. Sieva pieskārās Jēzum un kļuva vesela, bet Jēzus juta, ka no viņa bija izgājis spēks. Viņš pagriezās un jautāja, kas viņu bija aizskāris. Sieva bailēs atzinās, bet Jēzus viņu nomierināja. Tajā brīdī Jaīram paziņoja, ka viņa meita mirusi, bet Jēzus viņu iedrošināja nebīties, bet ticēt. Viņi atnāca pie mirušās meitas, un Jēzus to uzcēla no nāves.

6. nodaļā stāstīts, ka Jēzus atgriezās Nācaretē, un tur sinagogā sludināja evaņģēliju, taču viņa vēsti nepieņēma. Tad Jēzus staigāja pa apkārtējiem ciemiem sludinādams un mācīdams. Viņš izsūtīja savus 12 mācekļus pa pāriem sludināt evaņģēliju, dziedināt slimos un atbrīvot saistītos. Par to uzzināja arī ķēniņš Herods, kurš bija licis nocirst Jānim Kristītājam galvu, un tagad domāja, ka viņš ir uzcēlies no mirušajiem. Tālāk tika sīkāk izstāstīts, kādos apstākļos Jānis Kristītājs tika nogalināts. Un Jāņa mācekļi viņu apbedīja. Tad atgiezās Jēzus mācekļi un stāstīja Jēzum, kā viņiem ir gājis. Jēzus aicināja tos atpūsties un tie visi ar laivu nobrauca uz kādu nomaļu vietu. Taču tur saradās daudz ļaužu un Jēzus tos sāka mācīt. Bet vakarā, lai paēdinātu lielo pūli (5000 vīru), Jēzus darīja brīnumu, pavairodams 5 maizes un 2 zivis, tā ka visi bija paēduši un vēl salasīja 12 grozus ar paliekām. Tad Jēzus sūtīja mācekļus pārcelties pāri ezeram, bet pats palika atlaist ļaudis un lūgt Dievu. Pēc tam Jēzus, redzot mācekļus pūloties irties pret vēju, pa ūdens virsu devās pie viņiem. Tas izbiedēja mācekļus, bet Jēzus tos nomierināja un iekāpa laivā. Tad apklusa arī lielais vējš. Viņi pārcēlās otrā krastā - Gennēsaretē, bet tur ļaudis jau pienesa Jēzum jaunus slimniekus, lai tos dziedinātu.

7. nodaļā stāstīts kā farizeji konfrontēja ar Jēzu pārmezdami, ka viņa mācekļi bija ēduši ar nemazgātām rokām. Jēzus savukārt apsūdzēja farizejus liekulībā un bauslības aizvietošanā ar savām paražām. Viņš attaisnoja savus mācekļus, ka ēšana ar nemazgātām rokām nesagāna cilvēku, bet gan sagāna tas, kas iziet no cilvēka sirds. Tālāk Jēzus devās uz Tiras apgabalu, kur satika grieķieti, kura lūdza pēc meitas atbrīvošanas no dēmona varas. Sākumā Jēzus sievai atteica, bet pēc tam tomēr viņu uzklausīja. Tad viņš nonāca Dekapoles apvidū, kur dziedināja kādu kurlmēmo.

