Zemgaļi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par tautu. Par citām jēdziena Zemgaļi nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Baltu cilšu apdzīvotās teritorijas aptuveni 12-13 gs. mijā. Robežas ir aptuvenas

Zemgaļi (lietuviešu: Žemgaliai vai Žiemgaliai; latīņu: Semigalli) bija viena no tagadējo Latvijas dienviddaļu un Lietuvas ziemeļdaļu apdzīvojušām baltu tautām, kas vēlāk ieplūda latviešu un lietuviešu tautās. Apdzīvoja pamatā Lielupes, Mēmeles un Mūsas baseinu, bet to apdzīvotības robežas sniedzās līdz Nevēžas un Ventas augštecei un Daugavas lejteces kreisajam krastam.

Militārpolitiskā organizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemgaļi bija arī viena no militāri visattīstītākajām senlatviešu tautām, etnogrāfiski un lingvistiski radniecīgi žemaišiem. Zemgaļu dzimtas bija apvienotas karadraudzēs, kurām bija savi pilsnovadi. Kara gadījumos zemgaļu karadraudzes apvienojās vienotā karaspēkā, ko vadīja karavadonis - valdnieks (latīņu tekstos: dux vai rex) jeb ķēniņš, kas atbilda lietuviešu un žemaišu kunigaitim vai kriviču kņazam. Pirmais hronikās minētais zemgaļu pilsnovadu militārais vadonis, kurš pārstāvēja visu Zemgali un vadīja apvienoto novadu karadraudžu karaspēku, bija karalis Viestards (Viestarts, Viesturs, Vesters), kurš dzīvoja laikā no 12. gadsimta beigām līdz aptuveni 1230. gadam. Pēc viņa kā zemgaļu karavadoņi un valdnieki pieminēti Šabis (1259), Nameisis (1272-1281) un kāds vadonis, kas krita Garozas kaujā (1287).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Zināms, ka jau Vikingu laikos zemgaļi atvairīja atkārtotus vikingu uzbrukumus, kas bija kļuvuši par Līvzemes meslu kungiem. Zemgales vārds ir atrodams rūnu rakstos uz Mervalas rūnu akmens Zviedrijā. 10.-13. gadsimtā zemgaļi cīnījās ar varjagu un to pēcteču Polockas Rurikoviču dinastijas kņazu sabiedrotajiem līviem, kas ar savu svešzemju sabiedroto palīdzību atvairīja zemgaļus no Daugavas un Gaujas lejteces zemēm. 1106. gadā zemgaļi (зимегола) sakāva iebrukušo Polockas kņaza Vseslava Bračislaviča dēlu (Vseslaviču) karaspēku, radot tam 9000 vīru lielus zaudējumus.[1] 1202./1203. gadā pēc neveiksmīga uzbrukuma Salaspilij zemgaļu karalis Viestards noslēdza militāru savienību ar Līvzemes bīskapu Albertu, lai iegūtu sabiedrotos cīņās pret lietuviešiem, kuri ik gadu vidēji 2 reizes gadā iebruka sirojumos zemgaļu un letgaļu zemēs. Zemgaļi piedalījās krusta karos un kopā ar kristījušos līvu valdnieku Kaupo 1207. gadā piedalījās Turaidas pils ieņemšanā.

