Pāriet uz saturu

Astainie abinieki

Vikipēdijas lapa
Astainie abinieki
Caudata (Scopoli, 1777[1])
Alpu salamandra (Salamandra atra)
Alpu salamandra (Salamandra atra)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
VirsklaseČetrkājaiņi (Tetrapoda)
KlaseAbinieki (Amphibia)
ApakšklaseKailamfībijas (Lissamphibia)
VirskārtaVaržu virskārta (Batrachia)
KārtaAstainie abinieki (Caudata)
Sinonīmi
  • Urodela
Iedalījums

2 apakškārtas:

Astainie abinieki Vikikrātuvē

Astainie abinieki (Caudata) ir abinieku klases (Amphibia) kārta, kas apvieno apmēram 614 mūsdienās dzīvojošas sugas[2] un kas tiek iedalītas 2 apakškārtās. Tā ir senākā un primitīvākā abinieku kārta, kuras pārstāvji vairāk nekā citas abinieku grupas ir saistīti ar ūdeni. Apmēram 200 sugas dzīvo tikai ūdenī, vairākas — daļēji ūdenī un tikai nedaudzas sugas pārgājušas dzīvot uz sauszemi. Tām ir raksturīgs slaids, ķirzakveidīgs ķermenis, īsa purna daļa un gara aste. Reizēm mūsdienās dzīvojošās sugas nodala no aizvēsturiskajām, tās izdalot atsevišķā grupā — Urodela.[3]

Senākās zināmās astaino abinieku fosilijas atrastas Ķīnā un Kazahstānā. Tās ir apmēram 164 miljonus gadu vecas (plus mīnus 4 miljoni gadu) un saglabājušās no Juras perioda vidus.[4] Lai gan astainie abinieki ārēji ir līdzīgi ķirzakām, tās nav tuvu radniecīgas grupas, un tuvākie radinieki tiem ir bezastainie abinieki (vardes un krupji). Abas grupas — astainie abinieki un bezastainie abinieki — apvienotas varžu virskārtā (Batrachia).

Izplatība

[labot | labot pirmkodu]
Mazā tritona (Triturus vulgaris) tēviņš
Ķīnas milzu salamandra (Andrias davidianus) ir lielākais astainais abinieks pasaulē

Astainie abinieki mājo Holarktikas un Neotropikas reģionos, nesasniedzot Vidusjūras baseina dienvidmalu un Himalajus vai Dienvidamerikā Amazones baseinu. Astaino abinieku sugas nav sastopamas arī uz ziemeļiem aiz polārā loka. Vistālāk ziemeļos dzīvo Sibīrijas stūrzobis (Salamandrella keyserlingii), kas mājo Sibīrijas lapegļu mežos Sahā, bet vistālāk ziemeļos Ziemeļamerikā mājo zilpunktainā salamandra (Ambystoma laterale), kura sastopama Labradorā, un raupjādas tritons (Taricha granulosa), kurš sastopams līdz Aļaskas dienvidaustrumu reģionam.[5]

Latvijā

[labot | labot pirmkodu]

Latvijā sastopamas 2 salamandru dzimtas (Salamandridae) sugas: mazais tritons (Triturus vulgaris) un lielais tritons (Triturus cristatus). Tos var novērot pavasarī nārsta laikā un vasarā, kad tritoni uzturas ūdenstilpēs ar lēni tekošu vai stāvošu un skaidru ūdeni. Tie ir aizauguši dīķi, ezeri, vecupes, kanāli un karjeri. Rudenī tritoni pārvietojas uz sauszemi, kur uzmeklē ziemošanai piemērotas vietas zem akmeņiem un koku celmiem, sūnās, zem nobirušām koku lapām. Lielais tritons sastopams daudz retāk nekā mazais tritons, tāpēc iekļauts Latvijas Sarkanajā grāmatā.[6]

Morfoloģija

[labot | labot pirmkodu]

Astaino abinieku kārtas pārstāvjiem raksturīgs, ka gan pieaugušajiem indivīdiem, gan kāpuriem ir aste. To āda ir kaila, bez zvīņām, bagāta ar dziedzeriem, gluda un mitra. Ādas krāsa var būt neuzkrītoša vai koša ar svītrām, plankumiem, punktiem un citiem raibumiem. Pārošanās laikā tritonu tēviņi kļūst ļoti krāsaini un koši. Sugām, kas mājo tumšās alās, ādai nav pigmenta, tādēļ tā ir gaiši sārta, gandrīz caurspīdīga.[7]

