Mikotoksīni

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pelējuma augšana uz cietes šķīduma

Mikotoksīni (grieķu: μύκης (mykes, mukos) — sēnes un latīņu: toxicum — inde) ir toksiski sekundārie metabolīti, ko producē sēņu valsts pārstāvji, pārsvarā dažādi pelējumi. Ķīmiskajā sastāvā ir gan skābes, gan sterolu atvasinājumi, gan aromātiskie savienojumi. Šobrīd zināmi vairāk kā 300 dažādi mikotoksīni.

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mikotoksīnus visbiežāk producē nepilnīgi pazīstamo sēņu klases Fungi imperfecti pārstāvji Fusarium, Aspergillus, Myrothecium, Stachybotrys, Trichoderma, Trichothecium, Penicillium u. c. dzimtu sēnes.

Attīstībai nepieciešamie apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa mikotoksīnus veidojošo sēņu ir aerobi organismi un izmanto skābekli elpošanai. Tās sastopamas tikpat kā visur — gan augsnē, gan gaisā, pat ūdenī, un pēc savas būtības ir mikroorganismi, kas patērē organiskās vielas, kur vien to spēj, ja vien ir piemērota temperatūra un mitrums, gan telpās, gan ārpus tām. Piemērotos attīstības apstākļos sēņu koloniju skaits produktā palielinās, līdz ar to palielinas arī kaitīgo mikotoksīnu daudzums. Dažas sēnes izdala mikotoksīnu tikai noteiktos, specifiskos temperatūras un mitruma apstākļos.

Biežāk sastopamie mikotoksīni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trihotecēnus sintezē Fusarium, Cephalosporium, Myrothecium, Stachybotrys, Trichoderma un Trichothecium dzimtu sēnes; satur (trihotekāns); pazīstami vismaz 100 trihotecēnu toksīnu veidi. Toksiskās iedarbības mehānisma pamatā ir toksīna spēja inhibēt olbaltumvielu sintēzi.

Aflatoksīns — mikotoksīni, ko producē Aspergillus flavus, Aspergillus flavus, Aspergillus nominus un Aspergillus parasiticus. Šīs sēnes piesārņo zemesriekstus, kukurūzu un citas graudaugu, eļļas augu kultūras. Toksīnam ir spēcīga hepatokancerogēna, mutagēna un teratogēna iedarbība. Izraisa nopietnas aknu un nieru slimības.

Ohratoksīnu izdala Aspergillus un Penicillium dzimtas sēnes. Toksīns satur izokumarīna atlikumu, kas ar peptīdu saiti savienots ar L-alanīnu. Piemīt nefrotoksiska un teratogēna iedarbība.

Citrinīnu izdala Penicillium un Aspergillus dzimtas sēnes; raksturīga nefrotoksiska iedarbība, kā arī antibiotiskas īpašības, iedarbojas uz grampozitīvām un gramnegatīvām baktērijām.

Stahibotritoksīns — izraisa stahibotriotoksikozi gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Tosīni saglabājas pat 120 °C 2h, bet inaktivējas 0,5% NaOH vai KOH.

Dendrodohīni — izdala Dendrodochium toxicum, kas attīstās uz celulozi saturošīem substrātiem. Izraisa dendrodohiotosikozi, kas visbiežāk sastopama zirgiem.

Fuzariotoksīni — izdala Fusarium un citu dzimtu sēnes. Inficē labību un sintezē trihotecēnus, zearalenonu, fuzarenonu, fumonizīnus. Izraisa vienu no bīstamākajām sēņu izraisītajām tosikozēm — tosisko aleikiju. Daudziem fuzariotosīniem ir kancerogēna, neirotoksiska, citotosiska, hepatotoksiska un imūnsupresīva iedarbība. Zaralenonam piemīt estrogēnu īpašības.

Sterigmatocistīns — līdzīgs aflotoksīnam, un var izraisīt aknu vēzi. Sintezē Aspergillus nidulans, Aspergillus versicolar, Chaetomium spp. un citas dzimtas. Toksīnu var atrast riekstos, rīsos un labībā, sevišķi kviešos.

Islandiotoksīns — Penicillium islandicum radīts tosīns, kam raksturīga hepatotoksiska darbība.

Patulīns — Penicillium urticae, Penicillium expansum, Penicillium patulum, Aspegillus clavatus, Byssochlamys nivea, Byssochlamus fulva u. c. sēņu izdalīts toksīns. Patulīns visbiežāk atrodas dārzeņos un augļos. Piemīt kancerogēna, teratogēna, mutagēna un arī antibakteriāla iedarbība.

Ergotoksīni — producē Claviceps purpurea. Sēne parazitē uz graudaugiem — visbiežāk uz rudziem. Izraisa ergotismu un toksikozi ar neirotiskiem simptomiem. Var izraisīt dudzi, caureju, vemšanu, krampjus, gangrēnu, līdz pat letālam iznākumam. Mūsdienās reti sastopami.

Fumigatotoksīni — toksīni, ko graudos producē Aspergillus fumigatus.