Pēc kāda laika šī savienība gan izjuka, jo katoļu misionāri panāca, ka Upmales pilsnovada labieši pieņēma kristietību un atteicās pakļauties Viestarda virsvaldībai. Turklāt ar baznīcas sodiem un draudiem bīskaps Alberts panāca, ka Rietumeiropas tirgotājiem tika aizliegts iebraukt Zemgales ostā un visi tirdzniecības ienākumi tika Rīgai. 1219. gadā Viestarda karaspēks iekaroja Upmales centru - Mežotni, ko gan uz ilgu laiku savā varā noturēt nespēja. 1225. gadā Rīgā ieradās pāvesta legāts Vilhelms no Modenas, kurš uzaicināja Viestardu uz sarunām, mēģinot viņu pierunāt pāriet katoļu ticībā. Viestards atteicās, taču atļāva Zemgalē brīvi darboties kristiešu misionāriem. 1228. gadā zemgaļi Viestarda vadībā kopā ar kuršiem devās karagājienā uz Rīgu. Rīgu tiem ieņemt neizdevās, taču tie nopostīja Daugavgrīvas klosteri. Atriebjoties ordeņa karaspēks iebruka Zemgalē, bet karaļa Viestarda karaspēks savukārt izpostīja Aizkraukli. Pēc Viestarda nāves 1236. gadā liels Zobenbrāļu ordeņa, kristīto līvu, letgaļu un Pleskavas kņaza karaspēks iebruka Zemgales dienviddaļā un Žemaitijā. Atceļā tiem uzbruka un Saules kaujā sakāva zemgaļu un žemaišu karaspēks. Krita ordeņa mestrs Folkvins un gadrīz visi ordeņa brāļi, kā rezultātā nākamajā gadā Zobenbrāļu ordenis pašlikvidējās un tā vietā tika izveidota Vācu ordeņa filiāle - Livonijas ordenis. 1251. gadā Lietuvas dižkungs Mindaugs uzsāka sarunas ar Livonijas ordeņa mestru Andreasu no Štīrijas par pāriešanu kristīgajā ticībā, piekrītot tam, ka Zemgale un Žemaitija nonāktu Livonijas ordeņa pakļautībā. Turpmākos gadus notika regulāri un mērķtiecīgi krustnešu uzbrukumi vēl brīvajai Zemgalei līdz 1254. gadā Zemgales pilsnovadus uz laiku izdevās pakļaut. Tomēr pēc krustnešu un viņu sabiedroto karaspēka sakāves Durbes kaujā 1260. gadā zemgaļi vairs neatzina Rīgas arhibīskapa un Livonijas ordeņa virsvaru, tā vietā noslēdzot savienību ar lietuviešiem. 1269. gadā Lietuvā sāka valdīt dižkungs Traidenis (1269.-1282.), 1270. gadā zemgaļi Lietuvas dižkunga Traideņa vadībā piedalījās lietuviešu karaspēka iebrukumā Livonijā un Sāmsalā, kur kaujā pie Karuses uz ledus sakāva apvienoto krustnešu karaspēku, kaujā krita Livonijas ordeņa mestrs Oto fon Luterbergs. 1279. gadā sākās zemgaļu sacelšanos pret Livonijas ordeni, kuru vadīja ķēniņš Nameisis. Zināms, ka pēc Tērvetes zaudēšanas 1281. gadā Nameisis devās uz Prūsiju, kur kopā ar žemaišiem un prūšiem cīnījās pret Vācu ordeņa spēkiem. 1287. gada pavasarī notika zemgaļu uzbrukums Rīgai un Garozas kauja, kurā Livonijas ordenis cieta smagu sakāvi. Zemgale bija pēdējais Latvijas novads, kurš tika pakļauts tikai 1290. gadā. Daļa zemgaļu (hronika min ap 100 000 cilvēku, taču šis skaitlis, iespējams, ir pārspīlēts) nepakļāvās vāciešiem un, nodedzinājuši savu pēdējo pili Sidrabeni (pie Jonišķiem) un pārcēlās uz tagadējās Lietuvas teritoriju, kur vēlāk ieplūda žemaišu etnosā. Zemgaļu karotāji piedalījās daudzos karagājienos Krievzemē lietuviešu karaspēka sastāvā.

1321. gadā notika pēdējā bruņotā zemgaļu sacelšanās, ko atbalstīja žemaiši un zemgaļi no Livonijas ordenim nepakļautās Zemgales daļas. 1321. gadā Mežotnē, 1335. gadā Dobelē un 1339. gadā Tērvetē tika uzceltas jaunas Livonijas ordeņa pilis Zemgales militārai pārvaldei un Lietuvas dižkunigaišu uzbrukumu atvairīšanai. Par Lietuvas valdnieku pretenzijām uz Zemgali vēl 14. gs. liecina dižkunga Ģedimina 1323. gada maijā Hanzas savienībai adresētajā vēstulē par viņa gatavību kristīties lietotais tituls "Gedeminne Dei gratia [..] princeps et dux Semigallie" (Ģedimins, no Dieva žēlastības [..] Zemgales princis (jeb kņazs) un hercogs). 1345. gada ziemā Lietuvas dižkungs Aļģirds (1345-77) ar zemgaļu palīdzību ieņēma Tērvetes pili un aizdedzināja Jelgavas pili, bet 1346. gadā nopostīja Mežotnes pili. Kad 1358. gadā Svētās Romas impērijas ķeizars Kārlis IV ar sūtņu palīdzību veda sarunas par Lietuvas pāriešanu katoļticībā, dižkunigaitis Aļģirds pieprasīja viņam atdot visas Kurzemes un Zemgales zemes līdz Daugavai ziemeļos. 1426. gadā zemgaļu apdzīvotā teritorija tika galīgi sadalīta, nosakot vēl šobrīd esošo robežu starp Livonijas ordeni un Lietuvas valsti.Tātad, apmēram, puse zemgaļu zemju iekļāvās Lietuvas sastāvā. 1561. gadā Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds II Augusts parakstīja Viļņas ūniju, saskaņā ar kuru visa Livonijas konfederācija nonāca Sigismunda II Augusta pakļautībā, bet Livonijas ordeņa pēdējais mestrs Gothards Ketlers saņēma kā lēņa tiesu daļu no tās - Kurzemi un Zemgali, kuru pārvaldīja kā Lietuvas dižkunigaiša vasalis. Tādējādi Zemgales valdnieku likumiskā pārmantojamība ir izsekojama no ķēniņa Viestura līdz Kurzemes un Zemgales hercogiem.