Astaino abinieku izmēri dažādām sugām var būt ļoti atšķirīgi. Mazākās kārtā ir Meksikas pigmejsalamandru ģints (Thorius) sugas. To ķermeņa garums, ieskaitot asti, nesasniedz 2 cm.[8] Lielākā astaino abinieku kārtā ir Ķīnas milzu salamandra (Andrias davidianus), kuras ķermeņa garums retos gadījumos var sasniegt 1,8 m, bet svars — 65 kg.[9] Tomēr vairums sugu ir 10—20 cm garas.

Ķermenis

[labot | labot pirmkodu]
Sirēnsalamandrām nav pakaļkāju
Kokos dzīvojošām sugām, pirksti ir īsāki un pēdas lielākas nekā ūdenī dzīvojošām sugām, attēlā mežu salamandra (Aneides lugubris)
Daudzām sugām āda ir ar košām pazīmēm, attēlā uguns salamandra (Salamandra salamandra)
Daļai sauszemes sugu nav plaušu un tās elpo tikai caur ādu, attēlā Kalifornijas slaidā salamandra (Batrachoseps attenuatus)

Pieauguši astainie abinieki ārēji atgādina nelielas ķirzakas. Tiem ir cilindriskas formas ķermenis, četras kājas un gara aste. Muskulatūrai metamērija saglabājusies tikai viduklī, bet ar ekstremitātēm saistītā muskulatūra veido sarežģītus, pretēji darbojošos muskuļu kompleksus. Dažām sugām, kas dzīvo ūdenī, piemēram, sirēnsalamandrām un amfīmām pakaļkājas ir ļoti mazas vai to vispār nav, tādējādi atgādinot zušus. Tomēr lielākajai daļai sugu priekškājas un pakaļkājas ir apmēram vienādā garumā. Tās ir samērā īsas un vērstas uz sāniem, tikai nedaudz paceļot ķermeni virs zemes. Pēdas ir platas, ar īsiem pirkstiem. Parasti priekškājām ir 4 pirksti, bet pakaļkājām 5 pirksti. Pirkstiem nav nagu. Pēdas forma var būt dažāda atkarībā no sugas dzīves veida. Sugām, kas kāpelē, pirkstu gali ir pagarināti un plati, atgādinot taisnstūrus, bet sugām, kas mājo starp akmeņiem, pēdas virsma ir lielāka, bet pirksti īsāki. Rāpojot pa gludām virsmām, pēdas pie tām piesūcas. Akmeņos dzīvojošās sugas arī asti izmanto atbalstam, to balstot pret zemi tajā pusē, kur pakaļkāja tiek pacelta augšup.[10] Atšķirībā no zivīm astaino abinieku mugurkaulam ir arī kakla un krustu nodalījumi. Kakla nodalījumu veido tikai viens skriemelis, tomēr tas nodrošina nelielu galvas kustību.

Astaino abinieku kāpuriem un ūdenī dzīvojošām sugām aste ir sāniski saplacināta. Tai ir gan muguras, gan vēdera spura. Aste tiek kustināta no viena sāna uz otru, tādējādi stumjot dzīvnieku uz priekšu. Salamandru dzimtas un ambistomu dzimtas tēviņiem aste ir lielāka nekā mātītēm, jo pārojoties tēviņš vada abus ķermeņus. Uz zemes dzīvojošām sugām aste palīdz noturēt līdzsvaru. Tā tiek izmantota arī, lai uzglabātu olbaltumvielas un lipīdus. Ar asti dzīvnieks var aizsargāties, to vicinot un pametot ienaidnieka mutē, kamēr pats slēpjas. Atrāvusies aste turpina locīties. Pēc kāda laika norautās astes vietā izaug jauna.[10]

Āda

[labot | labot pirmkodu]

Āda, kā visiem abiniekiem, ir plāna, gluda un bagāta ar dziedzeriem. Astainie abinieki maina ādu līdzīgi čūskām, ik pa laikam no tās izlienot laukā. Tā sāk lobīties pie mutes un dzīvnieks burtiski izkāpj no savas ādas laukā.[10] Ļoti bieži astainie abinieki pēc tam apēd savu ādu.[7]

