Spīdvaboles

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Spīdvaboles
Lampyridae (Latreille, 1817)
Jāņtārpiņa (Lampyris noctiluca) mātīte
Jāņtārpiņa (Lampyris noctiluca) mātīte
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Posmkāji (Arthropoda)
Klase Kukaiņi (Insecta)
Apakšklase Spārneņi (Pterygota)
Kārta Vaboles (Coleoptera)
Apakškārta Visēdājas vaboles (Polyphaga)
Infrakārta Sprakšķuveidīgās vaboles (Elateriformia)
Virsdzimta Sprakšķu virsdzimta (Elateroidea)
Dzimta Spīdvaboles (Lampyridae)

Spīdvaboles, spīdvaboļu dzimta (Lampyridae) ir viena no visēdāju vaboļu (Polyphaga) dzimtām. Šajā dzimtā ir apmēram 2000 sugas, kas iedalītas 5 apakšdzimtās. Kā visiem kukaiņiem sistemātika ir mainīga, jo ik pa laikam tiek atklāta kāda jauna suga.

Vislielākā sugu dažādība ir sastopama tropos, bet tās mājo arī mērenajā joslā. Latvijā mājo 2 sugas: jāņtārpiņš (Lampyris noctiluca) un mazais jāņtārpiņš (Phosphaenus hemipterus).[1] Liela daļa spīdvaboļu dzīvo mitrās vietās - purvos un mitros mežos. Daudzām sugām lidot spēj gan mātītes, gan tēviņi, bet ir sugas, kuru mātītes nespēj lidot.[2]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākajai daļai spīdvaboļu lido tikai tēviņi, attēlā Ziemeļamerikas spīdvabole (Photinus pyralis)

Spīdvaboles daudzās valodās sauc par spīdošajiem tārpiem. Arī latviešu valodā abas Latvijā dzīvojošās spīdvaboļu sugas tiek sauktas par jāņtārpiņiem. Šāds nosaukums iegājies tādēļ, ka daudzām spīdvaboļu sugām mātīte izskatās līdzīga kāpuram, nevis tipiskai pieaugušai vabolei. To ķermeņi ir mīksti un visbiežāk brūnā krāsā, spārni īsi un nepiemēroti lidošanai. Lai gan ir sugas, kuru mātītes ārēji ir līdzīgas tēviņiem un tipiskai vabolei ar spārniem. Šo sugu mātītes spēj lidot tāpat kā tēviņi.

Kāpurveidīgās spīdvaboļu mātītes no kāpuriem var atšķirt tikai pēc acīm. Kāpuriem acis ir vienkāršas, bet pieaugušām mātītēm ir saliktās acis kā visām vabolēm.

Visiem pazīstamākās spīdvaboļu sugas ir aktīvas nakts laikā, lai gan ir sugas, kuras ir aktīvas gaišajā dienas laikā. Lielākā daļa dienas spīdvaboļu nespīd, lai gan dažas sugas noēnotās vietās spīd un izplata vāju gaismu.

Spīdvaboļu bioluminiscence[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spīdvaboļu kāpuri spīd, lai brīdinātu plēsējus par savu nepiemērotību apēšanai

Spēju ražot gaismu nodrošina iekšējie ķīmiskie procesi, kurus sauc par bioluminiscenci. Šis process notiek īpašos gaismu ražojošos orgānos, kas parasti atrodas spīdvaboles vēdera dobuma apakšējā daļā. Luciferāzes ferments magnija jona, adenozīntrifosfāta (adenīnu saturošs nukleozīdtrifosfāts) un skābekļa klātbūtnē iedarbojas uz spīdvaboles luciferīniem - speciālu olbaltumvielu un rodas gaisma.

Spīdvaboļu luciferāze tiek izmantota kriminālistikā un medicīnā. Medicīnā tā pamatā tiek lietota, lai noteiktu adenozīntrifosfāta un magnija klātbūtni. Pastāv hipotēze, ka baroka laika gleznotājs Karavadžo savu audeklu gruntēšanas materiālam pievienojis kaltētu spīdvaboļu pulveri, lai radītu gaismas jutīgu audekla virsmu.[3]

Visu spīdvaboļu kāpuri ražo gaismu, bet to bioluminiscencei ir cits iemesls nekā pieaugušajām vabolēm. Kāpuri spīd tādēļ, lai brīdinātu plēsējus, kas barojas ar kukaiņiem. Jo spīdvaboļu kāpuri satur vielas, kas plēsējiem negaršo vai arī ir tiem indīgas. Pieaugušas spīdvaboles bioluminiscences galvenais iemesls ir dzimumpartnera atrašana, bet joprojām spīdēšana tos pasargā no plēsējiem. Spīdvaboles spēj spīdēt dažādos veidos - gan nepārtraukti, gan mirgojot ar pārtraukumiem.[4]

Dzīves cikls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spīdvaboļu kāpuri ir plēsīgi un barojas ar sauszemes gliemežiem

Vēlā pavasarī, kad kļūst silts, spīdvaboles kļūst aktīvas un izlien no slēptuvēm, lai barotos. Spīdot un mirgojot, spīdvaboles piesaista pretējā dzimuma partneri, lai sapārotos. Kāpurveidīgās mātītes uz zemes gaida, kad tām pāri lidos tēviņi, kas tumsā raida gaismas signālus. Mātīte tam atbild, un pāris satiekas.

Dažas dienas pēc sapārošanās mātīte izdēj olas tieši uz zemes vai zem plānas zemes kārtiņas. Kāpuri izšķiļas pēc 3-4 nedēļām. Tie barojas līdz vasaras beigām, bet, sākoties ziemai, hibernējas. Dažu sugu kāpuri barojas un hibernējas vairākus gadus pēc kārtas. Dažu sugu kāpuri pa ziemu ierokas zemē, daži meklē patvērumu zem koku mizām vai lapām. Pavasarī, kad kāpuri kļūst aktīvi, tie barojas dažas nedēļas, tad iekūņojas. Pēc 1-2,5 nedēļām attīstības cikls ir noslēdzies - no kūniņas izlien pieaugusi vabole.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa kāpuru ir specializēti plēsēji, kas barojas ar konkrētu kukaiņu sugu kāpuriem, sauszemes gliemežiem un kailgliemežiem. Pieaugušas spīdvaboles atkarībā no sugas var būt gan plēsīgas, gan baroties ar ziedu nektāru un ziedputekšņiem.

Lielākā daļa spīdvaboļu neinteresē dzīvniekus, kas barojas ar kukaiņiem. Jo tās nav garšīgas un reizēm ir tiem indīgas.[5]

Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Spīdvaboles
  2. In Fireflies, Flightless Females Lose out On Gifts from Males
  3. Caravaggio was early 'photographer'
  4. Stanger-Hall, K.F.; Lloyd, J.E.; Hillis, D.M. (2007), "Phylogeny of North American fireflies (Coleoptera: Lampyridae): implications for the evolution of light signals", Molecular Phylogenetics and Evolution 45 (1): 33–49, doi:10.1016/j.ympev.2007.05.013
  5. Eisner, Thomas; Wiemer, David; Haynes, Leroy; Meinwald, Jerrold (1978), Lucibufagins: Defensive steroids from the fireflies Photinus ignitus and P. marginellus (Coleoptera: Lampyridae), The National Academy of Sciences of the USA

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]