Apvienotā Baltijas hercogiste
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||
Apvienotā Baltijas hercogiste (vācu: Vereinigtes Baltisches Herzogtum, igauņu: Balti Hertsogiriik) bija īslaicīgi pastāvoša hercogiste 1918. gadā. Tā tika izveidota Vācijas impērijas okupētajās Latvijas un Igaunijas teritorijās Pirmā pasaules kara beigās.
Satura rādītājs |
Pirmsākumi [izmainīt šo sadaļu]
1915. gada rudenī Vācijas armija īsā laikā okupēja gandrīz visu Kurzemes guberņas teritoriju, tomēr, par spīti vācbaltiešu cerībām, pārvalde (Oberosts) atradās vācu okupācijas iestāžu rokās. 1917. gada 3. septembrī Vācijas karaspēks ieņēma Rīgu un 1917. gada 16. novembrī izveidotā Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome 30. novembrī pasludināja Latvijas autonomiju, bet 1918. gada 30. janvārī deklarēja, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali. Savukārt vēlētā Igaunijas Pārstāvju sanāksme formāli izziņoja Igaunijas neatkarību 1917. gada 28. novembrī, bet neatkarības deklarācija tika pieņemta 1918. gada 24. februārī, dienu pirms vācu karaspēks okupēja Tallinu.
Vidzemes landtāgs 1917. gada 31. decembrī nolēma prasīt Igaunijas un Vidzemes atdalīšanu no Krievijas un Vidzemes bruņniecība pilnvaroja Heinrihu fon Štriku tās vārda slēgt līgumus ārvalstīs. 1918. gada 28. janvārī fon Štriks Stokholmā Padomju Krievijas vēstniekam Zviedrijā Vorovskim iesniedza bruņniecības neatkarības deklarācijas, atsaucoties uz Baltijas provinču senajām privilēģijām un pēc Lielā Ziemeļu kara 1721. gadā Nīštatē parakstīto Krievijas-Zviedrijas miera līgumu.[1]
Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošana [izmainīt šo sadaļu]
Pēc tam, kad bija noslēgts Brestļitovskas miera līgums un Krievija bija atteikusies no tiesībām uz Kurzemi, 1918. gada 8. martā Kurzemes Zemes padome (Kurländischer Landesrat), ko pamatā veidoja vācbaltieši, proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu. Hercoga kroni piedāvāja Vācijas ķeizaram Vilhelmam II.
Kurzemes patstāvības oficiālā atzīšana [izmainīt šo sadaļu]
"Mēs, Vilhelms, Vācijas ķeizars no Dieva žēlastības, Prūsijas karalis utt. pilnvarojam Mūsu reihskancleru grāfu von Hertlingu paziņot Kurzemes Zemes padomei, ka Mēs, pamatojoties uz Jūsu pārstāvju izteikto vēlēšanos un Mūsu reihskanclera sniegto ziņojumu, Vācijas impērijas vārdā atzīstam Kurzemes hercogisti par brīvu un patstāvīgu valsti un esam gatavi Vācijas impērijas vārdā ar Kurzemi slēgt līgumus, kas nodrošinātu ciešu saimniecisko un militāro savienību starp abām valstīm. Vienlaikus Mēs pilnvarojam Mūsu reihskancleru sagatavot šos līgumus. Dokumentāri Mēs esam šo pilnvaru paši izpildījuši un likuši apzīmogot ar Mūsu ķeizarisko zīmogu."
- 1918. gada 15. martā
- Paraksti: Vilhelms,
Grāfs fon Hertlings
Vidzemes un Igaunijas atdalīšana no Krievijas un Baltijas hercogistes proklamēšana [izmainīt šo sadaļu]
1918. gada 12. aprīlī vācbaltiešu aristokrātu izveidotā Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome (Der Vereinigte Landesrat für Livland, Estland, Ösel und Riga) nolēma izveidot "Baltijas hercogisti" un lūgt Vācijas ķeizaram ņemt to savā protektorātā. Kā alternatīva bija paredzēta kopējas Baltijas valsts izveide personālūnijā ar Prūsiju. 1918. gada 27. augustā Berlīnē tika parakstīta Vācijas—Krievijas vienošanās par Krievijas atteikšanos no Igaunijas un Vidzemes provincēm.
Vācijas ķeizars atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti tikai 1918. gada 22. septembrī, bet pati Baltijas valsts tika proklamēta Rīgā 1918. gada 5. novembrī. Hercoga kronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Fridriham, bet līdz viņa atbraukšanai tika nodibināta Reģentu padome desmit cilvēku sastāvā, ko vadīja Vidzemes landmaršals Ādolfs Pilars fon Pilhavs (Adolf Pilar von Pilchau) kā valsts pārvaldnieks (Reichsverweser). Reģentu padome kā topošās valsts pamatprincipus deklarēja indivīda politisko un ticības brīvību, pārvietošanās brīvību, visa veida īpašuma neaizskaramību un tautu vienlīdzību.
Noslēgums [izmainīt šo sadaļu]
Pēc Vācijas kapitulācijas, Novembra revolūcijas un Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī vācu militārā pārvalde Latvijas etnogrāfiskajā teritorijā 1918. gada 7. decembrī nodeva savas pilnvaras Latvijas Pagaidu valdībai, ko vadīja Kārlis Ulmanis. Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs (August Winnig) līdzīgu vienošanos ar Igaunijas Pagaidu valdību parakstīja jau 1918. gada 19. novembrī.
Apvienotās Baltijas hercogistes Reģentu padome nolika savas pilnvaras 1918. gada 28. novembrī, tomēr mēģinājumi militārā ceļā atjaunot Baltijas vācbaltiešu valsti turpinājās arī 1919. gadā. 1919. gada 18. februārī Liepājā robežkontroles laikā Vidzemes landmaršala Heinriha fon Strika un zviedru virsnieka Nilsa Ēlunda bagāžā tika atrasta aizzīmogota pakete ar apvērsuma plānu pret Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdību. Sazvērnieku tālejošais mērķis bija izveidot apvienotu Baltijas valsti (Baltenland) Vācijas vai arī pēc boļševiku sakāves restaurētās Krievijas protektorātā. Latvijas Pagaidu valdības Iekšlietu ministrs Miķelis Valters izdeva pavēli apcietināt H. fon Striku un izsludināja naudas prēmiju viņa uzrādītājam 10 000 rubļu apmērā, tomēr pašam fon Strikam laimējās 20. februārī atstāt Latviju un viņš savu politisko karjeru līdz ar to beidza.[2]
