Plotīns

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Plotīns
Πλωτῖνος (Plotinus)
Filozofa galva no Vatikāna muzeja
Filozofa galva no Vatikāna muzeja
Personīgā informācija
Dzimis ap 205. gadu
Likopole pie Nīlas, Romas impērija
(tagad Asjuta Karogs: Ēģipte Ēģipte)
Miris ap 270. gadu
Kampānija, Romas impērija
(tagad Karogs: Itālija Itālija)
Zinātniskā darbība
Zinātne filozofija
Sasniegumi, atklājumi Neoplatonisma filozofija

Plotīns (grieķu: Πλωτῖνος (Plōtínos), dzimis ap 205. gadu, miris ap 270. gadu) bija 3. gadsimtā Ēģiptē, kas tolaik atradās Romas impērijas sastāvā, dzimis sengrieķu filozofs un skolotājs, kas mūža otrajā pusē dzīvoja Romā un vadīja filozofu skolu.

Neoplatonisma filozofijas dibinātājs, kas būtiski iespaidoja Romas impērijas ideju pasauli tās pastāvēšanas pēdējos gadsimtos.

Dzīvesgājums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filozofs (Plotīns) ar saviem mācekļiem

No 232. gada studēja filozofiju Aleksandrijā pie Platona mācību sekotāja Amonija Sakas. 243. gadā viņš devās uz Antiohiju, kur pievienojās Romas imperatora Gordiāna III vadītajam karagājienam uz Persiju, bet pēc romiešu sakāves Mesičes kaujā 244. gadā ieradās Romā, kur nodibināja savu filozofu skolu. Sākumā viņš esot pieprasījis saviem mācekļiem solījumu, ka viņa paustās domas nekad netiks izpaustas. Tomēr pēc 250. gada viņš pats sāka rakstīt un publicēt savus darbus, no kurām pazīstamākās ir sešas Eneādes. Imperatora Galiēna (Gallienus) valdīšanas laikā (253-268) Plotīns nesekmīgi centās viņu pārliecināt atjaunot filozofu pilsētu Kampānijā (sauktu par Platonopoli), kurā dzīve noritētu atbilstoši Platona darbā "Tiesības" aprakstītajiem principiem.

Plotīna filozofijas skolas organizētās diskusijas apmeklēja vairāki Romas senatori, piemēram, Rogaciāns (Rogatianus), Marcels Orontijs (Marcellus Orontius) un Sabinils (Sabinillus). Savā personīgajā dzīvē Plotīns ievēroja savas mācības principus, bija askētisks, maz gulēja, pastāvīgi koncentrējās uz savu garīgo pasauli un centās sasniegt vienotības stāvokli (henosis ) ar bezformīgo dievišķo būtni.

Pēc viņa labvēļa imperatora Galiēna nogalināšanas 268. gadā Plotīns zaudēja savu ietekmi Romas politiskajās aprindās. Strauji pasliktinājās viņa hroniskā slimība (lepra vai tuberkuloze[1]) un viņš bija spiests pārtraukt pedagoģisko darbību. Viņa galvenais skolnieks Porfīrijs pārcēlās uz Sicīliju, kur vēlāk uzrakstīja savas atmiņas par savu skolotāju. 269. gadā Plotīns pārcēlās uz sava mirušā skolnieka Zeta lauku īpašumu Kampānijā, kur viņu ārstēja viņa skolnieks un ārsts Eistahijs, bet skolnieks Katrīcijs Firms (Castricius Firmus) apgādāja ar pārtiku. Plotīns mira 270. gadā 65 gadu vecumā. Pēc viņa skolnieku rakstītā filozofa pēdējie vārdi bijuši, ka dievišķo mūsos jāpaceļ līdz dievišķajam visumā. [2]

Plotīna uzskati[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Plotīna domām Visumu (grieķu: κόσμος kósmos) var sadalīt jutekliski uztveramajā visumā (kósmos aisthētós) un garīgi uztveramajā visumā (kósmos noētós). Savukārt garīgi uztveramais visums sadalās trīs līmeņos - dvēseliskajā, idejiskajā un vienotajā. Jutekliski uztveramais visums rodas no pirmatnejās matērijas mijiedarbības ar garīgi uztveramo visumu.

Garīgi uztveramais visums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienuma līmenis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visa eksistējošā pamatā ir vienkāršs un nedalāms pirmsākums, ko Plotīns nodēvēja par vienumu jeb "Vienu" (grieķu: τὸ ἓν to hen). Vienotais ir virs esošā un neesošā, virs labā un ļaunā. Tas ir "neizsakāms" (árrhēton), jo tam nav atbilstoša jēdziena jutekliskajā pasaulē. Tomēr ir iespējams tam tuvoties ar īpašu piedzīvojumu palīdzību, kuru laikā tiek pārvarēts ne tikai jutekliskais, bet arī garīgais (ideju) līmenis.

