Čehijas un Slovākijas Federatīvā Republika
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg)
.jpg)
Čehijas un Slovākijas Federatīvā Republika (čehu: Česká a Slovenská Federativní Republika, slovāku: Česká a Slovenská Federatívna Republika), no 1990. gada 29. marta līdz 20. aprīlim Čehoslovākijas Federatīvā Republika (čehu: Československá federativní republika, slovāku: Česko-slovenská federatívna republika), bija Čehoslovākijas valsts oficiālais nosaukums līdz tās sadalīšanai 1992. gada 31. decembrī.
Nosaukuma pieņemšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Valsts oficiālais nosaukums pēdējos 30 komunistiskās varas gados bija "Čehoslovākijas Sociālistiskā Republika" gan čehu, gan slovāku valodās (Československá socialistická republika jeb ČSSR). 1989. gada decembrī — mēnesi pēc Samta revolūcijas — prezidents Vāclavs Havels paziņoja, ka vārds “Sociālistiskā” tiks izsvītrots no valsts oficiālā nosaukuma. Daudziem šķita, ka tā tiks dēvēta vienkārši par “Čehoslovākijas Republiku”, kas bija oficiālais tās nosaukums no 1920. līdz 1938. gadam un no 1945. līdz 1960. gadam. Tomēr slovāki jutās aizskarti, jūtot sevi tikai kā Čehijas pielikumu.[1] Slovākijas politiķi paziņoja, ka tas nesaskan ar Slovākijas līdzvērtīgo statusu, un pieprasīja valsts vārdu uzrakstīt ar defisi (t. i, "Čehu-Slovāku Republika"), kā tika rakstīts Čehoslovākijas neatkarības sākumposmā no 1918. gada līdz 1920. gadam un atkal 1938.—1939. gadā.[2] Pēc tam prezidents Havels piedāvāja "Čeho-Slovākijas Republiku"[3] — priekšlikumu, kas nepatika Čehijas politiķiem, kuri redzēja tajā atgādinājumu par 1938. gada Minhenes vienošanos, kuras rezultātā nacistiskā Vācija pievienoja sev daļu no Čehijas teritorijas.
Čehoslovākijas parlaments 1990. gada 29. martā nolēma, ka valsts pilnajam nosaukumam jābūt “Čehoslovākijas Federatīvajai Republikai”, ar to skaidri apliecinot, ka valsts ir federācija. Nosaukums bija jāraksta bez defises čehu valodā (Československá federativní republika), bet ar defisi slovāku valodā (Česko-slovenská federatívna republika).[4][5] Nākotnē pieņemamajā likumā par valsts simboliem bija jākodificē šāda neoficiāla vienošanās par Slovākijas nosaukuma formu.
Šis risinājums tika atzīts par neapmierinošu, un mazāk nekā mēnesi vēlāk, 1990. gada 20. aprīlī, parlaments atkal mainīja valsts nosaukumu uz “Čehijas un Slovākijas Federatīvā Republika” (čehu: Česká a Slovenská Federativní Republika, slovāku: Česká a Slovenská Federatívna Republika, vai ČSFR). Šis likums skaidri uzskaitīja garos formas nosaukumus abās valodās un paziņoja, ka tie ir līdztiesīgi.[6]
Kompromiss izraisīja vēl arī valodnieciskas ķildas. Parasti čehu un slovāku valodās saliktos nosaukumos ar lielo burtu tiek rakstīts tikai pirmais vārds.[7] Ar visu lietvārdu lielo burtu lietošanu tika noņemti Slovākijas prestiža jautājumi, bet sadusmoti valodnieki.[8]
Kaut arī slovāki pieprasīja lietot defises vārdu (čehu, slovāku: spojovník), čehi to sauca par domuzīmi (čehu: pomlčka). Kaut arī čehu un slovāku rakstībā ir izteikta atšķirība starp defisi un domuzīmi (defise tiek izmantota, lai apzīmētu savienojumu starp diviem vārdiem, bet domuzīmi izmanto citos gadījumos), gan čehi, gan slovāki parasti lieto terminu pomlčka (domuzīme) abiem.
Sadalīšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1992. gadā Čehijā ievēlēja Vāclavu Klausu un citus labējus politiķus, kas pieprasīja vai nu vēl stingrāku apvienošanos ("dzīvotspējīgu federāciju"), vai divas neatkarīgas valstis. Savukārt Slovākijā ievēlēja kreisāka novirziena politiķus, kuri ar Vladimiru Mečaru priekšgalā gribēja konfederāciju. Abas puses jūnijā uzsāka biežas un intensīvas sarunas, kuras nenesa pietiekamu kompromisu. 17. jūlijā Slovākijas parlaments pieņēma Slovākijas tautas neatkarības deklarāciju. Sešas dienas vēlāk Klauss un Mečars piekrita likvidēt Čehoslovākiju tikšanās laikā Bratislavā. Čehoslovākijas prezidents Vāclavs Havels atkāpās no amata, lai nepiedalītos valsts sašķelšanā, pret kuru viņš iebilda;[9] 1992. gada septembra aptaujā tikai 37% slovāku un 36% čehu atbalstīja sadalīšanu.[10] Tāpēc abas puses izvairījās rīkot referendumu par valsts sadalīšanu un nokārtoja to parlamentu līmenī. Vēlāk Klauss apgalvoja, ka no referenduma nebūtu bijis nekādas jēgas apstākļos, kad visi Slovākijas puses politiķi vienalga bija noskaņoti panākt neatkarību.[11]
Sarunu mērķis mainījās uz mierīgas sadalīšanās panākšanu. 13. novembrī Federālā asambleja pieņēma "Konstitūcijas aktu 541", kas noteica īpašuma sadalījumu starp Čehijas un Slovākijas zemēm.[12] Ar "Konstitūcijas aktu 542", kas tika pieņemts 25. novembrī, puses piekrita Čehoslovākijas likvidācijai no 1992. gada 31. decembra.[12]
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Pomlčková válka: když spojovník rozděluje (čehiski)
- ↑ Arnošt Caha. Republika česko-slovenská: Zeměpisný přehled (čehiski). — Děd. Havlíčkovo, 1922. — С. 31.
- ↑ Dělení Československa aneb vztahy mezi Čechy a Slováky v letech 1989 až 1992 e-Polis.cz (čehiski)
- ↑ Sbírka zákonů, Ročník 1990, Částka 19 (PDF), page 362, «Ústavní zákon 81/1990 ze dne 29. března 1990 o změně názvu Československé socialistické republiky», March 29, 1990
- ↑ «Nové ASPI | Wolters Kluwer SR, s.r.o». Zbierka.sk. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-02-09. Skatīts: 2016-09-19.
- ↑ Sbírka zákonů České a Slovenské Federativní Republiky Ročník 1990, Částka 21 (PDF), page 402, «Ústavní zákon 101/1990 ze dne 18. dubna 1990, kterým se mění a doplňuje ústavní zákon č. 100/1960 Sb., Ústava Československé federativní republiky, a ústavní zákon č. 143/1968 Sb., o československé federaci», 18 April 1990 (čehiski)
- ↑ Česká a Slovenská Federativní Republika. Zdá se vám, že vidíte pravopisnou chybu? (čehiski)
- ↑ STEIN, Eric. Česko - Slovensko: konflikt, roztržka, rozpad. [s.l.]: Academia, 1999. ISBN 80-200-0752-0.
- ↑ Vaclav Havel: Still Puckish, Still Politician, The New York Times, 1992. gada 21. jūlijs
- ↑ Kamm, Henry. "Fork in Road, Czechoslovaks Fret", The New York Times, 1992. gada 9. oktobrī.
- ↑ Klaus.cz: 10 let od rozdělení Československa
- ↑ 12,0 12,1 Mojmir Mrak. Succession of States. Martinus Nijhoff Publishers, 1999. ISBN 978-90-411-1145-6.