Aleksandrs Kociņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aleksandrs Kociņš
Aleksandrs Kociņš
Personīgā informācija
Dzimis 1892. gada 21. decembrī
Rīga
Miris 1942. gada 7. decembrī (49 gadi)
Vjatlags
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe pulkvedis
Dienesta laiks 1916-1925
Valsts Karogs: Krievija Krievija,
Karogs: Latvija Latvija
Struktūra armija
Vienība Rezerves latviešu strēlnieku pulks,
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks,
Cēsu rota,
2. Ventspils kājnieku pulks
Apbalvojumi Staņislava ordeņa III šķira,
Lāčplēša kara ordeņa III šķira,
Triju Zvaigžņu ordeņa III un IV šķira
Izglītība Maskavas Universitātes Juridiskā fakultāte,
Alekseja kara skola Maskavā,
LU Tiesību zinātņu fakultāte
Cits darbs Kara muzeja pārzinis,
Kara tiesnesis,
Rīgas apgabaltiesas loceklis,
Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs

Aleksandrs Kociņš bija Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, Latvijas armijas virsnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs un akadēmiskās vienības Austrums biedrs.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1892. gada 21. decembrī Rīgā skolotāja ģimenē. Mācījās ģimnāzijā, pēc tās beigšanas iestājās Maskavas universitātes Juridiskajā fakultātē.

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada 1. jūnijā viņu iesauca Krievijas Impērijas armijā un nosūtīja uz Alekseja karaskolu Maskavā. Pēc mācību beigšanas tā paša gada 1. decembrī viņu iedalīja Rezerves latviešu strēlnieku pulkā, bet vēlāk 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā. Kociņš piedalījās Ziemassvētku kaujās 1917. gada janvārī un tika apbalvots ar Staņislava ordeņa III šķiru. 1917. gada vasarā iestājās 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka "Dzelzs rotā". Pulku virsnieku delegātu sapulcē tika ievēlēts Latvju kareivju nacionālās savienības prezidijā. Pēc oktobra apvērsuma aizbrauca uz Vitebsku, bet vēlāk uz Maskavu, kur uz neilgu laiku atsāka studijas. Iestājās pulkveža Brieža vadītajā kontrrevolucionārajā grupā, piedalījās sacelšanās organizēšanā Jaroslavļā.

1918. gada septembrī atgriezās Latvijā un 1918. gada 10. decembrī iestājās Latvijas armijāun Cēsu rotas sastāvā piedalījās kaujās no Skrundas līdz Kalnciemam. 1919. gada 24. martā nosūtīts no Atsevišķā latviešu bataljona štāba uzturēt sakarus ar Cēsu rotu. Neskatoties uz spēcīgo apšaudi no Kalnciema puses, varonīgi izpildīja uzdevumu un, lai gan tika ievainots, nogādāja svarīgas ziņas bataljona komandierim, tā sekmēdams Kalnciema ieņemšanu. 22. maijā tika paaugstināts par kapteini un pēc izveseļošanās 1919. gada vasarā pildīja Latviešu atsevišķās brigādes apcietinātā rajona (Lubāna ezers - Atašiene) štāba priekšnieka amatu. Augustā tika iecelts par 2. Ventspils kājnieku pulka adjutantu un piedalījies kaujās pie Līvāniem.

1920. gada janvārī tika iecelts par Kara muzeja pārzini. 1921. gadā saņēma Lāčplēša kara ordeni un atradās dažādos amatos Kara tiesā. No 1922. gada septembra bija kara tiesnesis. 1923. gadā beidza LU Tiesību zinātņu fakultāti. 1925. gadā tika paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un 1. decembrī atvaļināts. Vēlākos gados tika paaugstināts par pulkvedi un iecelts par Rīgas apgabaltiesas locekli. Neatkarības perioda pēdējos gados kļuva par Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju. Tika apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa III un IV šķiru (1936, 1928).

1941. gada 14. jūnijā viņu deportēja uz PSRS un tiesāja. Mira 1942. gada 12. jūlijā Vjatlagā.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]