Ūdensčūsku dzimta

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ūdensčūsku dzimta
Homalopsidae (Bonaparte, 1845)
Suņgalvas ūdensčūska (Cerberus rynchops)
Suņgalvas ūdensčūska (Cerberus rynchops)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseRāpuļi (Reptilia)
KārtaZvīņrāpuļi (Squamata)
ApakškārtaČūskas (Serpentes)
InfrakārtaĪstās čūskas (Alethinophidia)
InfrakārtaAugstākās čūskas (Caenophidia)
VirsdzimtaZalkšu virsdzimta (Colubroidea)
DzimtaŪdensčūsku dzimta (Homalopsidae)
Sinonīmi
  • Homalopsinae
Ūdensčūsku dzimta Vikikrātuvē

Ūdensčūsku dzimta (Homalopsidae) ir augstāko čūsku dzimta, kas vēl nesenā pagātnē tika klasificēta kā zalkšu dzimtas (Colubridae) apakšdzimta — Homalopsinae. Balstoties uz ģenētiskajiem pētījumiem, šī čūsku grupa mūsdienās tiek izdalīta kā dzimta, tādējādi kļūstot par māsas taksonu zalkšu dzimtai, odžu dzimtai un pārējām zalkšu virsdzimtas (Colubroidea) dzimtām.[1] Saskaņā ar Starptautisko rāpuļu datu bāzi (angļu: Reptil Database) šajā dzimtā apvienotas 53 sugas, kas tiek iedalītas 28 ūdensčūsku ģintīs.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdensčūskas pārsvarā uzturas ūdenī, attēlā dzeltenvēdera ūdenszalktis (Enhydris plumbea)

Ūdensčūsku dzimtas sugas izplatītas Dienvidaustrumāzijā, Dienvidāzijā un Austrālāzijā. Visas sugas mājo galvenokārt ūdenī, bet īslaicīgi uzturas arī uz sauszemes, tās ir vairāk vai mazāk saistītas arī ar ūdenstilpņu dūņām. Tās sastopamas dažāda rakstura saldūdens tilpnēs (upēs, dīķos, ezeros, saldūdens purvos, uzpludinātos rīsa laukos, arī īslaicīgi applūdušās pļavās un lielākās peļķēs), kā arī šīs čūskas mājo piekrastes viegli sāļajās jūrās, lagūnās un mangrovju audzēs.[1]

Kopīgās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Varavīksnes ūdenszalktis (Enhydris enhydris)
Ūsainā ūdensčūska (Erpeton tentaculatum)
Maskotais ūdenszalktis (Homalopsis buccata)

Ūdensčūskas ir druknas, spēcīgas, piemērojušās dzīvei ūdenī, labi peld, nirst un spēj ilgstoši uzturēties zem ūdens. Gandrīz visas šīs dzimtas čūskas ir viegli indīgas. To indeszobi ir nevis priekšā kā odzēm un kobrām, bet mutes dziļumā. Ūdensčūskām tāpat kā zalkšiem zobi virzienā uz mutes iekšpusi paliek arvien lielāki, pēdējie zobi, kas ir arī indes zobi, ir vislielākie. Uz indes zobu priekšējās šķautnes ir neliela rieva, pa kuru no indes dziedzera plūst inde. Medījot ūdensčūskas ar indi paralizē vai nogalina savus upurus (zivis, vēžveidīgos, abiniekus), bet cilvēkam šī inde nav kaitīga. Medījumu ūdensčūska spēj norīt arī zem ūdens. Īpaša čūska ir baltvēdera mangrovju čūska (Fordonia leucobalia), kura barojas ar krabjiem un kura ir vienīgā zināmā čūsku suga, kas saplosa savu medījumu gabalos pirms to norij.[1] Starp čūskām izceļas arī ūsainā ūdensčūska (Erpeton tentaculatum), kurai purna galā ir divi taustekļi.[1]

Šo čūsku morfoloģija maksimāli piemērota dzīvei ūdenī un zem ūdens. Acis un nāsis atrodas galvas virspusē, nevis sānos. Ūdensčūsku elpošana ir īpaši piemērota dzīvei ūdenī, piemēram, to nāsis noslēdzas, tiklīdz galva nokļūst zem ūdens.[1] Dzimtas izņēmums ir Moluku īsastes čūskas (Brachyorrhos), kuras mājo uz sauszemes. Tām acis atrodas galvas sānos, bet nāsis purna galā. Šī iemesla dēļ ir sistemātiķi, kas šo ģinti klasificē kā incertae sedis (nenoteikts taksons).[1] Visas ūdensčūsku sugas ir oldzīvdzemdētājas un vairojas, dzemdējot dzīvus mazuļus.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]