8. nodaļā Jēzus atkal darīja brīnumu pabarodams 4000 cilvēku ar 7 maizēm un nedaudz zivīm. Kad Jēzus ar mācekļiem laivā pārcēlās uz citu novadu, pie viņa piestāja farizeji un prasīja rādīt tiem kādu zīmi (brīnumu), bet Jēzus tiem atteica. Aizejot prom no viņiem Jēzus brīdināja mācekļus sargāties no farizeju un Heroda rauga. Mācekļi saprata to burtiski, ka nav līdzi paņēmuši maizi, bet Jēzus tiem atgādināja tās abas reizes, kad viņš pabaroja daudz ļaužu ar nedaudzām maizēm un zivīm, un ka viņiem nav jāuztraucas par pārtikas trūkumu. Tālāk viņi devās uz Betsaidu, kur Jēzus dziedināja kādu aklo. Ejot uz Cezareju Jēzus jautāja saviem mācekļiem, ko ļaudis domā, kas ir Jēzus. Un tie atbildēja, ka ļaudis viņu uzskata par Jāni Kristītāju, Eliju vai kādu citu pravieti. Tad Jēzus prasīja, bet ko mācekļi par viņu domā. Un Pēteris atbildēja, ka Jēzus ir Kristus (Mesija). Bet Jēzus aizliedza viņiem par to kādam teikt. Jēzus stāstīja, ka viņam būs daudz jācieš, un viņu nonāvēs, bet trešajā dienā viņš augšāmcelsies. Pēterim šāda runa nepatika un viņš apsauca Jēzu, bet Jēzus norāja viņu ar vārdiem — atkāpies no manis sātan! Tad Jēzus mācīja savus mācekļus aizliegt pašiem sevi un nebaidīties no nāves.

9. nodaļā Jēzus pēc 6 dienām paņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un, uzkāpjot augstā kalnā (Apskaidrošanas kalns), satikās ar Eliju un Mozu. Pēteris piedāvājās Jēzum uzcelt tur trīs teltis (Jēzum, Mozum un Elijam), bet tad padebesis tos apēnoja un atskanēja balss no debesīm, aicinot klausīt tikai Jēzu. Tad parādība pazuda. Jēzus piekodināja mācekļus līdz viņa augšāmcelšanās dienai nevienam notikušo nestāstīt. Kāpjot no kalna mācekļi izjautāja Jēzu par Elijas nākšanu pirms Kristus. Nokāpis no kalna Jēzus izdzina no kāda zēna ļauno garu, jo mācekļi to nespēja. Pa ceļam uz Kapernaumu Jēzus mācīja mācekļus par savu nāvi un augšāmcelšanos. Tur mācekļi savā starpā sāka strīdu, kurš no viņiem ir lielākais (galvenais). Jēzus tos pamācīja, ka lielākais ir tas, kas sabiedrībā ir beidzamais, un kas citiem ir par kalpu. Un, nostādījis mācekļu priekšā bērnu, Jēzus pamācīja, ka uzņemot šādu bērnu māceklis uzņem gan Jēzu, gan viņa Tēvu (Dievu). Jānis pastāstīja Jēzum par kādu vīru, kurš Jēzus vārdā dzina no cilvēkiem ļaunos garus. Šis vīrs negājas kopā ar mācekļiem, tāpēc tie aizliedza viņam Jēzus vārdā darboties. Uz to Jēzus atsacīja, lai mācekļi neliedz viņam darboties (Kas nav pret mums, tas ir ar mums). Tālāk Jēzus brīdināja mācekļus no mazu bērnu apgrēcināšanas. Labāk cilvēkam pazaudēt roku vai aci, nekā nonākt ellē.

