Uzbrukums Rīgai (1944)
- Šis raksts ir par 1944. gada uzbrukumu Rīgai. Par citām jēdziena Uzbrukums Rīgai nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| Uzbrukums Rīgai (1944) daļa no Sarkanās armijas iebrukuma Latvijā | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
 | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
 PSRS |
.svg){kind=small} Trešais reihs | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
1944. gada uzbrukums Rīgai (krievu: Рижская операция — 'Rīgas operācija') bija Padomju Savienības bruņoto spēku uzbrukuma operācija pret Trešā reiha karaspēkiem Otrā pasaules kara laikā, kas ilga no 1944. gada 14. septembra līdz 1944. gada 22. oktobrim. Operāciju veica PSRS karaspēka 2. un 3. Baltijas fronte. Tajā Sarkanā armija ieņēma Vērmahta karaspēka grupu "Ziemeļi" atstāto Rīgu. Šī operācija bija daļa no PSRS karaspēku veiktās Baltijas operācijas, kuras gaitā beidzās Latvijas vācu okupācija un sākās otrā padomju okupācija.
Norise
[rediģēt | labot pirmkodu]Vērmahta armiju grupa "Ziemeļi" 1944. gada 28. septembrī atkāpās uz "Siguldas" aizsardzības pozīcijām, kas atradās apmēram 40-50 km attālumā no Rīgas. 30. septembrī Sarkanās armijas 3. Baltijas frontes štābā pieņēma lēmumu apturēt nesekmīgos uzbrukumus vācu Siguldas pozīcijām, savukārt 2. Baltijas fronte plānoja sākt uzbrukumu 1944. gada 7. oktobra rītā no Madlienas starp Rīgas–Ērgļu dzelzceļa līniju un Ogres upi. Uzbrukumā Sarkanā armija plānoja izmantot vairāk nekā 5000 lielgabalu un mīnmetēju, kā arī vairāk nekā 500 tanku. 1944. gada 3. oktobrī vācu armiju grupas "Ziemeļi" štābā Pelču pilī nolēma, ka plānoto atkāpšanos no Siguldas aizsardzības līnijas ar segvārdu "Pērkons" (Donner) vajadzēs sākt 5. oktobra vakarā, jo pēc izlūku ziņām Sarkanā armija gatavojās lielākam uzbrukumam nevis Rīgā, bet gan Lietuvā. Sākotnējie plāni paredzēja, ka vācu spēki apstātos Rīgas austrumu pievārtē un pēc neilgas pauzes atstātu pilsētu operācijas "Lietus" (Regen) laikā. 1944. gada 5.-7. oktobrī no Andrejostas ar kuģiem uz Vāciju aizveda 1200-1500 cilvēku.
Naktī no 9. uz 10. oktobri Sarkanās armijas 2. un 3. Baltijas fronšu darbības koordinators maršals Leonīds Govorovs izdeva pavēli neļaut vāciešiem netraucēti atstāt Rīgu. 10. oktobra rītā 2. Baltijas frontes 5. tanku korpusa uzbrukumu apturēja pie Mazās Juglas uz dienvidiem no Sauriešu stacijas, 5. un 10. tanku korpusi un smagās artilērijas vienības pārcēlās Daugavas dienvidu krastā un no Baldones sāka uzbrukumu Pārdaugavas virzienā.
11. oktobra rītā vācu karaspēks nolēma atstāt Rīgu bez kaujas, un Vērmahta vienības 11. oktobrī pulksten 16.30 saņēma pavēli, ka "rīt būs lietus". Padomju 3. Baltijas frontes vienības bez pretestības 12. oktobra pēcpusdienā sasniedza līniju Ķīšezers-Juglas ezers-Getliņu purvs. 285. atsevišķais motorizētais speciālo uzdevumu bataljons ar amerikāņu “Ford GPA” amfībijām forsēja Ķīšezeru un ieņēma Mežaparku. Naktī uz 13. oktobri vācieši uzspridzināja tiltus pār Daugavu un Rīgas ostas infrastruktūru. Pēdējās vācu vienības atkāpās pa Daugavas pontonu tiltu pie Jumpravmuižas. 13. oktobra pulksten 07.00 Sarkanās armijas vienības sasniedza Vecrīgas Daugavas krastu pie saspridzinātajiem tiltiem. Padomju artilērijas apšaudē aizdegās Romas viesnīca, Rīgas pasta un Armijas Ekonomiskā veikala ēkas. Šķembu un ložu pēdas palika uz Brīvības pieminekļa un Rīgas Radiofona ēkas sienas.
14. oktobra rītā 285. bataljona septiņas amfībijas nesekmīgi mēģināja no Kundziņsalas pārcelties pāri Daugavai un ieņemt Volerus. Tikai 15. oktobra rītā Sarkanās armijas vienības no dienvidiem ienāca vācu karaspēka atstātajā Pārdaugavā.[1]
Pretinieki
[rediģēt | labot pirmkodu]- 2. Baltijas fronte (2-й Прибалтийский фронт, komandieris Andrejs Jerjomenko)
- 3. triecienarmija (3-я ударная армия)
- 10. gvardes armija (10-я гвардейская армия, komandieris M. Kazakovs)
- 22. armija (22-я армия, komandieris G. Korotkovs)
- 5. tanku korpuss (5-й танковый корпус)
- 15. gaisa armija (15-я воздушная армия)
- 3. Baltijas fronte (3-й Прибалтийский фронт, komandieris Ivans Masļeņņikovs, izformēta 1944. gada 16. oktobrī un tās daļas iekļautas Ļeņingradas frontes (67. armija), 1. Baltijas frontes (61. armija) un 2. Baltijas frontes (1. triecienarmija un 14. gaisa armija) sastāvā.
- 1. triecienarmija (1-я ударная армия, komandieris N. Zahvatajevs)
- 54. armija (54-я армия, komandieris S. Roginskis)
- 61. armija (61-я армия, komandieris P. Belovs)
- 67. armija (67-я армия, komandieris N. Simonjaks)
- 14. gaisa armija (14-я воздушная армия, komandieris I. Žuravļovs)
- Karaspēka grupas "Ziemeļi" daļas (komandieris F. Šērners)
- 16. armija
- 18. armija
- 3. tanku armija (no 1944. gada 20. septembra)
Skatīt arī
[rediģēt | labot pirmkodu]Atsauces
[rediģēt | labot pirmkodu]- ↑ Mīts par Rīgas «atbrīvošanu» pirms 80 gadiem. Kas glāba no lieliem postījumiem Vācijas un PSRS karadarbībā lsm.lv 2024. gada 13. oktobrī