Umars Ibnelhatābs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Umars Ibnelhatābs
عمر بن الخطاب
Umar.png
2. Rāšidunu kalifs
634. gada 23. augusts — 644. gada 3. novembris
Priekštecis Abū Bekrs
Pēctecis Osmāns Ibn Afāns
Dzimis ap 583. gadu
Meka, Arābija
Miris 644. gada 3. novembrī
Medīna, Arābija. Rāšidunu kalifāts
Apglabāts Pravieša mošejā, Medīnā

Umars Ibnelhatābs (arābu: عمر بن الخطاب, ʿUmar ibn Al-Khattāb, dzimis ap 583. gadu, miris 644. gada 3. novembrī) bija otrais musulmaņu kalifs,[1] viens no četriem Rāšidunu kalifiem (Taisni vadītajiem kalifiem). Islāma vēsturnieki mēdz viņu dēvēt arī par Umaru I, lai atšķirtu no Umajādu kalifa Umara II. Umars Ibnelhatābs bija pirmais, kas attiecībā uz sevi sāka lietot titulu "īstenticīgais emīrs". Sākotnēji Umars bija pret Muhamedu, bet 616. gadā viņš pievērsās islāmam. No 622. gada Umars bija viens no Muhameda padomdevējiem.

Viņa valdīšanas laikā no 634. līdz 644. gadam arābi iekaroja Mezopotāmiju un Sīriju, kā arī uzsāka iekarojumus Austrumromas impērijā (mūsdienu Ēģiptes teritorijā) un Sasanīdu impērijā.[2] 644. gada 3. novembrī pret Umaru viņa paša persiešu vergs veica atentātu.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Umars Ibnelhatābs ir dzimis Medīnā, ap 583. gadu. Viņa tēvs bija Hatābs Ibn Nufails, bet māte — Hantama Bint Hišama. Abi bija kuraišītu cilšu pārstāvji. Lasītprasme pirms islāma Arābijā nebija izplatīta, tomēr Umars mācēja gan lasīt, gan rakstīt. Saskaņā ar kuraišītu tradīcijām, Umars zēna gados apguva cīņas mākslu un jāt ar zirgu.

610. gadā Muhameds esot piedzīvojis pirmo Korāna atklāsmi un sāka sludināt islāmu. Līdzīgi kā daudzi citi, Umars bija pret islāmu. Umars ir tiecies pat nogalināt Muhamedu, jo uzskatīja, ka islāms var sagraut kuraišītu vienotību. 616. gadā viņš pievērsās islāmam. Leģenda vēsta, ka Umara māsa esot viņam deklamējusi Korāna sūras, kas licis viņam pārdomāt.[3] 625. gadā viena no viņa meitām Hafsa Bint Umara kļuva par Muhameda sievu.

Rāšidunu kalifāts 644. gadā, kad Umars bija pakļāvis visplašākās teritorijas tās pastāvēšanas laikā

632. gada 8. jūnijā nomira Muhameds. Pēc viņa nāves tika izveidots kalifāts, par kura kalifu kļuva Abū Bekrs. Umars solīja viņam uzticību. Pēc diviem gadiem Abū Bekrs nomira, un 634. gada 23. augustā Umars Ibnelhatābs kļuva par kalifu. Viņš iedvesmoja arābu iekarojumiem. Pirmajā valdīšanas karā viņš uzsāka karu ar Austrumromas impēriju. Karagājienu organizēšanu viņš uzticēja domubiedram un karavadonim Halīdam Ibnelvahīdam. Tajā pašā gadā tika iekarota Damaska. Pēc tam Halīds devās karot ar Sasanīdu impēriju. Uzzinājis, ka Austrumormas imperators Hēraklijs gatavo karaspēku, Umars lika Halīdam atgriezties un gatavoties uzbrukt Austrumromai.

637. gadā tika iekarota Sasanīdu impērijas galvaspilsēta Ktēsifona. Umars Eifratas krastos dibināja vairākas arābu pilsētas, piemēram, Kufu un Basru. 638. gadā tika iekarota Jeruzaleme. Iekarotajās zemēs Umars saglabāja reliģisko brīvību gan kristiešiem, gan jūdiem. 644. gadā, kad nomira Umars, Rāšidunu kalifāts bija vislielākais tās pastāvēšanas laikā. Umars bija pakļāvis Sasanīdu impēriju un lielu daļu no Austrumromas impērijas.

Nozīmīgs Umara ieguldījums ir islāma kalendāra ieviešana 637. gadā. Pēc šī kalendāra gadu skaitīšana sākās ar hidžru — ar Muhameda bēgšanu no Mekas uz Medīnas, tas ir, ar 622. gadu. 640. gadā tika uzsāka Klinšu kupola mošejas celtniecība. Umara dzīves laikā ta netika pabeigta.

Umars nomira 644. gada 3. novembrī, kad viņu nogalināja persiešu vergs. Viena no versijām apgalvo, ka vergs to paveicis, lai atriebtos Umaram par Sasanīdu impērijas pakļaušanu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Tom Holland. In the shadow of the sword, The Battle for Global Empire and the End of the Ancient World. Abacus. 381–382. lpp. ISBN 978-0-349-12235-9.
  2. Tuvo Austrumu civilizācija: arābi, islāms, halifāts, 98. lpp.; Leons Taivans, ISBN 978-9984-46-309-4.
  3. «Omārs ibn al Hatabs (634.-644.g.)» (latviešu valodā). Aliens.lv. Skatīts: 2016. gada 16. septembrī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]