Ādu klāj gļotu dziedzeri, no kuriem izdalās gļotas. Tās uztur ādu mitru, kas savukārt ir ļoti svarīgs faktors elpošanā un termoregulācijā. Kopumā termoregulācijas sistēma darbojas vāji, jo abiniekiem ir divi asinsrites loki un trīsdaļīga sirds. Pa ķermeni plūst jauktas asinis, kurās ir maz skābekļa, tāpēc dzīvības procesi noris gausi. Gļotas ādu padara gan lipīgu, gan glumu, tādējādi to aizsargājot no dažādām baktēriju infekcijām un pelējuma sēnēm, kā arī ienaidniekiem grūti notveramu un noturamu. Tās arī samazina ādas pretestību peldot.

Uz ādas virsmas, īpaši uz galvas, muguras un astes, atrodas dziedzeri, no kuriem izdalās indīgi sekrēti.[10] Dažām sugām tie var būt ļoti bīstami, piemēram, raupjādas tritonam dziedzeri izdala ļoti spēcīgu neirotoksīnu — tetrodotoksīnu (TTX), kas paralizē cietušā muskuļus.[11] Dažām sugām indes dziedzeri atrodas arī zem astes pie anālās atveres vai pazodē.

Maņas

[labot | labot pirmkodu]

Astainajiem abiniekiem galvenās maņas, ar kurām tie reaģē uz apkārtējo vidi, ir oža un redze. Ar ožas palīdzību abinieks nosaka savu teritoriju, atpazīst ienaidniekus un sameklē dzimumpartneri. Smaržas tie uztver caur nāsīm. Astaino abinieku redze ir piemērota nakts dzīvei. Dažām nepārtraukti ūdenī dzīvojošām sugām acis ir samazinātas un to uzbūve ir vienkāršota, toties alās dzīvojošās sugas ir aklas. Tām vispār nav acu vai tās klāj āda. Sugām, kas dzīvo gan uz sauszemes, gan ūdenī, acis veidotas tā, ka uz sauszemes tās ir tuvredzīgas, bet ūdenī — tālredzīgas. Toties uz sauszemes dzīvojošām sugām acs lēca ir saplacināta un spēj fokusēt redzi arī tālumā.[10]

Dažām ūdenī dzīvojošām sugām, līdzīgi kā zivīm, ir sānu līnijas orgāns, kas uztver ūdens spiediena izmaiņas.[7] Dzirde ir līdzīga bezastainiem abiniekiem. Tie sajūt zemas frekvences vibrācijas (500—600 Hz), kuras tiek uztvertas no zemes ar priekškājām un novadītas uz vidusausi. Tādā veidā dzīvnieks laicīgi uztver ienaidnieka tuvošanos.[10] Valda uzskats, ka astainie abinieki ir klusi dzīvnieki, bet dažas sugas spēj izdot tikšķošas skaņas, aizverot un atverot nāsis. Toties Kalifornijas milzu salamandra (Dicamptodon ensatus) var izdot skaņas, kas atgādina riešanu, bet citas sugas spēj spiegt, sasprindzinot rīkles muskuļus vai strauji ieraujot acis galvā un izspiežot gaisu no mutes.[10]

Elpošana

[labot | labot pirmkodu]

Astaino abinieku elpošanas sistēma dažādām sugām var būt atšķirīga. Daļa sugu elpo ar žaunām un tām nav plaušu. Lielākajai daļai šo sugu žaunas ir ārējas un atgādina pušķus, kas atrodas galvas abās pusēs. Tomēr amfīmām žaunas ir iekšējas ar žaunu spraugām ādā. Ir sugas, kuras elpo gan ar plaušām, gan ar žaunām, piemēram, proteji.[7] Dažām sauszemes sugām ir plaušas, kurām ir vienkārša, maisveida uzbūve. To virsma nav liela, bet kailā, labi apasiņotā āda darbojas kā elpošanas papildorgāns. Ir arī sauszemes sugas, kurām vispār nav ne plaušu, ne žaunu, un tās elpo tikai caur ādu.[7]