10. nodaļā farizeji uzdeva Jēzum jautājumu par laulības šķiršanu, atsaukdamies uz to, ka Mozus ir ļāvis šķirties. Jēzus tiem atbildēja, ka Dievs cilvēku ir radījis vīrieti un sievieti, lai tie nešķirtos (ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt). Otreizēja laulāšanās traktējas, kā laulības pārkāpšana. Tad pret mācekļu gribu pie Jēzus atnesa bērniņus svētīšanai. Jēzus par to norāja mācekļus (laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība). Pie Jēzus piestāja bagāts jauneklis, jautādams par mūžīgās dzīvības iegūšanu. Sākumā Jēzus apjautājās viņam par bauslības turēšanu, uz ko tas atbildēja apstiprinoši. Uz to Jēzus, atbildēja, ka vēl ir vajadzīga tikai viena lieta. Jauneklim vajadzētu pārdot visu savu mantu un izdalīt nabagiem, un tad viņš varēs sekot Jēzum un iegūt mūžīgo dzīvību. Pēc šīs atbildes jauneklis sadrūma un aizgāja prom. Jēzus atbilde (vieglāk kamielim izlīst caur adatas aci, nekā bagātam tikt Dieva valstībā) sabaidīja arī mācekļus. Bet viņš tos mierināja, ka neviens, kas atstās savu mantu valstības dēļ, nepaliks tukšā, bet jau šeit uz zemes viss tiks kompensēts. Pa ceļam uz Jeruzalemi Jēzus atkal atgādināja mācekļiem par savu nāvi un augšāmcelšanos. Tad pie Jēzus pienāca brāļi Jānis un Jēkabs, lūgdami, lai viņš tiem dod varu sēdēt godībā sev blakām, bet Jēzus noraidīja viņu lūgumu. Pārējie mācekļi sadusmojās par tādu brāļu rīcību, bet Jēzus aicināja tos nomierināties, jo viņa valstība nebūs kā pārējo valdnieku vara. Tur nebūs apspiešanas un varmācības, bet lielākais būs visu kalps, jo arī Jēzus nāca lai kalpotu. Ejot cauri Jērikai Jēzus dziedināja aklo Bartimeju.

11. nodaļā Jēzus palūdza mācekļiem atvest ēzeli, lai uz tā iejātu Jeruzalemē. Viņu ar gavilēm sagaidīja ļaužu pūlis, mezdami savas drēbes un nocirstus zarus uz Jēzus ceļa. Nākamajā dienā Jēzus bija izsalcis un piegājis pie kāda vīģes koka un meklēja tur augļus, bet neatrada (tie vēl nebija ienākušies). Tad Jēzus, mācekļiem dzirdot, uzrunāja vīģes koku, ka vairs neviens tā augļus neēdīs. Pēc tam Jēzus iegāja templī, un, redzot tur cilvēkus tirgojoties, sāka dzīt tos ārā, apgāžot naudas mijēju galdus un tirgotāju solus. Priesteri un rakstu mācītāji baidījās no viņa, tāpēc meklēja to slepeni pazudināt. Nākamajā rītā, ejot garām tam pašam vīģes kokam, mācekļi redzēja koku nokaltušu un rādīja to Jēzum. Savukārt, Jēzus tiem norādīja uz ticību Dievam, ar kuru pat kalnam var likt mesties jūrā, un tas paklausīs. Tāpat, arī lūdzot Dievu, ir jātic, ka lūgums tiks izpildīts, tad tā arī notiks. Vēl Jēzus pamācīja, ka, lūdzot Dievu, ir jāpiedod saviem pāridarītājiem, jo savādāk arī lūdzēju pārkāpumi netiks piedoti. Templī pie Jēzus pienāca priesteri un jautāja, kas viņam devis pilnvaras visu to darīt. Jēzus atbildēja ar pretjautājumu par Jāņa Kristītāja pilnvarām (no Dieva vai no cilvēkiem?). Uz to priesteri nespēja atbildēt, jo abi atbilžu varianti dzina viņus strupceļā. Tad arī Jēzus atteicās atbildēt uz priesteru jautājumu.