Ideju līmenis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

No vienotā līmeņa pārlaicīgi rodas garīgais ideju līmenis (grieķu: νοῦς nous), kas visumā ienes dažādību. Plotīns atkārtoti izmantoja Saules un gaismas tēlu šīs idejas vizualizēšanai, proti, līdzīgi kā gaisma rodas no Saules, tai nezaudējot savu kvalitāti, tāpat arī idejas (grieķu: ιδεα) neizsīkstoši rodas no Viena, tam neko nezaudējot.[3] Ideju pasaule veido eksistences augstāko līmeni, pie kam ir atšķiramas patiesi eksistējošas lietas no šķietami eksistējošām lietām. Cilvēka intelekts var pacelties garīgajā līmenī, ja atbrīvojas no jutekliski tveramajām lietām un pievēršas aiz tām esošajām idejām. Brīdī, kad cilvēks domā par idejām, viņš savienojas ar garīgo ideju līmeņa saturu, jo idejas eksistē vienīgi kā garīgā visuma pašradoša sastāvdaļa. Garīgo ideju līmenis pastāv kā objektīva realitāte neatkarīgi no domājošajiem subjektiem, kas tam var pieslēgties. Arī tad domājošais subjekts nerada vis savas idejas, bet gan tver jau garīgo ideju līmenī esošas idejas. Garīgais visums pats par sevi ir labs, jo tā saturs ir pilnīgs sevī, ja to spēj aptvert domājošais subjekts.

Dvēseliskais līmenis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dvēseliskais līmenis ir zemākā garīgā visuma pakāpe, kuras objekti arī nav jutekliski uztverami. Dvēsele (grieķu: ψυχή psychḗ), tāpat kā viss garīgais, eksistē mūžīgi. Tā atdzīvina pasauli un iemiesojas ne tikai cilvēkos, dzīvniekos un augos, bet arī visā pasaulē. Tomēr daudzās dvēseles pēc būtības ir vienādas un ir vienas kopējās dvēseles (hē hólē psychḗ) dažādas izpausmes. Kā garīgās pasaules sastāvdaļa dvēsele spēj savienoties ar garīgā visuma ideju līmeni un uz laiku kļūt par tā sastāvdaļu. Līdzīgā veidā dvēsele var uz brīdi pacelties arī vienuma līmenī. Ne visas dvēseles var vienādi viegli pacelties augstākos garīguma līmeņos. Ja pasaules dvēsele nepārtraukti atrodas garīgā visuma augstākajos līmeņos, tad atsevišķu cilvēku ķermeņos iemiesojušās dvēseles ir stipri atkarīgas no saviem ķermeņiem un tikai reizēm spēj pacelties augstākos garīgā visum līmeņos.

Jutekliski uztveramais visums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jutekliski uztveramo visumu veido materiālie objekti, kuros iemiesojušās dvēseles. Tā kā dvēseles ir saistītas ar garīgā visuma ideju līmeni, tās piešķir matērijai sajūtamās formas, kas ir ideju atspoguļojumi materiālajā pasaulē. Tomēr šīs formas materiālajā pasaulē ir pārejošas un nepilnīgas, līdz ar to tām ir dažāda labuma pakāpe. Jutekliski uztveramā visuma dažādās formas veido un virza tajā iemiesojušās dvēseles, kas to savieno ar garīgā visuma idejām. Tā kā visu jutekliski uztveramo visumu caurstrāvo dvēseliskais, kas ir savstarpēji vienots sevī, tad arī starp jutekliskajām formam pastāv līdzjūtība (sympátheia).[4] Tomēr, atšķirībā no garīgā visuma, kur katrs tā elements ir vienots ar kopīgo, jutekliskajā visumā katrs atsevišķais tā elements pastāv tikai priekš sevis paša.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mirko D. Grmek: Les maladies et la mort de Plotin. In: Luc Brisson u. a. (Hrsg.): Porphyre: La Vie de Plotin. Band 2, Paris 1992, S. 335–353.
  2. Glenn W. Most: Plotinus’ Last Words. In: Classical Quarterly 53, 2003, S. 576–587
  3. Plotīns. Eneādes III 8,10,2–10 un V 3,12,38–47
  4. Plotīns. Eneādes IV 4,32,13−14; IV 9,2,28–29.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Paul Henry, Hans-Rudolf Schwyzer. Plotini Opera: Porphyrii vita Plotini. Enneades I–III. Desclée de Brouwer, Paris 1951
  • Paul Henry, Hans-Rudolf Schwyzer. Plotini Opera: Enneades IV–V. Plotiniana Arabica. Desclée de Brouwer, Paris 1959
  • Paul Henry, Hans-Rudolf Schwyzer. Plotini Opera: Enneas VI. Desclée de Brouwer, Paris 1973