Barošanās

[labot | labot pirmkodu]
Dana salamandrai (Plethodon dunni) nav kāpura stadijas

Salamandras ir plēsīgas, tās medī kukaiņus, zirnekļus un citus bezmugurkaulniekus. Tās nav izvēlīgas un medī jebkuru organismu, kuru var norīt. Lielākajai daļai salamandru ir nelieli zobi gan augšžoklī, gan apakšžoklī. Atšķirībā no vardēm pat salamandru kāpuriem ir zobi, kas atgādina nelielus konusus.[7] Pieaugušām salamandrām zobi veidoti tā, lai spētu satvert un noturēt medījumu. Turklāt zobi aug nedaudz slīpi uz iekšu, vadot upuri rīkles virzienā. Sauszemes salamandras medījumu noķer ar savu lipīgo mēli, bet ūdenī dzīvojošām sugām mēlei nav muskuļu un tās upuri satver ar zobiem.[12]

Vairošanās

[labot | labot pirmkodu]

Salamandru dzīves cikls ir līdzīgs pārējiem abiniekiem. Lielākajai daļai sugu olas tiek apaugļotas mātītes ķermenī, salamandrām sapārojoties. Dažām sugām olas attīstās un saglabājas mātītes kloākā līdz mirklim, kad no tām izšķiļas kāpuri. Tomēr primitīvākām sugām, kuras pieder pie primitīvo salamandru apakškārtas (Cryptobranchoidea), olas tiek apaugļotas ārējā vidē.[7]

Visu sugu kāpuri dzīvo ūdenī un tiem ir žaunas. Atkarībā no sugas kāpuriem var būt un var nebūt kājas. Kāpura stadijas ilgums dažādām sugām ir atšķirīgs — no dažām dienām līdz dažiem gadiem. Tomēr ir izņēmumi, piemēram, Dana salamandrai (Plethodon dunni) vispār nav kāpura stadijas. Mazuļi no olām izšķiļas kā miniatūras pieaugušās salamandras.

Sistemātika

[labot | labot pirmkodu]

Astaino abinieku kārta (Caudata)[2]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ Order Caudata Scopoli, 1777
  2. 1 2 Class Amphibia Gray, 1825. In: Zhang, Z.-Q. (Ed.) Animal biodiversity: An outline of higher-level classification and survey of taxonomic richness
  3. ↑ Larson, A.; Dimmick, W. (1993). "Phylogenetic relationships of the salamander families: an analysis of the congruence among morphological and molecular characters". Herpetological Monographs 7 (7): 77–93. doi:10.2307/1466953. JSTOR 1466953
  4. ↑ Gao, Ke-Qin; Shubin, Neil H. (2012). "Late Jurassic salamandroid from western Liaoning, China". Proceedings of the National Academy of Sciences of the United States of America 109 (15): 5767–5772. doi:10.1073/pnas.1009828109
  5. ↑ Wells, Kentwood D. (2007). The Ecology and Behavior of Amphibians. University of Chicago Press. p. 130. ISBN 978-0-226-89334-1.
  6. ↑ «Latvijas daba: Abinieki (Amphibia) un Rāpuļi (Reptilia)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 3. februārī. Skatīts: 2013. gada 16. augustā.
  7. 1 2 3 4 5 6 7 Cogger, H.G.; Zweifel, R.G., ed. (1998). Encyclopedia of Reptiles and Amphibians (2nd ed.). Academic Press. ISBN 0-12-178560-2.
  8. ↑ «Global Species: Genus Thorius». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 7. martā. Skatīts: 2013. gada 18. augustā.
  9. ↑ Close up to Andrias, despite the smell and the teeth
  10. 1 2 3 4 5 6 7 Stebbins, Robert C.; Cohen, Nathan W. (1995). A Natural History of Amphibians. Princeton University Press. ISBN 978-0-691-03281-8.
  11. ↑ Brodie, Edmund D. Jr. (1968). "Investigations on the skin toxin of the adult rough-skinned newt, Taricha granulosa". Copeia 1968 (2): 307–313. doi:10.2307/1441757. JSTOR 1441757
  12. ↑ Regal, Philip J. (1966). "Feeding specializations and the classification of terrestrial salamanders". Evolution 20 (3): 392–407. JSTOR 2406638

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Astainie_abinieki&oldid=4423030"