12. nodaļā Jēzus priesteriem stāstīja līdzību par saimnieku un ļaunajiem vīnkopjiem, kas atteicās maksāt saimniekam nomas maksu, nogalinot pat viņa dēlu. Vēl Jēzus atgādināja priesteriem psalmu par celtnieku atmesto akmeni, kas kļuva par stūrakmeni. Priesteri saprata, ka Jēzus līdzība ir vērsta pret viņiem un aizgāja prom, jo nespēja neko tam padarīt. Tad tie sūtīja pie Jēzus farizejus un ķēniņa Heroda ļaudis, lai pieķertu Jēzu kļūdoties atbildēs. Tie uzdeva dažādus āķīgus jautājumus par nodevu došanu ķeizaram un par to, kuram no brāļiem sieva pieder pēc augšāmcelšanās. Kāds rakstu mācītājs uzdeva jautājumu par to, kurš bauslis ir augstākais. Uz visiem jautājumiem Jēzus atbildēja bez kļūdīšanās tā, ka neviens vairs viņam neko nejautāja. Tad Jēzus uzdeva jautājumu par to, kā Kristus var būt Dāvida dēls, ja Dāvids viņu sauc par savu kungu? Jēzus brīdināja ļaudis sargāties no rakstu mācītājiem, jo tie ir godkārīgi, mantkārīgi un liekulīgi. Pēc tam Jēzus templī vēroja kā ļaudis meta naudu ziedojumu traukā. Redzēdams, ka kāda nabaga atraitne iemeta pēdējās 2 artavas, viņš pieaicināja savus mācekļus un uzlielīja atraitni, ka tā vairāk par visiem ir ziedojusi.

13. nodaļā izejot no tempļa Jēzus pravietoja par tempļa nopostīšanu. Vēlāk uz Eļļas kalna Jēzus pravietoja mācekļiem par nākamajiem laikiem un ticīgo gaidāmajiem pārbaudījumiem. Tālāk viņš pravietoja par lielo bēdu laiku pirms viņa otrās atnākšanas un par pašu otro atnākšanu. Beigās Jēzus līdzībās ar vīģes koku un aizceļojušo nama kungu aicināja mācekļus būt nomodā un vērot šī beidzamā laika pazīmes, jo neviens nezinās precīzu Jēzus otrās atnākšanas laiku.

14. nodaļa sākas ar virspriesteru apspriedi par Jēzus sagūstīšanu un sodīšanu. Tajā laikā Jēzus atradās Betānijā, kāda spitālīgā Sīmaņa namā, kur kāda sieviete svaidīja Jēzus galvu ar dārgu nardu eļļu. Daži mācekļi izrādīja neapmierinātību par šādu izšķērdību, bet Jēzus tiem teica likt mierā šo sievu par viņas rīcību. Tad Jūda Iskariots aizgāja pie augstajiem priesteriem un sarunāja ar tiem par sudrabu nodot Jēzu viņu rokās. Jūdu Pashas svētku pirmajā dienā Jēzus sūtīja mācekļus sagatavot svētku mielasta galdu. Mielasta laikā Jēzus brīdināja savus mācekļus, ka viens no viņiem nodos Jēzu. Tas mācekļus samulsināja. Tad Jēzus svētīja maizi un vīna biķeri un deva tos baudīt mācekļiem, tādā veidā iedibinot Jauno derību, jo šī maize ir Viņa miesa un vīns viņa asinis, kas tiks upurētas par daudziem. Pēc tam Jēzus brīdināja savus mācekļus, ka visi viņu pametīs. Pēteris solījās, ka viņš neatstās Jēzu, taču Jēzus sacīja Pēterim, ka šonakt pirms gailis divreiz dziedās, Pēteris noliegs viņu. Tad visi aizgāja uz Getzemani, kur Jēzus lūdza Dievu, jo viņu bija pārņēmušas bailes. Viņš aicināja savus mācekļus būt nomodā, taču tie aizmiga un nespēja paklausīt. Pēc tam pie viņiem atnāca Jūda, atvezdams bruņotus augsto priesteru vīrus. Viņš piegāja pie Jēzus un noskūpstīja viņu, tādā veidā dodams zīmi viņu sagūstīt. Mācekļi mēģināja pretoties, taču Jēzus pats padevās, un pārējie aizbēga. Kāds jauneklis mēģināja sekot Jēzum, taču arī tas kails aizmuka no vajātājiem. Jēzu aizveda pie augstā priestera un sprieda tiesu. Nespēdami atrast citu apsūdzību, tie Jēzus atzīšanu sevi par Dieva dēlu uzskatīja par pietiekamu nāvessoda pasludināšanai. Pa to laiku Pēteris, ticis augstā priestera pagalmā, sildījās pie uguns. Kāda kalpone viņu atpazina, kā Jēzus mācekli, taču viņš visu noliedza. Kad Pēteris trīs reizes bija liedzies pazīstam Jēzu, dziedāja gailis, un viņš atcerējās Jēzus brīdinājuma vārdus un sāka raudāt.

