Latvijas Nacionālā komiteja

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Latvijas Nacionālās komitejas pasludināšana Liepājā 1945. gada 19. martā.

Latvijas Nacionālā komiteja (vācu: Das Nationalkomitee Lettland) bija Otrā pasaules kara beigās 1945. gada 20. februārī izveidota civilās pārvaldes komiteja Latvijas ģenerālapgabala Kurzemes daļā, kurā SS reihsfīrers Heinrihs Himlers bija nolēmis izveidot valstisku veidojumu pēc Bohēmijas un Morāvijas protektorāta modeļa.[1]

Pēc Vācijas kapitulācijas LNK mēģināja pārņemt arī ar Latvijas bēgļu jautājumu kārtošanu, likvidēta 1945. gada 23. septembrī. Kā vienots trimdas latviešu augstākās politiskās vadības centrs nostiprinājās Latvijas Centrālā padome.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ādolfs Hitlers 1941. gada 25. jūlijā parakstīja rīkojumu par Ostlandes reihskomisariāta Latvijas ģenerālapgabala izveidi un civilpārvaldes ieviešanu, tā vadītājs bija ģenerālkomisārs Oto-Heinrihs Drehslers. Okupēto austrumu apgabalu ministrs Alfrēds Rozenbergs 1942. gada 7. martā parakstīja direktīvu, kas noteica, ka vācu vadība Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ģenerālapgabalos veiks pārraudzības funkcijas, bet tiešais zemes pārvaldes darbs jāveic no vietējiem iedzīvotājiem izveidotām iestādēm. Viņš izdeva rīkojumu Austrumu ministrijas darbiniekiem sagatavot priekšlikumus Ā. Hitleram, kuros bija jāietver doma, ka Latvijai un Igaunijai nākotnē jādod politiska patstāvība ciešā reiha kontrolē un pakļautībā. Savukārt Heinrihs Himlers sagatavoja projektu, kas paredzēja vidēju statusu starp Bohēmijas un Morāvijas protektorātu un Slovākijas valsti. Tikai pēc Rīgas zaudēšanas un Kurzemes cietokšņa izveidošanās 1944. gada 30. novembrī A. Rozenbergs parakstīja atzinumu par Latvijas Nacionālās komitejas (LNK) izveidošanas lietderību.

Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad 1945. gada 21. janvārī Kurzemes civilā pārvalde nonāca SS reihsfīrera Heinriha Himlera pakļautībā, Latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis viņam iesniedza memorandu, prasot oficiāli paziņot, ka Vācija neatzīst Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai, uzskata Latviju par patstāvīgu un neatkarīgu valsti un atzīst Latvijas pagaidu valdību par vienīgo suverēnās varas nesēju Latvijā. 6. februārī Himlers izdeva pavēli dibināt Nacionālo komiteju un izveidot civilo pārvaldi Kurzemē. 20. februārī viņš Potsdamā sasauca Latvijas Nacionālo padomi, kas ievēlēja LNK un tās prezidentu ģenerāli Rūdolfu Bangerski, komitejas locekļi bija leģiona Arturs Silgailis, J. Andersons, R. Kociņš, J. Miezis u. c. Tajā pašā dienā beidza pastāvēt Latvijas Zemes pašpārvalde (Landeseigene Verwaltung).

Pirmais sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • ģenerālis Rūdolfs Bangerskis – prezidents
  • virspulkvedis Artūrs Silgailis – prezidenta vietnieks un kara lietu ģenerālsekretārs (kancelejas sekretāra vietas izpildītājs Liepājā bija Aleksandrs Plensners)
  • pulkvežleitnants Rūdolfs Kociņš – Iekšlietu ģenerālsekretārs
  • Jānis Miezis – prezidenta ģenerālpilnvarnieks civillietās Vācijā un Vispārējo lietu ģenerālsekretārs
  • virspulkvedis Voldemārs Skaistlauks – Izglītības un Kultūras lietu ģenerālsekretārs (LNK darbā neiesaistījās un viņu atvietoja E. Stīpnieks)
  • agronoms Jānis Andersons – Saimniecības lietu ģenerālsekretārs
  • Ādolfs Šilde – Sociālo un emigrantu lietu ģenerālsekretārs (no darba LNK atteicās, viņu atvietoja R. Kociņš)
  • majors Eduards Stīpnieks – Ģenerālkontrolieris
  • Teodors Zvejnieks – Ģenerālprokurors

Darbība Kurzemē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas teātra un operas nams, kurā pasludināja Latvijas Nacionālās komitejas dibināšanu.
Ēdoles pili Rūdolfs Bangerskis bija nolūkojis kā savas valdības mītni.

