Ābele
- Šis raksts ir par rožu dzimtas koku. Par citām jēdziena ābele nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| Dārza (kultūras) ābele[1] Malus domestica | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Nodalījums | Segsēkļi (Magnoliophyta) |
| Klase | Divdīgļlapji (Magnoliopsida) |
| Rinda | Rožu rinda (Rosales) |
| Dzimta | Rožu dzimta (Rosaceae) |
| Apakšdzimta | Mandeļu apakšdzimta (Amygdaloideae) |
| Ģints | Ābeles (Malus) |
| Suga | Dārza ābele (M. domestica) |
 Dārza (kultūras) ābele Vikikrātuvē[1] | |
Dārza (kultūras) ābele[1] (latīņu: Malus domestica) ir rožu dzimtas koks, kas plaši tiek kultivēts mērenajā joslā, lai iegūtu tā ēdamos augļus — ābolus.
Koks ir neliels ar ieapaļu vainagu. Dārza apstākļos koka izmēru nosaka galvenokārt potcelma izvēle.[2] Lapu virspuse ir tumšzaļa, bet apakšpuse gaiši zaļa, mala — zobaina. Smaržīgie ziedi divdzimumu, balti vai sārti (ar laiku izbalējoši), ar 5 vainaglapām. Koks mēdz būt līdz 10 metriem augsts, lapas līdz 12 centimetriem garas un auglis ir līdz 10 centimetriem diametrā.[3]
Visas dārza ābeles ir pašneauglīgas, augļu iegūšanai nepieciešamas citas apaugļotājas šķirnes.[4]
Rekordražas no viena koka sasniegušas 1150 kg "Antonovkas" šķirnei un 1000 kg "Sīpoliņa" šķirnei. Lai sasniegtu lielas ražas, Latvijas PSR laikā lietoja trīsreiz gadā minerālmēslojumu un reizi divos gados kūtsmēslus.[4]
Stādīšana
[labot | labot pirmkodu]Ābeles stāda saulainā un aizsargātā vietā, lai nodrošinātu labu un regulāru ražu katru gadu. Ēnainākās vietās vai reģionos ar īsām vasarām var izvēlēties agrākas šķirnes, savukārt vietās, kur raksturīgas vēlas pavasara salnas, drošāk izvēlēties vēlu ziedošas šķirnes.[2]
Dārzos ābeles stāda 6 - 8 metrus vienu no otras, atkarībā no koka paredzētā izmēra un plānotās vainaga veidošanas.[4] Kailsakņu stādus labāk stāda rudenī vai agrā pavasarī, bet konteinerstādus var stādīt visu gadu, kamēr zeme nav sasalusi. Svarīgi jauno ābeli stādīt tikpat dziļi, cik tā augusi iepriekš.
Kopšana
[labot | labot pirmkodu]Ļoti bagātīgi ražojošām šķirnēm vai ražas īpaši bagātos gados ābeļu augļus ieteicams retināt, lai nodrošinātu augļu izmēru, garšu un kvalitāti un novērstu zaru izlūšanu. Katrā augļkopā izgriež centrālo augli, pēc tam izgriež arī visus bojātos aizmetņus.
Ābeles zied un ražo galvenokārt uz vismaz divus gadus veciem zariem vai īsiem sānzariem, kas aug uz vecākas koksnes. Ābeļu apgriešana agrā pavasarī stimulē augļzaru augšanu, saīsinot jaunos sāndzinumus līdz iepriekšējā gada pieauguma 3. - 6. pumpuram, un skeletzarus par ceturtdaļu vai trešdaļu. Tāpāt izgriež dzinumus, kas jau ir beiguši ražot, lai veicinātu jaunu dzinumu attīstību. Vainagu arī retina, izgriežot zarus, kas krustojas un saskaras, vai citādi pārmērīgi sabiezina koka vainagu.[2]
Šķirnes
[labot | labot pirmkodu]Pastāv vairāk kā 7500 ābeļu šķirņu[5] ar dažādiem ienākšanās laikiem, augļu izskata un garšas iezīmēm, piemērotību lietošanai un citām atšķirībām. Daļa šķirņu plaši zināmas, audzētas un pat radītas arī Latvijā. Piemēram, agra vasaras šķirne, kas lieliski piemērota ēšanai svaiga veidā ir senā vietējā šķirne Baltais Dzidrais, kas rakstu avotos parādījās jau 1852. gadā[6]. Dažādai pārstrādei - sula, biezeņiem, ievārījumiem - lieliski piemērota ir Krievijā cēlusies šķirne Antonovka (ābols)[7]. Šķirnēm, kas tiek audzētas, lai realizētu svaigus augļus tirdzniecībā, uzsvars ir uz ilgu glabāšanos, izturību pārvadājot un pievilcīgu izskatu. Starp šādām šķirnēm populāras ir "Golden Delicious", "Gala", "Granny Smith".
Latvijā arī joprojām notiek ābeļu selekcija un jaunu šķirņu veidošana, tai skaitā Dārzkopības institūtā, kur kopš 2002. gada radītas un reģistrētas 20 ābeļu šķirnes, un vairāki šķirņu kandidātu, to starpā kolonābeles, šķirnes ar īpašu izturību pret slimībām, un gan mazdārziņiem, gan komercdārziem pielāgotas šķirnes[8].
Slimības un kaitēkļi
[labot | labot pirmkodu]Ābeļu ražu mēdz bojā putni, lapsenes un tīklērces.
Raksturīgas slimības ir kraupis, miltrasa, augļu koku vēzis[2]. Īpaši bīstama ir bakteriālā iedega, kas ātri izplatās un dažu sezonu laikā nonāvē inficētos kokus[9].
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- 1 2 3 (latviski) «Malus domestica». Akadēmiskā terminu datubāze. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-10-23. Skatīts: 2011-07-19.
- 1 2 3 4 K. Brikels. Dārza enciklopēdija. Rīga : Zvaigzne ABC, 2008. 375. lpp. ISBN ISBN 978-9984-22-459-6.
- ↑ Rasels Tonijs. Rokasgrāmata dabā. Koki. 57. lpp.
- 1 2 3 Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Izdevniecība "Zinātne". 15. lpp.
- ↑ Ton Elzebroek, Koop Wind. Guide to cultivated plants. Wallingford : CABI, 2008. ISBN 978-1-84593-356-2.
- ↑ «Dārzkopības institūts - Baltais Dzidrais.» (Latviski). 2019-05-21. Skatīts: 2025-05-03.
- ↑ «Dārzkopības institūts - Antonovka». 2019-05-21. Skatīts: 2025-5-03.
- ↑ L. Ikase. «Ābeļu selekcija Latvijā: izaicinājumi un sasniegumi» (Latviski), 2022-11-28. Skatīts: 2025-05-03.
- ↑ «Zemgalē un Kurzemē konstatēta bakteriālā iedega vietās, kur to atklāja jau pērn | Valsts augu aizsardzības dienests». www.vaad.gov.lv (latviešu). Skatīts: 2025-05-03.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ābele.
 | Šis ar botāniku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |