Akrokorinta

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Akrokorinta
Ακροκόρινθος
DSC 0136 ΑΚΡΟΚΟΡΙΝΘΟΣ.jpg
Akrokorintas nocietinājuma mūri.
Akrokorinta (Grieķija)
Akrokorinta
Akrokorinta
Atrašanās vieta Valsts karogs: Grieķija Korintija, Grieķija
Koordinātas 37°53′29″N 22°52′15″E / 37.89139°N 22.87083°E / 37.89139; 22.87083Koordinātas: 37°53′29″N 22°52′15″E / 37.89139°N 22.87083°E / 37.89139; 22.87083
Veids Akropole
Vēsture
Kultūras Grieķu, romiešu, bizantiešu, turku, venēciešu
Piezīmes
Izrakumi no 1929. gada
Arheologi American School's Corinth Excavations
Stāvoklis Drupas
Publiska piekļuve Arheoloģiskais parks

Akrokorinta (grieķu: Ακροκόρινθος) bija Senās Korintas akropole, kas izvietota uz monolītas klints, un kuras pakājē atrodas senā pilsēta (mūsdienu Korinta atrodas apmēram 5 km uz ziemeļaustrumiem no tās). Kā militārs cietoksnis tā pastāvēja no seniem laikiem līdz pat 19. gadsimta sākumam. Labvēlīgs reljefs veidoja izdevīgu pozīciju aizsardzībai. Turklāt aizstāvjiem bija pieeja dzeramā ūdens avotam. Cietoksnis kontrolēja Korintas šaurumu un bija pēdējais šķērslis ceļā no ziemeļiem uz Peloponēsu.

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

575 metrus augstais paugurs, akmeņains un stāvs, ir pieejams vienīgi no rietumu puses. Paugura virsotni ieskauj 2 kilometrus garš cietokšņa mūris. Labi saglabājusies viduslaiku fortifikacija daudzās vietās uzguļ senāku sienu paliekām, kas tika celtas 4. gs. pr.Kr. Mikēniešu un arhaiskā laika fortifikācijas būves nav sastopamas. Akropoles galvenā rietumu ieeja ir nocietināta ar trim aizsargmūru rindām un trim vārtiem, celtiem dažādos līmeņos. Aiz pirmajiem vārtiem ir izrakts aizsarggrāvis, kuram pāri iet tilts. Cietokšņa mūra ziemeļu un ziemeļaustrumu daļā atradās divi mazāk svarīgi vārti. Tā kā šo vietu daudzus gadsimtus nepārtraukti apdzīvoja cilvēki, tad lielākajā nocietinātās teritorijas daļā senākas liecības par teritorijas izmantošanu ir saglabājušās gaužām maz. Pati nozīmīgakā celtne bija Afrodītes templis, celts 5. vai 4. gs. pr.Kr. uz senāka tempļa pamatiem. Antīkajos laikos šajā templī dominēja "Korintas Afrodītes" kults, kuru praktizēja hetēras, kas bija veltījušas sevi kalpošanai dievietei. Kopā ar Afrodīti pielūdza arī Hēliju - saules dievu, kuru godāja kā pirmo valdnieku un aizgādni. Pirmajos kristietības gadsimtos tempļa vietā tika uzcelta neliela bazilika, bet vēlāk tornis un tad musulmaņu mošeja un venēciešu terase. Akropoles dienvidu daļā netālu no mūra atrodas avots, kuru senie autori sauca Pirene (Πειρήνη). Ūdens bija dzerams un pieejams, nokāpjot pa kāpnēm. Romiešu periodā virs avota padziļinājuma tika uzbūvēts kārniņu jumts. 2. gadsimta sengrieķu ģeogrāfs Pausānijs par šo avotu izteicās tā:

Runā, ka avots aiz tempļa bija Azopa dāvinājums Sīsifam. Pēc leģendas pēdējais zināja, ka Azopa meitu Eginu nolaupīja Zevs, taču atteicās dot kādas ziņas par šo lietu, kamēr neiegūs sev Akrokorintas avotu.

Pausānijs. Hellādas apraksts II, 5, 1

Bet par pašu Akrokorintu Pausānijs citēja korintiešu mītu, saskaņā ar kuru pilsēta kļuva par strīda objektu starp Poseidonu - jūras dievu un Hēliju - saules dievu. Par tiesnesi šajā strīdā kļuva Briarejs, viens no Hekatonheiriem, kas izlēma, ka Korintas šaurums piederēs Poseidonam, bet Akrokorinta - Hēlijam.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzu gadsimtu laikā Akrokorintu kā stratēģiski svarīgu vietu bija iekarojuši daudzi iekarotāji. Cietoksnis korintiešu varā atradās līdz 338. gadam pr.Kr., kad tajā tika izvietots maķedoniešu garnizons. 243. gadā pr.Kr. to iekaroja Arats, un tā tika iekļauta Ahajas federācijā, bet 146. gadā pr.Kr. romiešu karavadonis Mumijs ieņēma Akrokorintu un nojauca tās aizsargmūri.

Bizantijas periodā cietokšņa mūri tika pamatīgi nocietināti (īpaši Justiniāna valdīšanas laikā), jo šeit atradās Hellādas tēmas stratēga sēdeklis. Cietoksnis kalpoja aizsardzībai pret slāvu sirojumiem (7. gadsimtā) un bulgāru invāziju (10. gadsimtā). Normāņi šeit valdīja tikai īsu brīdi (1147-1150), bet 1203. gadā un līdz 1210. gadam cietoksni pārvaldīja Nauplijas despots Leons Sguross. 1205. gadā rietumu bruņinieki, lai ielenktu Akrokorintu, uz pretējā paugura uzcēla nelielu cietoksni (t.s. Penteskufi). 12010. gadā bruņinieki ieņēma Akrokorintu, bet Sguross izdarīja pašnāvību, metoties ar zirgu lejā no Akrokorintas mūra. No 1210. līdz 1259. gadam to pārvaldīja bruņinieki, bet no 1259. līdz 1359. cietoksni iekaroja Adžajoli florenciešu dzimta. Tad tā atgriezās bizantiešu valdījumā, bet periodā no 1458. līdz 1687. gadam to pārvaldīja turki (pirmais valdīšanas periods). No 1687. līdz 1715. gadam par Akrokorintas pārvaldniekiem kļūst venēcieši, bet no 1715. līdz pat 1822. gadam atkal turki, kad grieķu bruņotas sacelšanās rezultātā tā pārstāj pildīt cietokšņa funkcijas. 1827. gadā sakarā ar Grieķijas atbrīvošanu Akrokorinta pāriet grieķu valdījumā.[1]

1929. gadā amerikāņu zinātnieki pirmo reizi Akrokorintā sāka arheoloģiskus izrakumus. Bet pašlaik tur ir izveidots arheoloģiskais parks.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Елси Спафари, Коринфия-Арголида, издания ЕСПЕРОС, Афины, 2010., 37. lpp.