Aksolotls

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Aksolotls
Ambystoma mexicanum (Shaw, 1789)
Aksolotls
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Abinieki (Amphibia)
Kārta Astainie abinieki (Caudata)
Apakškārta Salamandru apakškārta (Salamandroidea)
Dzimta Ambistomu dzimta (Ambystomatidae)
Ģints Ambistomas (Ambystoma)
Suga Aksolotls (Ambystoma mexicanum)
Aksolotls Vikikrātuvē

Aksolotls jeb aksolotla salamandra, arī Meksikas ambistoma[1] (Ambystoma mexicanum) ir ambistomu dzimtas (Ambystomatidae) salamandru suga, kas savvaļā sastopama tikai Meksikā.[2] To sauc arī par Meksikas staigājošo zivi, bet acteku valodā aksolotls nozīmē ūdens monstrs, ūdens briesmonis, arī ūdens rotaļlieta.[3] Acteki uzskatīja, ka šis dzīvnieks iemieso nāves un iznīcības dievību.[3]

Aksolotls ir viena no tām salamandrām, kurai pieaugot, nenotiek metamorfoze no kāpura par tipisku ambistomas pieaugušo īpatni. Tam neattīstās plaušas un pieaudzis aksolotls tāpat kā tā kāpuri dzīvo zem ūdens un elpo ar žaunām. Aksolotlus bieži sajauc ar tuvu radniecīgajiem tīģersalamandras (Ambystoma tigrinum) un Rietumkrasta tīģersalamandras (Ambystoma mavortium) kāpuriem. Šīm sugām ir plaša izplatība Ziemeļamerikā, un tie mājo arī Meksikā. Ārēji līdzīgi, bet ļoti attāli radniecīgi ir arī ūdenssuņi (Necturus), kas ir ūdenī dzīvojošas salamandras.[4]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aksolotlam ir liela, plata galva, aiz kuras uzreiz ir trīs pāri ārējo žaunu
Ja aksolotls ir sārts, bet tā acis ir melnas, tā nav albīnā morfa

Aksolotls savvaļā kādreiz bija sastopams Meksikas galvaspilsētas Mehiko dienvidu malā — Sočimilko un Čalko ezeru sistēmās (ne tikai pašos ezeros, bet arī to pietekās, kanālos un citās savienotajās ūdenstilpēs).[2] Diemžēl, lai izvairītos no regulārajiem plūdiem, Čalko ezers tika nosusināts un vienīgā ūdenstilpju sistēma, kurā mūsdienās varētu dzīvot aksolotli, ir Sočimilko ezers un tam pieguļošie kanāli. Ūdenskrātuves piesārņojuma un citu ārējo faktoru dēļ iespējams, ka savvaļā suga ir izmirusi. Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN) šo sugu nosaukusi par kritiski apdraudētu (angļu: critically endangered).[2] Pēc 2013. gada neveiksmīgajiem meklējumiem, kad savvaļā neizdevās atrast nevienu aksolotlu, dabas pētniekiem 2015. gadā ir izdevies atrast vairākus šos apdraudētos abiniekus, kas ir devis kaut nelielu optimismu sugas izdzīvošanas prognozēs.[5]

Sugas glābiņš ir lielā populācija nebrīvē, jo aksolotli ir populāri akvāriju mājdzīvnieki visā pasaulē. Tos audzē arī zinātniski pētnieciskajos institūtos, kuros tiek pētīta aksolotlu spēja ataudzēt zaudētās ķermeņa daļas, mazāk svarīgas smadzeņu daļas ieskaitot.[6][7]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimumbriedumu aksolotls sasniedz 18—24 mēnešu vecumā. Pieaugušie īpatņi ir 15—45 cm gari, visbiežāk tie ir apmēram 23 cm gari un garāki par 30 cm ļoti reti. Aksolotls izskatās kā salamandru kāpuri. Tam ir trīs pāri ārējo žaunu, kuras kustoties virza ar skābekli piesātinātu ūdeni. Zem ārējām žaunām atrodas četras žaunu spraugas. Aksolotla galva ir liela, plata, acis kā visiem salamandru kāpuriem bez plakstiņiem. Kājas vāji attīstītas, garas un tievas. Mutē ir tikko pamanāmi zobu aizmetņi, kuri, ja notiktu metamorfoze, attīstītos par zobiem. Mazo acu un lielās mutes dēļ rodas iespaids, ka aksolotls visu laiku smaida.

Aksolotliem izšķir četras krāsu morfas, no kurām divas ir mutācijas krāsas. Tā tipiskās krāsas ir dažādu toņu brūnā krāsa ar raibumiņiem un melnā. Mutācijas krāsas ir gaiši sārta ar melnām acīm un albīnā morfa, kurai ir gandrīz balta, gaiši ruda vai zeltaina āda ar rudām acīm. Gandrīz baltajiem aksolotliem ir rozā žaunas.[8]

Dzimumu atšķiršana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aksolotlam ir samērā viegli atšķirt dzimumus vienu no otra. Pieaugušam tēviņam ap kloākas atveri (starp pakaļkājām) ir neliels uztūkums. Tiem ir arī garākas astes un šaurākas galvas nekā mātītēm. Mātītes kopumā ir apaļīgākas un platākas.[8]

Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mazo acu un lielās mutes dēļ rodas iespaids, ka aksolotls visu laiku smaida
Aksolotlu ikru pika