15. nodaļā Jēzu aizveda pie Pilāta, kurš viņu izjautāja, bet tas klusēja. Pilāts piedāvāja jūdiem uz svētkiem Jēzu atbrīvot, taču tie Jēzus vietā izvēlējās dumpinieku Barabu. Tad viņš lika Jēzu sist krustā. Sākumā kareivji pils pagalmā ņirgājās ar Jēzu, uzlikdami tam galvā ērkšķu vainagu. Tad veda viņu sist krustā. Pa ceļam tie satika kādu kirēnieti Sīmani un lika tam nest Jēzus krustu. Aizveduši viņu līdz Golgātai, tie sita Jēzu krustā. Viņa drēbes, metot kauliņus, sadalīja savā starpā. Blakus Jēzus krustam abās pusēs krustā piesita divus laupītājus. Apkārt stāvošie dažādi izsmēja Jēzu. Tad uz trim stundām iestājās tumsa. Jēzus sāka saukt uz Dievu, bet citiem likās, ka viņš sauc Eliju. Kāds uzsprauda niedres galā etiķī mērktu sūkli un pastiepa to Jēzum dzert. Tad Jēzus iekliedzās un nomira. Priekškars templī pārplīsa divās daļās. Vakarā Jāzeps no Arimatejas palūdza no Pilāta mirušo Jēzu guldīt kapā. Pilāts pārliecinājies, ka Jēzus miris, viņam to atļāva. Jāzeps nocēla Jēzu no krusta un, ietinis audeklā, guldīja to klintī izcirstā kapā, aizveļot priekšā akmeni.

16. nodaļā Jēzum uzticamās sievietes (Marija Magdalēna, Marija, Jēkaba māte un Salome) nedēļas pirmajā dienā nāca apraudzīt kapu, lai svaidītu Jēzus miesu bērēm. Pienākot pie kapa, tās redzēja kapa akmeni noveltu un, ienākušas kapā, tās sastapa baltās drānās tērptu jaunekli. Viņš paziņoja, ka Jēzus ir augšāmcēlies, un lika tām paziņot Jēzus mācekļiem, ka viņi Jēzu sastaps Galilejā. Sievas bailēs metās bēgt, un baidījās ko stāstīt. Bet tomēr viņas izstāstīja visu Pēterim un mācekļiem, un Jēzus caur tiem sludināja mūžīgās glābšanas vēsti no austrumiem līdz rietumiem.

Citos manuskriptos 16. nodaļai ir turpinājums: Pēc augšāmcelšanās Jēzus vispirms parādījās Marijai Magdalēnai. Viņa to izstāstīja Jēzus mācekļiem, bet tie nenoticēja. Tad citā izskatā Jēzus uz ceļa parādījās vēl diviem māceļiem. Bet arī viņu vēstij pārējie neticēja. Visbeidzot Jēzus parādījās vienpadsmit mācekļiem sēžot pie galda un norāja tos, ka tie pirms tam nebija ticējuši lieciniekiem. Tad Jēzus sūtīja savus mācekļus sludināt evaņģēliju visai radībai, apsolot, ka ticīgos pavadīs dažādas brīnumu zīmes. Tad Jēzus tika pacelts debesīs un sēdās pie Dieva labās rokas. Bet mācekļi izgāja un sludināja un viņu vārdi tika apliecināti ar līdzi ejošām zīmēm.