1984 (romāns)

1984
	; Grāmatas vāks 1990. gada izdevumam latviešu valodā
Autors	Džordžs Orvels
Oriģinālais nosaukums	Nineteen Eighty-Four
Valsts	Apvienotā Karaliste
Valoda	angļu
Temats	politika
Žanrs	zinātniskā fantastika
Izdevējs	Liesma, Zvaigzne ABC (latviski)
Izdota	1949. gada 8. jūnijā
Izdota latviski	1990. gadā
Tulkotājs	Valdemārs Kārkliņš, Silvija Brice
Formāts	drukāta (cietajos un mīkstajos vākos), elektroniskā grāmata, CD
Lappuses	326 (angļu valodas mīksto vāku versija)

1984 ir Džordža Orvela zinātniskās fantastikas romāns — antiutopija.

Nosaukums

Romāna sākotnējais nosaukums bija Pēdējais cilvēks Eiropā. Bet, tā kā romāns tiktu izdots gan Amerikas Savienotajās Valstīs, gan Lielbritānijā, tad tā nosaukums, lai atvieglotu grāmatas pārdošanu, tika nomainīts uz 1984.

Darbs pirmo reizi tika publicēts 1949. gada 8. jūnijā. Lielāko darba daļu autors bija uzrakstījis 1948. gadā, Juras salā, Skotijā, lai gan nelielas romāna daļas Orvels bija rakstījis jau no 1945. gada. Romāna nosaukums "1984" ir tā pabeigšanas gada (1948) anagramma.^[1] Grāmatas darbība aizsākas 1984. gada 4. aprīlī, kad tiek veikts pirmais ieraksts galvenā varoņa Vinstona Smita dienasgrāmatā, pulksten 13:00 ("Bija skaidra, auksta aprīļa diena, pulksteņi sita trīspadsmit...").^[2]

Sižets

Romāna darbība risinās nākotnē — 1984. gadā, iespējamā, izdomātā pasaulē, kur pastāv trīs savstarpēji karojošas valstis: Okeānija, Eirāzija un Austrumāzija. Visās valstīs pastāv totalitāriska sabiedrības sistēma ar neierobežotu vienas partijas varu, kas nemitīgi kontrolē savu pavalstnieku domas un darbus. Galvenais varonis Vinstons Smits dzīvo Okeānijā, ko vada Lielais Brālis un Partija. Vinstons ir vienīgās partijas biedrs un strādā Patiesības ministrijā, kur tiek falsificēta vēsture un lietota "jaunruna". Līdztekus Patiesības ministrijai pastāv vēl trīs citas ministrijas: Mīlestības ministrija (nodarbojas ar cilvēku izsekošanu un represijām), Pārticības ministrija (kas organizē resursu mobilizēšanu karam) un Miera ministrija, kas atbild par kara lietām. Partijas trīs galvenie saukļi ir: "Karš ir miers", "Brīvība ir verdzība" un "Nezināšana ir spēks".

Autors darbā pieļauj šādu absurdu savienojumu, kurus darbā sauc par dubultdomu, iesaistīšanu, lai labāk varētu raksturot totalitārisma būtību. Dubultdoma ir princips, pēc kura vadās Okeānijas valdošā ideoloģija — Angsocs (Angļu Sociālisms), un tā paredz 2 pretēju, savstarpēji nesaistāmu viedokļu vienlaicīgu atzīšanu par leģitīmiem un nenoliedzamiem.

Darba gaitā galvenais varonis meklē izeju no pastāvošās sistēmas, ko arī atrod, taču sākotnēji iluzorais priekšstats par iegūto brīvību izgaist, jo sistēmas realizētā uzraudzības funkcija ir visaptveroša, un beigās Vinstonu salauž.

Galvenie varoņi

Vinstons Smits — 39 gadus vecs romāna galvenais varonis. Viņš ir parasts cilvēks, kurš slepus domā par sacelšanos pret Partiju un cenšas izprast tās varu, kā arī uzzināt patiesību par pagātni pirms Revolūcijas.
Džūlija — Vinstona mīļotā. Publiski viņa demonstrē uzticību Partijas ideoloģijai un ir Jaunatnes Pretseksa līgas locekle. Džūlijai patīk nelieli nepakļaušanās akti, taču viņa nevēlas atteikties no sava dzīvesveida.
O'Braiens — Iekšējās partijas amatpersona un slepens Domu policijas darbinieks. Viņš izliekas par Brālības locekli, lai atmaskotu Vinstonu.

