Alberts Freijs
Alberts Freijs (1903—1968) bija Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa pienākumu izpildītājs (1968).
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1903. gada 21. aprīlī Talsos Kristapa Freija un viņa sievas Annmarijas, dzimušas Osis, ģimenē. Mācījās Talsu Fr. Cirķeļa privātajā tirdzniecības skolā (1910—1915). Pirmā pasaules kara laikā kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās uz Tērbatu, kur turpināja mācības F. Šmithena un L. Bērziņa ģimnāzijā (1915—1918).
Pēc atgriešanās dzimtenē Freijs pabeidza mācības Talsu Valsts ģimnāzijā (1919—1922) un studēja Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē (1922—1927). 1927. gadā Freiju ordinēja par luterāņu mācītāju Allažu un Vangažu evaņģēliski luteriskajās draudzēs, līdztekus viņš bija LU Teoloģijas fakultātes subasistents Sistemātiskās teoloģijas katedrā un ticības mācības skolotājs Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. 1928. gada vasaras semestrī Freijs Getingenes Universitātē papildinājās teoloģijas zināšanās, 1929. gadā saņēma Humbolta stipendiju zinātniskām studijām Leipcigas Universitātē. 1932. gadā Freijs aizstāvēja doktora disertāciju "Dostojevska reliģijas problēmas", bet 1933. gadā Teoloģijas fakultātes padome atzina Freija iesniegto habilitācijas rakstu „Augsburgas konfesija kā mūsdienu ticības apliecības raksts” par pietiekamu lekciju lasīšanai (latīņu: pro venia legendi) un ievēlēja par privātdocentu Sistemātiskās teoloģijas katedrā, 1935. gadā par docentu, 1938. gadā par vecāko docentu, bet 1939. gadā par profesoru.
No 1935. gada Freijs bija Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) virsvaldes redakcijas un izdevniecības komisijas loceklis, pirmās Ģimenes dienas rīcības komitejas priekšsēdētāja biedrs. 1940. gadā viņš kļuva par Filozofijas un reliģijas zinātņu biedrības valdes locekli. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 28. augustā likvidētās Teoloģijas fakultātes profesoru Freiju atlaida no darba. 1943. gada 11. jūnijā Universitātes Rīgā padome iecēla Freiju par Teoloģijas fakultātes sekretāru. 1944. gadā Freijs ar ģimeni nesekmīgi mēģināja no Ventspils bēgt uz Zviedriju, tad apmetās tēva mājās Talsu apriņķī. Kurzemes cietokšņa kauju laikā Freijs piedalījās 1945. gada 20. februārī dibinātās Nacionālās komitejas darbā.
Pēc kara beigām viņš atgriezās Rīgā un kalpoja par Sv. Pētera draudzes mācītāju. 1948. gada 25. janvārī Freiju arestēja un apsūdzēja Latvijas Zemnieku savienības atbalstīšanā, aktivitātēs aizsargu organizācijā un Kurzemes cietoksnī. 1948. gada 3. jūnijā Sevišķā apspriede Rīgas Centrālcietumā piesprieda Freijam 10 gadus ieslodzījumā par piedalīšanos kontrrevolucionārā organizācijā un pretpadomju aģitācijā un pārveda uz Irkutskas apgabala Aleksandrovskas cietumu. 1955. gada septembrī Freiju pārveda uz Vladimiras cietumu, 1957. gada augusta beigās atbrīvoja no ieslodzījuma.
1957. gada 31. oktobrī viņš sāka strādāt par mācītāju Reformātu-Brāļu draudzē, 1959. gadā arī Markus draudzē. Paralēli mācītāja darbam viņš lasīja lekcijas LELB Teoloģijas kursos.
1962. gadā Freijam kā LELB delegātam atļāva doties uz Čehoslovākiju, bet 1963. gadā Somijā un Zviedrijā viņš bija Latvijas PSR pārstāvis Pasaules Luterāņu Federācijas Asamblejā. 1967. gadā viņš apmeklēja Lokarno Šveicē.
1967. gadā LELB Konsistorijas sēdē prāvests Pēteris Kleperis un Teoloģijas semināra profesors Alberts Freijs cēla pret arhibīskapu Gustavu Tursu apsūdzības par nepiemērotību savam amatam. Konsistorija iecēla prāvestu Kleperi par arhibīskapa vietnieku, ko apstiprināja Latvijas PSR Kulta lietu pārzinis.[1]
1968. gadā Freijs kļuva par jaunievēlētās LELB Konsistorijas prezidija locekli, piedalījās luterāņu minoritāšu konferencē Budapeštā, bet pēc arhibīskapa P. Klepera nāves viņu iecēla par LELB arhibīskapa vietas izpildītāju.
Miris pēc smagas slimības 1968. gada 22. novembrī, apbedīts Rīgas Meža kapos.[2]
Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Alberts Freijs publicēja gandrīz 800 sacerējumu — monogrāfijas, rakstu krājumus, recenzijas, rakstus, svētku uzrunas un sprediķus.
- Dostojevska reliģijas problēmas (1932),
- Par svēto un labo (1936),
- Annas Brigaderes reliģiskās un ētiskās atziņas (1938).