Aleksandrs Sarma

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aleksandrs Sarma
Aleksandrs Sarma
Personīgā informācija
Dzimis 1902. gada 18. jūnijā
Karogs: Krievijas Impērija Krievijas impērija, Meizakila
(tagad Karogs: Igaunija Igaunija)
Miris 1940. gada 29. septembrī (38 gadi)
Karogs: Latvijas PSR Latvijas PSR, Rīga (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe kapteinis
Kapteinis.gif
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Karogs: Padomju Savienība PSRS
Kaujas darbība Latvijas brīvības cīņas
Apbalvojumi Triju zvaigžņu ordenis (V šķira)
Viestura ordenis (V šķira)

Aleksandrs Sarma (1902—1940), dzimis Aleksandrs Freivalds, bija Latvijas Bruņoto spēku virsnieks. Pēc Latvijas okupācijas, nevēloties izpaust dienesta noslēpumus, 1940. gada rudenī izdarīja pašnāvību nošaujoties.[1]

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bērnība un jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksandrs Sarma dzimis Meizakilā, tagadējās Igaunijas teritorijā, 1902. gada 18. jūnijā. Beidzis Pērnavas ģimnāziju.

Latvijas Brīvības cīņās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada 12. jūlijā Sarma kā brīvprātīgais piesakās 7. atsevišķajā bataljonā, kur tiek ieskaitīts 2. rotā, 9. augustā bataljonu iekļauj 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. 1919. gada 16. septembrī tiek atvaļināts.

Dienesta gaitas Sarma atsāk 1922. gadā, 30. septembrī iestājies Latvijas Kara skolas Artilērijas nodaļā, to beidz 1924. gada 1. septembrī leitnanta dienesta pakāpē un tiek ieskaitīts Daugavgrīvas artilērijas III baterijā. 1925. gada 1. augustā tiek iecelts par vada komandieri III baterijā, 1926. gada 1. septembrī pārcelts uz II bateriju. 1927. gada 17. novembrī paaugstināts par virsleitnantu un 1929. gada 1. oktobrī beidz Artilērijas virsnieku kursus. Pateicoties savām igauņu valodas zināšanām no 1930. gada 2. jūnija līdz 25. augustam piekomandēts Igaunijas krasta artilērijai.

1934. gada 3. martā iecelts par Krasta artilērijas pulka V baterijas vecāko virsnieku un 7. novembrī apbalvots ar V šķiras Triju zvaigžņu ordeni. 1937. gada 10. februārī paaugstināts par kapteini un iecelts par V baterijas komandieri, ar 1. martu - pulka adjutants. 1938. gada 29. septembrī iecelts par Artilērijas inspektora štāba Inspekcijas nozares vecāko adjutantu.[2] 1940. gada janvārī maina uzvārdu no „Freivalds” un „Sarma”.[3]

1940. gada 11. maijā Sarmu apbalvo ar V šķiras Viestura ordeni.

Pēc Latvijas okupācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas okupācijas un Latvijas armijas iekļaušanas Sarkanās armijas sastāvā, par kapteini Sarmu uzreiz interesi izrāda Padomju izlūkdienesti — viņš ir Artilērijas inspektora štāba mobilizācijas virsnieks, kura ziņā ir rezerves virsnieku un karavīru saraksti. Jau 1940. gada vasarā Sarmam vairākkārt tiek izteikti piedāvājumi kļūt par NKVD ziņotāju, taču viņš tos kategoriski noraida. Nojaušot briesmu tuvošanos, Sarma sāk ikdienā nēsāt līdzi pielādētu dienesta ieroci un jau 2. augustā uzraksta atvadu vēstuli savai līgavai.[1]

Pēdējo reizi kapteini Sarmu pratina 1940. gada 29. septembrī — kārtējo reizi solot materiālus labumus apmaiņā pret dienesta biedru nodošanu. Sarma ar smaidu atstāj pratinātāja kabinetu un atgriezies darba vietā iznīcina visus savā rīcībā esošos dokumentus un vēstules. Pēc tam Sarma nodod sava rakstāmgalda atslēgu dienesta biedram kapteinim Stūrem, paskaidrojot, ka viņa pienākumi nu ir Stūres ziņā. 29. septembra vakarā kapteinis Sarma draugu lokā ir uzkrītoši jautrs, viņš niekojas ar savu dienesta pistoli un smaida. Īsi pēc pusnakts klātesošie blakus istabā sadzird šāvienu.

Atsakoties sadarboties ar okupācijas varu, kapteinis Aleksandrs Sarma ar šāvienu sirdī laupa sev dzīvību 1940. gada 29. septembrī.[1]

Izvadīts no Kara slimnīcas 1940. gada 2. oktobrī, apbedīts Garnizona kapos.[4] Pēc čekistu rīkojuma zemes klēpī kapteinis Sarma guldīts formas tērpā bez virsnieka zīmotnēm.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Daugavas Vanagi, Nr. 20, 1942. g. 20. nov. 8. lpp
  2. «Virsnieki_S». Skatīts: 2015. gada 11. maijs.
  3. Rīts, Nr. 29, 1940. g. 30. jan. 8. lpp
  4. Padomju Latvija, Nr. 45, 1940. g. 1. okt. 11. lpp