Ārstniecības salvija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ārstniecības salvija
Salvia officinalis L.
Ārstniecības salvija (Salvia officinalis)
Ārstniecības salvija (Salvia officinalis)
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
NodalījumsSegsēkļi (Magnoliophyta)
KlaseDivdīgļlapji (Magnoliopsida)
RindaPanātru rinda (Lamiales)
DzimtaLūpziežu dzimta (Lamiaceae)
ĢintsSalvijas (Salvia)
SugaĀrstniecības salvija (S. officinalis)
Ārstniecības salvija Vikikrātuvē

Ārstniecības salvija (latīņu: Salvia officinalis) ir 50 cm augsts, daudzgadīgs lūpziežu dzimtas puskrūms ar stāvu, zarainu stumbru. Lapas iegarenas, pretējas ar kātu, klātas ar matiņiem. Ziedi zili violeti, sakopoti mieturos, kas stumbru un zaru galā veido pārtrauktus ķekarus. Zied jūnijā, jūlijā. Auglis 4 riekstiņu skaldauglis.[1]

Augs savvaļā aug Vidusjūras apgabalā. Aug kaļķainās kalnu nogāzēs. Latvijā sastopama vienīgi stādījumos.[1]

Lietojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salvijas sastāvā ir ēteriskā eļļa, kuras galvenās sastāvvielas ir p-cineols, tujons, pinēns, salvēns, borneols un cedrēns. Ārstniecības salvijas lapu uzlējumu lieto kā savelkošu, dezinficējošu un pretiekaisuma līdzekli, it īpaši mutes dobuma un augšējo elpošanas ceļu iekaisuma ārstēšanai. Tautas medicīnā to lieto pret svīšanu, piena sekrēcijas samazināšanai, kuņģa un zarnu iekaisumu, vēdera uzpūšanās, caurejas, aknu, žultspūsļa un nieru iekaisumu ārstēšanai[1]

  • Garšaugs. Svaigas un žāvētas lapas lieto pie gaļas un zivju ēdieniem, mērcēm, siera. Uzlabo garšu cūkas, mājputnu un meža putnu gaļai. Izmanto etiķa aromatizēšanai. Garšvielu maisījumos tā labi sader ar rozmarīnu.[2]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Helēna Rubine, Skaidrīte Ozola, Vija Eniņa. Ārstniecības augu sagatavošana un lietošana. Rīga : Zvaigzne, 1974. 252.—253. lpp.
  2. Evalds Indriksons. Garšaugi. Rīga : Avots, 1992. ISBN 5-401-00615-2.