1945. gada 10. martā LNK prezidents R. Bangerskis ieradās Liepājā, 19. martā Liepājas operā notika svinīgs LNK apsveikšanas akts, kurā SS reihsfīrera pilnvarotais un pilnvarotais ģenerālis Kurzemē Hermans-Heinrihs Bērends LNK nodeva četrus darbības laukus: latviešu kultūras dzīves vadību, skolu un izglītības jomu, visas civilās tieslietas un latviešu bankas nodibināšanu Kurzemē. No 1. aprīļa LNK bija tiesības izdot rīkojumus ar likuma spēku, tad tomēr tie pirms izdošanas bija jāsaskaņo ar SS reihsfīrera pilnvaroto Kurzemē. Kā savas valdības mītni prezidents Rūdolfs Bangerskis bija nolūkojis Ēdoles pili.

1945. gada 4. aprīlī, R. Bangerskim atstājot Kurzemi, par prezidenta vietnieku Kurzemē iecēla Jāni Andersonu. Līdz 1945. gada aprīļa beigām LNK savā kompetencē pārņēma kārtības policiju, cietumus, finanšu kases, budžeta un nodokļa lietas. Sāka iznākt “LNK Vēstnesis” un atjaunoja Latvijas Telegrāfa aģentūras (LETA) darbību. Maija sākumā “Tēvijas” vietā sāka izdot laikrakstu “Laika Balss”. 29. aprīlī Bangerskis izdeva pavēli, ar kuru atbrīvoja visus Vācijas teritorijā karojošos latviešu karavīrus no dotajām saistībām (arī zvēresta).

Neilgi pirms Vācijas kapitulācijas 3. maijā latviešu leģiona pulka komandieris pulkvedis Roberts Osis Liepājā izveidoja jaunu komiteju,[2] un nesekmīgi centās organizēt Kurzemes Zemes (Tautas) padomi 8. maijā un izveidot Pagaidu valdību.

Darbība Vācijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz kara beigām LNK birojs atradās Lībekā Ziemeļvācijā. Maijā LNK uzņēma sakarus ar britu okupācijas varu un tai daudzos memorandos skaidroja Latvijas likteni, latviešu bēgļu situāciju Vācijā, latviešu karagūstekņu stāvokli u. c. jautājumus. Pēc 1945. gada 7. jūnija Sabiedroto valstu okupētajā Vācijā izveidojās jauna Latvijas Nacionālā komiteja, kas nesekmīgi centās no 1944. gadā izveidotā Latviešu vadības centra (Lettische Leitstelle) pārņemt latviešu bēgļu aprūpes darbu. Pēckara LNK darbojās Rūdolfs Bangerskis, Fricis Gulbis, Jānis Miezis, Aleksandrs Plensners, Teodors Zvejnieks, Eduards Stīpnieks, Alfrēds Bērziņš.

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

R. Bangerskim atrodoties britu apcietinājumā, sākot ar 2. jūliju LNK vadīja profesors F. Gulbis, kurš kopā ar E. Dunsdorfu un E. Leimani vērsās pie britu okupācijas zonas varas iestādēm ar lūgumu dibināt latviešu akadēmisko skolu Ziemeļvācijā. 1945. gada vasaras mēnešos LNK piekrita, ka par latviešu centrālo bēgļu pārstāvniecību nākotnē kļūs Latviešu Centrālā Komiteja (LCK). Tādēļ LNK savā pēdējā 1945. gada 22. septembra sēdē, kuru vadīja A. Bērziņš, pieņēma lēmumu 23. septembrī pārtraukt savu darbību.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas Nacionālā komiteja Kārlis Kangeris, Nacionālās enciklopēdijas šķirklis, atjaunots 2021. gada 21. jūlijā
  2. [1] Archived 2015. gada 3. oktobrī, Wayback Machine vietnē. Latvija nacistu varā (1941 - 1945) Antonijs Zunda, "Latvijas Avīze" 2014. gada 2. decembrī

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Kangeris, K., ‘SS protektorāts: vācu Kurzemes pārvalde no 1944. gada septembra līdz 1945. gada maijam’, Atbrīvotāji kā iekarotāji, sast. un zinātniskais red. H. Strods, Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība 2006, 79.–89. lpp.
  • Neiburgs, U., ‘Latvijas valdības Potsdamā un Liepājā’, Dievs, Tava zeme deg!, Latvijas Otrā pasaules kara stāsti. Lauku Avīze, 2014, 331.–344. lpp.
  • Review of Sven Jüngerkes, Deutsche Besatzungsverwaltung in Lettland 1941-1945: Eine Kommunikations- und Kulturgeschichte nationalsozialistischer Organisationen