- Šis raksts ir par tautu. Par citām jēdziena Zemgaļi nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Baltu cilšu apdzīvotās teritorijas aptuveni 12-13 gs. mijā. Robežas ir aptuvenas
Zemgaļi (lietuviski: Žemgaliai vai Žiemgaliai ; latīniski: Semigalli ) bija viena no tagadējo Latvijas dienviddaļu un Lietuvas ziemeļdaļu apdzīvojušām baltu tautām, kas vēlāk ieplūda latviešu un lietuviešu tautās. Apdzīvoja pamatā Lielupes, Mēmeles un Mūsas baseinu, bet to apdzīvotības robežas sniedzās līdz Nevēžas un Ventas augštecei un Daugavas lejteces kreisajam krastam.
Zemgaļi bija arī viena no militāri visattīstītākajām senlatviešu tautām, etnogrāfiski un lingvistiski radniecīgi žemaišiem. Zemgaļu dzimtas bija apvienotas karadraudzēs, kurām bija savi pilsnovadi. Kara gadījumos zemgaļu karadraudzes apvienojās vienotā karaspēkā, ko vadīja karavadonis (latīņu tekstos: dux vai rex) jeb ķēniņš, kas atbilda lietuviešu un žemaišu kunigaitim vai kriviču kņazam. Pirmais hronikās minētais zemgaļu pilsnovadu militārais vadonis, kurš pārstāvēja gandrīz visu Zemgali (izņemot Upmali) un vadīja apvienoto novadu karadraudžu karaspēku, bija Viestards (Viestarts, Viesturs, Vesters), kurš dzīvoja laikā no 12. gadsimta beigām līdz aptuveni 1230. gadam. Pēc viņa kā zemgaļu karavadoņi pieminēti Šabis (1259), Nameisis (1272-1281) un kāds vārdā neminēts vadonis, kas krita Garozas kaujā (1287).
| Latvijas vēsture |
 |
| Aizvēsturiskās kultūras |
| Akmens laikmeta apmetnes Latvijā |
| Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā |
| Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā |
| Senlatvijas valstis un zemes |
| Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts |
| Zemgaļu valsts, Kokneses valsts |
| Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis |
| Livonijas krusta kari |
Terra Mariana
Livonijas konfederācija |
| Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis |
| Zemgales bīskapija |
| Sēlijas bīskapija |
| Livonijas karš |
| Livonijas karaliste |
| Piltenes apgabals, Pārdaugavas hercogiste |
| Kurzemes un Zemgales hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija |
| Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa |
| Modernā Latvija |
| Otrā atmoda, Jaunā strāva |
| Oberosts, Latviešu strēlnieki |
| Latvijas brīvības cīņas |
| Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika |
| Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945 |
| Latvijas PSR |
| Latvijas Tautas fronte |
| Dziesmotā revolūcija |
| Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana |
| Latvija |
| Hronoloģija |
Latvijas portāls
|
- Zināms, ka sākot ar 6. gadsimtu zemgaļi atvairīja atkārtotus vikingu uzbrukumus, kas bija kļuvuši par līvu meslu kungiem.
- 10.-13. gadsimtā ilgstoši cīnījās ar varjagu un to pēcteču Polockas Rurikoviču dinastijas kņazu sabiedrotajiem līviem, kas ar savu svešzemju kungu palīdzību izspieda zemgaļus no Daugavas un Gaujas lejteces zemēm.
- 1107. gadā zemgaļi pie Daugmales sakāva iebrukušo Polockas kņazistes karaspēku, radot tam 9000 vīru lielus zaudējumus.
- 1202./1203. gadā pēc neveiksmīga uzbrukuma Salaspilij zemgaļu karavadonis Viestards noslēdza militāru savienību ar Līvzemes bīskapu Albertu, lai iegūtu sabiedrotos cīņās pret lietuviešiem, kuri ik gadu vidēji 2 reizes gadā iebruka sirojumos zemgaļu un letgaļu zemēs. Zemgaļi piedalījās krusta karos pret saviem senajiem ienaidniekiem līviem un kopā ar kristījušos līvu valdnieku Kaupo 1207. gadā piedalījās Turaidas pils ieņemšanā.
