Aleksandrs Pjatigorskis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aleksandrs Pjatigorskis

Aleksandrs Pjatigorskis (krievu: Александр Моисеевич Пятигорский, angļu: Alexander Piatigorsky; dzimis 1929. gada 30. janvārī Maskavā, miris 2009. gada 25. oktobrī Londonā) bija vēsturnieks, filozofs un rakstnieks, budisma un Senās Indijas filozofijas speciālists, viens no Tartu semiotikas skolas izveidotājiem.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc studijām Lomonosova Maskavas valsts universitātes Filozofijas fakultātē 1951. gadā kļuva par vēstures skolotāju vidusskolā. No 1956. gada Austrumu pētniecības institūta līdzstrādnieks (nodaļas vadītājs Jurijs Rērihs — Рерих, Юрий Николаевич). 1962. gadā aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju "Par Tamilu viduslaiku literatūras vēsturi" (kr. Из истории средневековой тамильской литературы).[1] 1963. gadā pēc Jurija Lotmana aicinājuma piedalījās semiotikas pētījumos Tartu Universitātē. Strādājis arī kopā ar Merabu Mamardašvili — kopīgi uzrakstīta grāmata "Simbols un apziņa".

1973. gadā emigrēja no PSRS. No 1974. gada A.Pjatigorskis dzīvoja Lielbritānijā, kur Londonas Orientālistikas un Āfrikas pētījumu skolā (angl. School of Oriental and African Studies) ieguva Dienvidāzijas vēstures doktora grādu, pēc tam kļuva par Londonas Universitātes filozofijas profesoru.

A. Pjatigorskis dzīves laikā vairākkārt viesojies Latvijā, 2005. gadā par viņu tika uzņemta dokumentālā filma “Filozofs izbēdzis” (rež. Uldis Tīrons, scen. Arnis Rītups, “Studija Lokomotīve“).

Miris ar sirdstrieku 2009. gada 25.oktobrī Londonā 81 gada vecumā.

Radošā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paralēli filozofijai Pjatigorskis aktīvi nodarbojās ar rakstniecību un filoloģiju. Sarakstījis vairākus darbus par indiešu filozofiju un "Tamilu-krievu vārdnīcu" (1960), kā arī literārus darbus. Viņa ievērojamāko darbu vidū ir romāni "Kādas šķērsielas filozofija", “Stāsti un sapņi”, “Senais cilvēks Pilsētā” un “Atceries savādo cilvēku”, kas veltīts Krievijas pagaidu valdības ārlietu ministram M. Tereščenko, par kuru viņš saņēma Andreja Belova prēmiju (kr. Премия Андрея Белого).

Atsauces un paskaidrojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Zinātniskais grāds, kas atbilst mūsdienu zinātņu doktora grādam.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pjatigorskis A. Kas ir politikas filozofija. Pārdomas un atziņas. Lekciju cikls. — Tapals: Rīga, 2009., 186 lpp. ISBN 9984-796-61-2
  • Pjatigorskis A. Kā perifērija ir Latvija? // Rīgas Laiks. — ISSN 1407-1622. — Nr.10 (2002, okt.), 16.-18. lpp.
  • Pjatigorskis A. Meli politikā. // Rīgas Laiks. — ISSN 1407-1622. — Nr.6 (2003, jūn.), 12.-15. lpp.
  • Pjatigorskis A. No cietuma uz cietumu. // Diena. — (Piel. "Eiropas Zona" ; Nr.6). — ISSN 1407-1290. — Nr.282 (2002, 2.dec.), 2.—3. lpp.
  • Pjatigorskis A. Varbūt mēs esam ārprātīgi? // Rīgas Laiks. — ISSN 1407-1622. — Nr.9 (2003, sept.), 14.-16. lpp.
  • Pjatigorskis A. Kādas šķērsielas filozofija. — Liepnieks un Rītups: Rīga, 2010.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]