Abdelmaliks
| Abdelmaliks Ibn Marvāns عبد الملك بن مروان | |
|---|---|
 Malika valdīšanas laikā kalta monēta ar cilvēka atveidu | |
| Umajādu kalifs | |
| Valdīšana | 685. gads – 705. gads |
| Priekštecis | Marvāns Ibn Elhakams |
| Pēctecis | Elvalīds Ibn Abdelmaliks |
| Pilnais vārds | Abdelmaliks Ibn Marvāns |
| Dzimis |
646 Medīna, Arābija[1] |
| Miris | 705. gada 8. oktobrī (58—59 gadu vecumā) |
| Dzīvesbiedre |
Walida bint Al-Abbas[2] Atikah bint Yazid Fatima bint Hisham |
| Dinastija | Umajādi |
| Tēvs | Marvāns I |
| Māte | Aisha bint Mwauyia ibn Al-Mughira[2] |
Abdelmaliks Ibn Marvāns (arābu: عبد الملك بن مروان ‘Abd al-Malik ibn Marwān, dzimis 646. gadā, miris 705. gada 8. oktobrī) jeb vienkārši Maliks bija piektais Umajādu kalifs, dzimis Medīnā, Hidžāzas reģionā Arābijā.[1][3] 14. gadsimta islāmu vēsturnieks Ibn Haldūns apgalvojis, ka Maliks bijis starp dižākiem arābu iekarotājiem un rīkojies kā Umars Ibnelhatābs. Maliks atjaunoja impērijas vienotību, izveidoja jaunu valsts pārvaldes sistēmu,[4] rakstus tulkoja arābu valodā, sāka kalt islāma monētas un karoja ar Bizantijas impēriju.[5] Viņa valdīšanas laikā uzcēla Klints kupolu[1] Jeruzalemē.
Dzīve un karagājieni
[rediģēt | labot pirmkodu]Abdelmaliks bērnību pavadīja Medīnā un studēja šariatu Damaskā.[6] 16 gada vecumā kalifs Muāvija II Maliku iesaistīja valdīšanā, bet 683. gadā Medīnas iedzīvotāji viņus padzina no pilsētas. Ceļā uz Damasku viņš sastapa "Sīrijas armiju" un piedalījās nemieru apspiešanā.[1] Kad 684. gadā Malika tēvs kļuva kalifs, ziemeļu un dienvidu arābu ciltis sašķēlās.[1] Maliks nomira 705. gadā, bet viņa četri dēli viens pēc otra kļuva kalifi.[7][8]
Abdelmaliks kļuva kalifs tā saukto "otro fitnu" (pilsoņu karu un nemieru) laikos un vispirms "pakļāva" Basras valdnieku. Irākā viņam pretojās trīs grupējumi (haridžīti, Alī spēki un Abd-Allah ibn al-Zubayr piekritēji), kuri cīnījās savā starpā, kā arī pret Umajādu virskundzību.[1] Pēc vairākiem gadiem Maliks veica karagājienu pret "kalifu" Abd-Allah ibn al-Zubayr, Hidžāzas valdnieku un 689. gadā guva uzvaru piekukuļojot pretinieku karaspēku.[1]
Malika sīriešu karapūlis aplenca Meku 692. gadā un pēc neveiksmīgām sarunām Hādža laikā bombardēja Meku ar katapultu. Pēc septiņu mēnešu aplenkuma ar 10 000 kaujniekiem Abd-Allah ibn al-Zubayr kaujās ap Kaabu nogalināja, un Malika karavadoni "Hadžadžu" al-Hajjaj ibn Yusuf (arābu: الحجاج بن يوس) nozīmēja par Irākas valdnieku un Malika sabiedroto.
Atsauces
[rediģēt | labot pirmkodu]- 1 2 3 4 5 6 7 «'Abd al-Malik». Encyclopedia Britannica. I: A-Ak - Bayes (15th izd.). Chicago, IL : Encyclopedia Britannica, Inc. 2010. 14–15. lpp. ISBN 978-1-59339-837-8.
- 1 2 Dr. Eli Munif Shahla, "Al-Ayam al-Akhira fi Hayat al-Kulafa", Dar al-Kitab al-Arabi, 1st ed., 1998, pp 236-238.
- ↑ 646. vai 647. gadā.
- ↑ Leons Taivans, Tuvo Austrumu civilizācija: arābi, islāms, halifāts, 113. lpp., ISBN 978-9984-46-309-4.
- ↑ Classical Islam G.Gunebam
- ↑ Mehrunisha Suleman, Afaaf Rajbee. «The Lost Female Scholars of Islam». Emel magazine. Emel magazine. Skatīts: 2015. gada 23. februāris.
- ↑ Masudul Hasa, History of Islam
- ↑ Bacharach in Necipogulu, 1996, p. 38.
Ārējās saites
[rediģēt | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Abdelmaliks.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Ebreju enciklopēdijas raksts (angliski)
|