- Pēc kāda laika šī savienība gan izjuka. Pirmkārt, katoļu misionāri panāca, ka Upmales pilsnovada labieši pieņēma kristietību un atteicās pakļauties Viestarda virsvaldībai. Otrkārt, ar baznīcas sodiem un draudiem tika panākts, ka Rietumeiropas tirgotājiem tika aizliegts iebraukt Zemgales ostā un visi tirdzniecības ienākumi tika Rīgai. 1219. gadā Viestarda karaspēks iekaroja Upmales centru - Mežotni, ko gan uz ilgu laiku savā varā noturēt nespēja.
- 1225. gadā Rīgā ieradās pāvesta legāts Vilhelms no Modenas, kurš uzaicināja Viestardu uz sarunām, mēģinot viņu pierunāt kristīties. Viestards atteicās, taču atļāva Zemgalē brīvi darboties kristiešu misionāriem.
- 1228. gadā zemgaļi Viestarda vadībā kopā ar kuršiem devās karagājienā uz Rīgu. Rīgu tiem ieņemt neizdevās, taču tie nopostīja Daugavgrīvas klosteri. Atriebjoties ordeņa karaspēks iebruka Zemgalē, bet Viestarda karaspēks savukārt izpostīja Aizkraukli. Pēc dažiem gadiem Viestards mirst.
- 1236. gadā liels Zobenbrāļu ordeņa, kristīto līvu, letgaļu un Pleskavas kņaza karaspēks iebruka Zemgales dienviddaļā un Žemaitijā. Atceļā tiem uzbruka un Saules kaujā sakāva zemgaļu un žemaišu karaspēks. Krita ordeņa mestrs Folkvins un gadrīz visi ordeņa brāļi, kā rezultātā nākamajā gadā Zobenbrāļu ordenis pašlikvidējās un tā vietā tika izveidota Vācu ordeņa filiāle - Livonijas ordenis. Caur Zemgali bēgošajiem krusta karotājiem vēlreiz uzbruka zemgaļi, daudzus nogalinot.
- 1251. gadā Lietuvas dižkungs Mindaugs uzsāka sarunas ar Livonijas ordeņa mestru Andreasu no Štīrijas (Andreas von Stirland, 1248-53) par pāriešanu kristīgajā ticībā, piekrītot tam, ka Zemgale un Žemaitija nonāktu Livonijas ordeņa pakļautībā. Turpmākos gadus notika regulāri un mērķtiecīgi krustnešu uzbrukumi zemgaļiem līdz 1254. gadā Zemgales novadus izdevās pakļaut.
- 1270. gadā zemgaļi Lietuvas dižkunga Traideņa vadībā piedalījās lietuviešu karaspēka iebrukumā Livonijā un Sāmsalā, kur kaujā pie Karuses uz ledus sakāva apvienoto krustnešu karaspēku, kaujā krita Livonijas ordeņa mestrs Oto fon Luterbergs.
- Zemgale bija pēdējais Latvijas novads, kurš tika pakļauts tikai 1290. gadā. Daļa zemgaļu (hronika min ap 100 000 cilvēku, taču šis skaitlis, iespējams, ir stipri pārspīlēts) nepakļāvās vāciešiem un, nodedzinājuši savu pēdējo pili Sidrabeni (pie Jonišķiem) un pārcēlās uz tagadējās Lietuvas teritoriju, kur vēlāk ieplūda žemaišu etnosā.
- 1321. gadā notika pēdējā bruņotā zemgaļu sacelšanās, ko atbalstīja žemaiši un zemgaļi no Livonijas ordenim nepakļautās Zemgales daļas.
- 1321. gadā Mežotnē, 1335. gadā Dobelē un 1339. gadā Tērvetē tika uzceltas jaunas Livonijas ordeņa pilis Zemgales militārai pārvaldei un Lietuvas dižkunigaišu uzbrukumu atvairīšanai.
- Par Lietuvas valdnieku pretenzijām uz Zemgali vēl 14. gs. liecina dižkunga Ģedimina 1323. gada maijā Hanzas savienībai adresētajā vēstulē par viņa gatavību kristīties lietotais tituls "Gedeminne Dei gratia [..] princeps et dux Semigallie" (Ģedimins, no Dieva žēlastības [..] Zemgales princis (jeb kņazs) un hercogs).
- 1345. gada ziemā Lietuvas dižkungs Aļģirds (1345-77) ar zemgaļu palīdzību ieņēma Tērvetes pili un aizdedzināja Jelgavas pili, bet 1346. gadā nopostīja Mežotnes pili.
- 1426. gadā zemgaļu apdzīvotā teritorija tika galīgi sadalīta, nosakot vēl šobrīd esošo robežu starp Livonijas ordeni un Lietuvas valsti.