Vidus dialekta zemgaliskās izloksnes parāda asimilētās zemgaļu valodas aptuveno izplatību Latvijas teritorijā.

Zemgaļu apdzīvotās vietas līdz 14. gadsimtam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc arheoloģisko izrakumu datiem šobrīd ir identificētas šādas seno zemgaļu apmetnes, pilskalni un kapsētas:

Latvija

Lietuva

  • Akmenes rajons: Balsi (Balsiai), Papilės pilskalns, Šapnaģi (Šapnagiai).
  • Jonišķu rajons: Budraiči (Budraičiai), Daugalaiči (Daugalaičiai), Daunorava, Dvarelišķi (Dvareliškiai), Ivošķi (Ivoškiai), Jauneiķi (Jauneikiai), Jonišķi (Joniškis), Kalnelis (Sidabrė), Liepori (Lieporiai), Martinišķi (Martyniškiai), Rudišķi (Rudiškiai), Rukuiži (Rukuižiai), Slepsņi (Slėpsniai), Spiraķi (Spirakiai), Stunģi (Stungiai), Žagare (Raktes pilskalns un senpilsēta).
  • Mažeiķu rajons: Mažeiķi (Mažeikiai), Pavirvīte-Gudi (Pavirvytė-Gudai), Viekšņi (Viekšniai).
  • Pakrojas rajons: Aukštadvari (Aukštadvaris), Darguži (Dargužiai), Degesi (Degėsiai), Dirži (Diržiai), Dovainišķi (Dovainiškis), Karašili (Karašilis), Karpišķi (Karpiškės), Kauksnuji (Kauksnujai), Lauksodi (Lauksodi), Liesi (Liesai), Linkaviči (Linkavičiai), Linksmuči (Linksmučiai), Linkuva, Palieči (Paliečiai), Pamūše (Pamūšis), Pašvitine (Pašvitinys), Pelenišķi (Peleniškiai), Petroņi (Petroniai), Plaučišķi (Plaučiškai), Sakališķi (Sakališkiai), Stačiūni (Stačiūnai), Šukjoņi (Šukioniai), Vebari (Vebariai), Žeimele (Žeimelis).
  • Pasvales rajons: Ozolpamūše (Ąžuolpamūšė), Berklaiņi (Berklainiai), Daujena (Daujėnai), Kiburti (Kyburtai), Meldiņi (Meldiniai), Nori (Noriai), Pamišķi (Pamiškiai), Pamūše (Pamūšė), Skrebotišķi (Skrebotiškis), Smilgeļi (Smilgeliai), Šakarņi (Šakarniai), Vaidžūni (Vaidžiūnai).
  • Šauļu rajons: Daugelaiči (Daugelaičiai), Gibaiči (Gibaičiai), Jakštaiči (Jakštaičiai), Jurgaiču pilskalns un svētnīca (Krusta kalns pie Šauļiem), Kaupri (Kaupriai), Kibartišķe (Kybartiškė), Linkaiči (Linkaičiai), Linksmēni (Linksmėnai), Norušaiči (Norušaičiai), Norvaiši (Norvaišiai), Rači (Račiai), Ringuvēni (Ringuvėnai), Valdomi (Valdomai), Visderģi (Visdergiai).

Zemgaļi popkultūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Annales Ryenses. Johann M. Iappenberg (red.). Hannover: n.p., 1859 (ap 870. gadu pirmo reizi dāņu hronikā pieminēta Zemgale)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]