Lielais Brālis un Emanuels Goldšteins romānā fiziski neparādās, taču tiem ir būtiska nozīme sižetā un izdomātās pasaules veidošanā.
- Lielais Brālis — Partijas vadonis un Okeānijas simboliskais līderis. Ap viņu ir izveidots izteikts personības kults. Romānā netiek atklāts, vai viņš patiesībā eksistē.
- Emanuels Goldšteins — it kā bijušais augsta ranga Partijas loceklis, kurš kļuvis par Brālības vadītāju un grāmatas Oligarhistiskā kolektīvisma teorija un prakse autoru. Goldšteins ir Okeānijas galvenais valsts ienaidnieka simbols, kas ideoloģiski vieno sabiedrību ap Partiju, īpaši Divu naida minūšu laikā. Tomēr O'Braiens apgalvo, ka šo grāmatu patiesībā sarakstījusi pati Partija.

Literāro motīvu avoti

Romānā 1984 izmantoti motīvi, kas balstīti uz dzīvi Padomju Savienībā un kara laika Lielbritānijā. Pats Džordžs Orvels norādīja, ka romāna mērķis bija parādīt, kā izskatītos komunisms, ja tas pilnībā iesakņotos angliski runājošajās valstīs.

Frāze ''2 + 2 = 5'', ar kuru tiek salauzta Vinstona Smita griba, aizgūta no Padomju Savienības otrā piecgades plāna propagandas saukļa, kas aicināja piecgades plānu izpildīt četros gados.

Emanuela Goldšteina tēls lielā mērā balstīts uz Ļevu Trocki, savukārt Lielais Brālis ar savu personības kultu un ārējo izskatu atgādina Josifu Staļinu.

Romānā attēlotā Domu policija, Mīlestības ministrija, piespiedu atzīšanās un vēstures pārrakstīšana balstās uz NKVD darbības metodēm un Staļina laika politiskajām represijām. Vinstona Smita darbs Patiesības ministrijā atgādina padomju praksi dzēst nežēlastībā kritušas personas no fotogrāfijām, grāmatām un enciklopēdijām.

Okeānijas sabiedroto maiņa starp Eirāziju un Austrumāziju ir atsauce uz Molotova–Ribentropa paktu un krasajām pārmaiņām Padomju Savienības propagandā attiecībā pret Vāciju.

Jēdzieni jaunruna, divdomība un Patiesības ministrija ir iedvesmoti no padomju propagandas valodas un Lielbritānijas kara laika birokrātijas. Savukārt Divas naida minūtes un Naida nedēļa balstītas uz Staļina laika masu propagandas pasākumiem.

Orvelu ietekmēja arī citi distopiski darbi, tostarp Jevgeņija Zamjatina ''Mēs'', Oldesa Hakslija ''Brīnišķīgā jaunā pasaule'', Artūra Kestlera romāni un Džeka Londona ''Dzelzs papēdis''.

Grāmatas vēsture

Jau drīz pēc iznākšanas grāmata tika iekļauta Padomju Savienībā aizliegtās literatūras sarakstā, jo tajā attēlotie apstākļi bija pārāk līdzīgi reālajam stāvoklim PSRS.

Latviešu valodā grāmata tika izdota pārkārtošanās laikā 1990. gadā, kopā ar romānu "Dzīvnieku ferma". Vēlreiz izdota 2004. gadā.

Pēc romāna sižeta Lielbritānijā 1954. un 1984. gadā ir uzņemtas divas filmas (abas ar tādu pašu nosaukumu).

Tēmas

Nacionālisms

Romānā attīstītas idejas, kuras Džordžs Orvels iepriekš aplūkoja esejā Notes on Nationalism. Partija izmanto jaunrunu, lai ierobežotu domāšanu un kontrolētu sabiedrības uztveri.

Pozitīvais nacionālisms – Okeānijas iedzīvotāju beznosacījumu mīlestība pret Lielo Brāli.
Negatīvais nacionālisms – nepārtraukts naids pret Emanuelu Goldšteinu, kas kalpo kā kopīgs ienaidnieka tēls.
Pārnestais nacionālisms – Partija jebkurā brīdī spēj novirzīt sabiedrības naidu no viena ienaidnieka uz citu. Romānā tas notiek Naida nedēļas laikā, kad Okeānijas ienaidnieks pēkšņi mainās no Eirāzijas uz Austrumāziju (vai otrādi), un iedzīvotāji nekavējoties pieņem jauno ''patiesību''.

O'Braiens romānā rezumē Partijas būtību:

Vajāšanas mērķis ir vajāšana. Spīdzināšanas mērķis ir spīdzināšana. Varas mērķis ir vara.

Futūroloģija

O'Braiens apraksta Partijas redzējumu par nākotni kā pasauli bez ziņkāres, prieka un brīvības. Cilvēku dzīvē paliks tikai nepārtraukti pieaugoša varas izjūta un uzvara pār bezpalīdzīgu ienaidnieku.