- 1561. gadā Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds II Augusts parakstīja Viļņas ūniju, saskaņā ar kuru visa Livonijas konfederācija nonāca Sigismunda II Augusta pakļautībā, bet Livonijas ordeņa pēdējais mestrs Gothards Ketlers saņēma kā lēņa tiesu daļu no tās - Kurzemi un Zemgali, kuru pārvaldīja kā Lietuvas dižkunigaiša vasalis. Tādējādi Zemgales valdnieku likumiskā pārmantojamība ir izsekojama no ķēniņa Viestura līdz Kurzemes un Zemgales hercogiem.
Vidus dialekta zemgaliskās izloksnes parāda asimilētās
zemgaļu valodas aptuveno izplatību Latvijas teritorijā.
[izmainīt šo sadaļu] Zemgaļu apdzīvotās vietas līdz 14. gadsimtam
Pēc arheoloģisko izrakumu datiem šobrīd ir identificētas šādas seno zemgaļu apmetnes, pilskalni un kapsētas:
- Akmenes rajons (Lietuva): Balsi (Balsai), Papiles pilskalns , Pavirvīte-Gudi (Pavirvyte-Gudai), Šapnaģi (Šapnagiai), Viekšņi (Viekšniai).
- Bauskas rajons (Latvija): Čapāni, Drenģeri-Čunkāni, Dumpji, Jumpravmuiža, Lielbertuši, Mežotnes pilskalns un senpilsēta, Podiņi, Siliņi, Zeltiņi, Ziedoņskola
- Dobeles rajons: Atvases, Auce, Bāļas-Šķērstaiņi, Cibēni, Dobeles pilskalns un senpilsēta, Gailīši, Grīnerti, Guntiņas, Īle (Spārnenes pilskans), Jāņogānas, Kaijukrogs, Ķūri, Lielogļi, Lozberģi, Oši, Skare, Tērvetes pilskalns, svētnīca un senpilsēta
- Jelgavas rajons (Latvija): Ciemalde, Diduļi, Eži, Gaideļi-Viduči, Kakužēni, Kalnaplāteri, Kraujas, Ķēķi, Mazgrauži, Pudžas, Rijnieki, Vilce
- Jonišķu rajons (Lietuva): Budraiči (Budraičiai), Daugalaiči (Daugalaičiai), Daunorava, Dvarelišķi, Ivošķi, Jauneiķi, Jonišķi, Kalnelis (Sidabre), Liepori, Linkaiči, Linksmēni, Martinišķi, Rudišķi, Rukuiži, Slepsņi, Spiraķi, Stunģi, Žagare (Raktes pilskalns un senpilsēta)
- Pakrojas rajons (Lietuva): Aukštadvari, Darguži, Degesi, Dirži, Dovainišķi, Karašili, Karpišķi, Kauksnuji, Lauksodi, Liesi, Linkaviči, Linksmuči, Linkuva, Palieči, Pamūše, Pašvitine, Pelenišķi, Petroņi, Plaučišķi, Sakališķi, Stačiūni, Šukjoņi, Vebari, Žeimele
- Pasvales rajons (Lietuva): Ozolpamūše (Ąžuolpamūšė), Berklaiņi, Daujena, Kiburti, Meldiņi, Nori, Pamišķi, Skrebotišķi, Smilgeļi, Šakarņi, Vaidžūni
- Rīgas rajons (Latvija): Pļavniekkalns
- Saldus rajons (Latvija): Griezes dzirnavas, Kerkliņi, Priedīši, Rūsīši-Debeši
- Šauļu rajons (Lietuva): Daugelaiči, Gibaiči, Jakštaiči, Jurgaiču pilskalns un svētnīca (Krusta kalns pie Šauļiem), Kaupri, Kibartišķe, Mažeiķi, Norušaiči, Norvaiši, Rači, Ringuvēni, Valdomi, Visderģi
- Tukuma rajons (Latvija): Mutstrauti, Zante
- Annales Ryenses. Johann M. Iappenberg (red.). Hannover: n.p., 1859 (ap 870. gadu pirmo reizi dāņu hronikā pieminēta Zemgale)
|
Senlatvijas maztautu valstiskie veidojumi, novadi un zemes 9.-13. gadsimtā |
|
| Latgaļu teritorijas |
|
|
| Sēļu teritorijas |
|
|
| Zemgaļu teritorijas |
|
|
| Kuršu teritorijas |
|
|
| Līvu teritorijas |
|
|