Aksolotls visu mūžu dzīvo ūdenī un elpo ar žaunām. Savvaļā tas piemērojies dzīvei diezgan skarbos apstākļos — ūdens temperatūra ļoti reti paceļas augstāk par 20 °C, bet ziemas periodā tā bieži noslīd zem 6—7 °C. Aksolotls ir plēsīgs dzīvnieks un barojas ar dažādiem maziem ūdens bezmugurkaulniekiem, piemēram, tārpiem, kukaiņiem, kā arī ar nelielām zivtiņām. Barību aksolotls atrod, izmantojot ožu, bet to noķer, ar spēku iesūcot mutē kopā ar ūdeni.[8][9]

Aksolotli vairojas ar iekšējo apaugļošanos. Pavasarī mātīte izlaiž 300—1000 ikru, kas iekļauti kopējā želejveida masā. Pēc apmēram 2 nedēļām, ja ūdens temperatūra ir 14—18 °C, izšķiļas kāpuri.[8] Tiem ir trīs pāri ārējo žaunu, kas atrodas uzreiz aiz galvas virs žaunu spraugām. Visiem kāpuriem ir plata astes spura, kura uz muguras sākas pie galvas pamatnes un beidzas astes galā, bet zem vēdera tā sniedzas līdz kloākai. Drīz pēc izšķilšanās no ikriem kāpuriem sāk attīstīties kājas. Pieaugušie īpatņi no kāpuriem atšķiras tikai ar lielāku augumu.

Aksolotli kā mājdzīvnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aksolotli kā eksotiski dzīvnieki Eiropā tika ievesti jau 19. gadsimta vidū. Tie kļuva par populāriem akvāriju mājdzīvniekiem, tā kā tos ir samērā viegli uzturēt, salīdzinot ar citām salamandrām, kurām ir nepieciešami mitri sauszemes apstākļi. Aksolotlu īpašniekiem vajadzētu saprast faktu, ka, lai arī aksolotls ir staigājošs dzīvnieciņš, to nedrīkst celt laukā no ūdens, jo, līdzīgi kā zivis, arī tas elpo tikai ar žaunām un ārpus ūdens slāpst.[8]

Aksolotlam ir piemēroti tādi paši akvāriji, kādos tiek turētas zelta zivtiņas. Piemēram, akvārijs, kura izmērs ir 60 cm x 30 cm x 30 cm, ir piemērots vienam aksolotlu pārim.[8] Ūdens nepārtraukti ir jābagātina ar skābekli, kā arī tas ir jāfiltrē. Jo ūdens būs tīrāks un bagātāks ar skābekli, jo labāk jutīsies aksolotli. Ūdeni akvārijā vajadzētu atjaunināt reizi mēnesī, nomainot vienu trešdaļu ūdens. Tā kā aksolotli ir aktīvi nakts laikā, tad spilgta gaisma tos traucē, īpaši nervozi kļūst albīnie aksolotli.[8] Akvārija ūdens temperatūrai jābūt 10—20 °C, ūdens skābumam jābūt 7,0—7,5 pH.[8] Akvārijā jābūt dažādām slēptuvēm, īpaši, ja kopā dzīvo vairāki aksolotli. Dzīvnieki var viens otram arī uzbrukt, ja tiem nav savas slēptuves.[8]

Tos var barot ar dažādiem dzīviem, nelieliem kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem, kā arī ar zivju ikriem. Apetīte ir cieši saistīta ar ūdens temperatūru. Jo ūdens siltāks, jo apetīte lielāka. Ja ūdens ir vēsāks par 10 °C, aksolotli pārtrauc ēst. Ja akvārijā ir nārstojusi mātīte, pieaugušie aksolotli ir jāizņem, citādi visi mazuļi tiks apēsti.[8]

Apdraudējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izplešoties Mehiko pilsētai, tiek piesārņoti apkārtnes ūdeņi, kā rezultātā cieš daudzās dzīvnieku sugas šajās ūdenstilpnēs. Sočimilko ezers pamatā saglabājies vairs tikai kā kanālu sistēma. Aksolotlus apdraud ne tikai ezera piesārņojums, bet arī svešzemju zivju sugas, kas introducētas Sočimilko kanālos — Āfrikas tilapijas (Oreochromis) un karpas, kuras ļoti labprāt barojas ar aksolotliem.[10] 2013. gadā, veicot četru mēnešu meklējumus savvaļā, neizdevās atrast nevienu aksolotla īpatni. Salīdzinoši 1998. gadā tika atrasti 6000 īpatņi, 2003. gadā 1000 īpatņi, bet 2008. gadā 100.[11]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latgales Zoo: Dzīvnieku operatīvais saraksts
  2. 2,0 2,1 2,2 IUCN: Ambystoma mexicanum
  3. 3,0 3,1 Prognozē, ka izmirs 'ūdens monstri' aksolotli
  4. Malacinski, George M. (Spring 1978). "The Mexican Axolotl, Ambystoma mexicanum: Its Biology and Developmental Genetics, and Its Autonomous Cell-Lethal Genes". American Zoologist (Oxford University Press).
  5. Discovery: Meet the Mexican Walking Fish, an Animal on the Brink
  6. Roy, S; Gatien, S (November 2008). "Regeneration in axolotls: a model to aim for!". Experimental Gerontology 43 (11): 968–73. doi:10.1016/j.exger.2008.09.003. PMID 18814845
  7. Aksolotli atjaunojas līdzīgi kā zīdītāji
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 8,6 8,7 8,8 8,9 Mexican Walking Fish, Axolotls
  9. Wainwright, P. C., et al. (1989). "Evolution of motor patterns: aquatic feeding in salamanders and ray-finned fishes." Brain, behavior and evolution 34(6): 329-341
  10. Near Extinct Animals — Mediterranean Monk Seal, Axolotl Mexican Salamander, Tiger Spider, Southern Bluefin Tuna, & Alabama Cavefish
  11. Stevenson, M. (2014-01-28). "Mexico's 'water monster' may have disappeared". Associated Press.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]