Sāmsalas bruņniecība

Vikipēdijas lapa
Bijušais Sāmsalas bruņniecības nams Kuresārē (2007)
Sāmsalas bruņniecības ģerbonis, kurš radies no 1525. gada Sāmsalas-Vīkas bīskapijas bruņinieku zīmoga

Sāmsalas bruņniecība (vācu: Oeselsche Ritterschaft) bija Sāmsalas dižciltīgo vācbaltiešu dzimtu pašpārvaldes organizācija. Tās devīze bija citāts no Vecās Derības: "Dieva vārds paliek mūžīgi" (Das Wort Gottes Bleibt Ewiglich — D.W.G.B.E.).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sāmsalas bruņniecība cēlusies no Sāmsalas-Vīkas bīskapijas un Livonijas ordeņa Sāmsalas vasaļiem. Pēc Livonijas Konfederācijas sabrukuma pēdējais Sāmsalas—Vīkas katoļu bīskaps Jānis V fon Minhauzens 1560. gada 15. aprīlī savu bīskapiju pārdeva Dānijas karalim Frederikam II, kura jaunākais brālis Magnuss, vēlākais Livonijas karalis, tika ievēlēts par Sāmsalas un Kurzemes bīskapu. 1645. gadā Sāmsala nokļuva Zviedrijas pakļautībā un ietilpa Zviedru Vidzemes sastāvā, tomēr Sāmsalas bruņniecība nepievienojās Vidzemes bruņniecībai un tās delegāti regulāri pulcējās Sāmsalas landtāgos Ārensburgas pilī. No 1655. gada Sāmsalas bruņniecība vēlēja savu priekšstāvi (Ritterschaftshauptmann).

Pēc Lielā Ziemeļu kara Sāmsalas bruņniecība parakstīja pakļaušanās aktu Krievijas Impērijai. 1741. gadā izveidoja Sāmsalas bruņniecībai piederīgo dzimtu matrikulu. No 1753. gada vēlēja bruņniecības landmaršalu (Landmarschall) 1846. gadā Vidzemes, Kurzemes, Igaunijas un Sāmsalas bruņniecības privilēģijas tika apstiprinātas īpašā "Baltijas provinču likumā" (Provinzialrecht der Ostseegouvernements), kas garantēja provinču kulturālo autonomiju un bruņniecības pašpārvaldi.

Pēc tam, kad ar Brestļitovskas miera līgumu Krievija atteicās no tiesībām uz Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas zemēm, Sāmsalas bruņniecība atbalstīja Apvienotās Baltijas hercogistes kā Vācijas Impērijas vasaļvalsts izveidošanu. Hercoga kronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham, bet līdz viņa atbraukšanai tika nodibināta Reģentu padome desmit cilvēku sastāvā, ko vadīja Vidzemes landmaršals Ādolfs Pilars fon Pilhavs kā valsts pārvaldnieks (Reichsverweser).

Savu publisko un tiesisko funkciju Sāmsalas bruņniecība zaudēja līdz ar Igaunijas Republikas nodibināšanos 1918. gadā un agrāro reformu 1919. gadā, tomēr turpināja pastāvēt kā sabiedriska organizācija "Sāmsalas vispārējā labuma apvienība" (Oeselsche Gemeinnützige Verband). 1939. gadā gandrīz visi Sāmsalas dižciltīgo ģimeņu pārstāvji bija spiesti Igauniju pamest. 1949. gadā kopā ar Igaunijas, Kurzemes un Vidzemes dižciltīgo ģimeņu pārstāvjiem viņi izveidoja sabiedrisku organizāciju "Verband der Baltischen Ritterschaften e. V.".

Imatrikulētās dzimtas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji 1741. gada Sāmsalas bruņniecības matrikulā bija šādas dzimtas:[1]

  • Aderkasi (Aderkas)
  • Belingshauzeni (Bellingshausen)
  • Bergi no Kandelas (Berg a.d.H. Kandel)
  • Bergi no Karmelas (Berg a.d.H. Carmel)
  • Būrmeisteri (Buhrmeister)
  • Bukshēvedeni (Buxhoeveden)
  • Gāleni (Curland gen. Gahlen)
  • Eki (Eck)
  • Ekešparres (Ekesparre)
  • Flemingi (Fleming)
  • Gildenštubes (Güldenstubbe)
  • Hariji (Harrien)
  • Hoveni (Hove)
  • Knoringi (Knorring)
  • Lageršernas (Lagerstjerna)
  • Lepsi (Leps)
  • Lodes (Lode)
  • Melleri (Moeller)
  • Nolkeni (Nolcken)
  • Ostenzakeni (Osten gen. Sacken)
  • Pēci (Peetz)
  • Polli (Poll)
  • Preisi (Preis)
  • Radingi (Rading)
  • Redkenhofi (Redkenhof)
  • Rēreni (Rehren)
  • Zasi (Saß)
  • Zēges fon Laurenbergi (Sege v. Laurenberg)
  • Štakelbergi (Stackelberg)
  • Šterki (Stärk)
  • Štegelingi (Stegeling)
  • Toisi (Tois)
  • Tolli (Toll)
  • Ikšķiļi (Uexküll)
  • Fītinghofi (Vietinghoff)
  • Vetbergi (Wettberg)
  • Veimarn (Weymarn)
  • Manteifeļi-Cēges (Zoege von Manteuffel)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ baltische-ritterschaften-de.de

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Nicolai von Essen (Hrsg.): Genealogisches Handbuch der baltischen Ritterschaften. Tartu 1935 (Digitalisat).
  • August Wilhelm Hupel: Materialen zu einer öselschen Adelsgeschichte. In: Nordische Miscellaneen St. 20–21, Riga 1790, S. 13–434.
  • Georg von Krusenstjern: Die Landmarschälle und Landräte der Livländischen und der Öselschen Ritterschaft in Bildnissen. Hamburg 1963.
  • Odert von Poll: Oeselsche Ritterschaft. Ritterschafts-Protokolle 1699–1920 des Oeselschen Ritterschaftsarchivs. 1993.
  • Zur Geschichte der Ritterschaften von Livland und Oesel. hrsg. von der Livländischen Ritterschaft und von der Oeselschen Ritterschaft, Pfaffenhofen/Ilm 1974.
  • Ernst von Mühlendahl, Heiner von Hoyningen gen. Huene (Bearb.), Die Baltischen Ritterschaften., Limburg, C.A. Starke Verlag, 1973 (vāciski)
  • Carmen von Samson-Himmelstjerna (Red.), Verband der Baltischen Ritterschaften 1949 — 1999., Limburg, C.A. Starke Verlag, 1999
  • Carl Arvid von Klingspor: Baltisches Wappenbuch. Wappen sämmtlicher, den Ritterschaften von Livland, Estland, Kurland und Oesel zugehöriger Adelsgeschlechter. Stockholm 1882 Baltisches Wappenbuch, 1882
  • Walther Freiherr von Ungern-Sternberg (1960). Geschichte der Baltischen Ritterschaften, Limburg: Lahn
  • Heide W. Whelan (1999). Adapting to Modernity. Family, caste and Capitalism among the Baltic German Nobility, Köln Weimar Wien: Böhlau Verlag

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Sāmsalas_bruņniecība&oldid=3951673"