Cenzūra

Viens no galvenajiem romāna motīviem ir cenzūra. Patiesības ministrija pastāvīgi pārraksta vēsturi, iznīcina dokumentus un dzēš no sabiedrības atmiņas ''nepersonas''. Ražošanas rādītāji tiek sistemātiski falsificēti, lai radītu ilūziju par nepārtrauktu ekonomikas izaugsmi.

Novērošana

Okeānijā gandrīz nepastāv privātums. Dzīvokļos un darba vietās atrodas teleekrāni, kas vienlaikus kalpo gan propagandai, gan nepārtrauktai novērošanai. Domu policija izmanto arī slepenos aģentus, bet bērni tiek mudināti ziņot par saviem vecākiem.

Nabadzība un nevienlīdzība

Lielākā daļa Okeānijas iedzīvotāju dzīvo nabadzībā. Pārtika un patēriņa preces ir zemas kvalitātes, ēkas ir nolaistas, bet karš kalpo par attaisnojumu pastāvīgam trūkumam. Tikai Iekšējās partijas locekļi bauda salīdzinoši ērtu dzīvi ar īstu kafiju, tēju, cukuru un citiem deficīta produktiem.

Savukārt proļi dzīvo nabadzībā, taču viņiem ir salīdzinoši vairāk personiskās brīvības, jo Partija viņus neuzskata par politiski bīstamiem.

Domu kontrole

Partija cenšas kontrolēt ne tikai cilvēku rīcību, bet arī domas. Jebkura novirze no oficiālās ideoloģijas tiek uzskatīta par domnoziegumu. Pat nevēlama sejas izteiksme var kļūt par iemeslu arestam; jaunruna šādam pārkāpumam paredz īpašu terminu – ''sejas noziegums'' (facecrime).

O'Braiens skaidro, ka Partiju neinteresē cilvēka izdarītās darbības – svarīgākais ir pilnībā pakļaut viņa domāšanu.

Kritika un atsauksmes

Pēc iznākšanas 1949. gadā romāns 1984 guva plašu kritiķu atzinību. Rakstnieks V. S. Pričets to raksturoja kā vienu no biedējošākajiem un nomācošākajiem romāniem, kādu jebkad lasījis, vienlaikus uzsverot tā oriģinalitāti, spriedzi un spēcīgo vēstījumu. Savukārt P. H. Ņūbijs žurnālā The Listener nosauca to par nozīmīgāko angļu politisko romānu kopš Reksa Vornera darba The Aerodrome. Romānu augstu novērtēja arī Bertrands Rasels, Edvards Morgans Forsters un Harolds Nikolsons.

Tomēr ne visi vērtējumi bija pozitīvi. Edvards Šenkss laikrakstā The Sunday Times kritizēja romāna pārmērīgi drūmo noskaņu, bet K. S. Lūiss uzskatīja, ka Vinstona un Džūlijas attiecības, kā arī Partijas attieksme pret seksualitāti nav pietiekami ticama. Vēsturnieks Īzaks Deičers no marksisma skatpunkta pārmeta Orvelam nepietiekamu marksisma izpratni, lai gan atzina romāna milzīgo ietekmi uz politisko domāšanu.

Pēc publicēšanas daudzi ASV recenzenti romānu interpretēja kā kritiku Klementa Etlija valdības sociālistiskajām reformām vai Josifa Staļina politikai. Atbildot uz šādām interpretācijām, Orvels vēstulē arodbiedrību līderim Frensisam A. Hansonam paskaidroja, ka romāns ir satīra un brīdinājums par centralizētas ekonomikas iespējamu pārvēršanos totalitārismā, nevis uzbrukums sociālismam kopumā.

Dažādās valstīs romāns vairākkārt ticis aizliegts vai apstrīdēts ideoloģisku apsvērumu dēļ, līdzīgi kā Jevgeņija Zamjatina Mēs, Oldesa Hakslija Brīnišķīgā jaunā pasaule, Artūra Kestlera Darkness at Noon, Karinas Bojes Kallocain un Reja Bredberija 451 grāds pēc Fārenheita.

Česlavs Milošs, kurš pameta komunistisko Poliju, rakstīja, ka aiz Dzelzs priekškara romāns bija grūti iegūstams un pat bīstams glabāšanai, taču tas atstāja spēcīgu iespaidu uz lasītājiem, jo pārsteidzoši precīzi attēloja dzīvi totalitārā režīmā. Rakstnieks Kristofers Hičenss šo Miloša vērtējumu nosauca par vienu no augstākajiem komplimentiem, kādu viens rakstnieks jebkad izteicis citam.