Alfreds Zēbergs
| Alfreds Zēbergs | |
|---|---|
|
| |
| Dzimšanas dati |
1886. gada 21. augustā Rīga, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad  Latvija) |
| Tautība | vācbaltietis |
| Politiskā partija | Vācbaltu progresīvā partija |
Alfreds Dāvids Zēbergs (vācu: Alfred David Seeberg; dzimis 1886. gada 21. augusts, miršanas datums nezināms) bija vācbaltu izcelsmes Latvijas ķīmiķis, žurnālists un politiķis. Bijis Tautas padomes loceklis no Vācbaltu progresīvās partijas.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1886. gada 21. augustā (pēc vecā stila — 8. augustā) Rīgā kuģniecības sabiedrības "Brāļi Zēbergi" (vācu: Gebrüder Seeberg — angļu: Seeberg Bros.) līdzīpašnieka Kārļa Heinriha Zēberga (1859 Rīgā-1928 Vācijā) un viņa sievas Karolīnes Elīzes, dzimušas Šternas (1863-1949 Vācijā), ģimenē.[1] Brālis — kuģniecības sabiedrības "Brāļi Zēbergi" mantinieks Artūrs Zēbergs.
Pabeidzis pirmmācības skolu, iestājies Nikolaja ģimnāzijā, pēc kam pārgājis uz Mironova komercskolu, kuru beidza 1905. gadā. Tai pašā gadā iestājies Rīgas politehniskajā institūtā, kur sākumā studēja komercnodaļā, tad pārgāja uz ķīmijas fakultāti. 1907. gadā turpināja ķīmijas studijas Vācijas universitātēs Jēnā, Kēnigsbergā un Marburgā, 1912. gadā iegūdams Dr. phil. grādu. No 1912. līdz 1914. gadam Jelgavas vācu skolotāju semināra virsskolotājs. No 1914. — 1915. g. privātskolotājs Rīgā. No 1915. — 1917. g. strādā kā ķimiķis Pēterburgas fabrikās. 1917. g. maijā pārbraucis dzimtenē, strādā Liepājā par skolotāju, aktīvi piedalīdamies sabiedriski-politiskajā dzīvē. Iestājas Vācu-baltiešu progresīvā partijā, aizstāvēdams liberālisma politiku un saprašanos starp latviešiem un vāciešiem. 1918. g. viņu ieceļ par vācu pārstāvi pilsētas skolu valdē. 1919. g. deleģē Tautas padomē un par vācu pārstāvi pagaidu valdības izglītības ministrijā. 1920. g. Ulmaņa valdība viņu uzaicina uz Rīgu par sevišķu uzdevumu ierēdni izglītības ministrijā, bet viņš atsakās. 1922. g. ievēlēts Liepājas pilsētas domē. 1923. gadā pārtrauca skolotāja darbu un atrāvās arī no aktīvas politikas, pārgāja dzīvot uz Ventspili, kur uzņemas sava tēva saimniecības vadīšanu Ventspils tuvumā. Viņš piedalās arī vairākos sociālos un kulturālos uzņēmumos: Ventspils vācu laikraksta "Windausche Zeitung" izdevējs un redaktors (1924—1925).[2]
Precējies ar Margareti Doroteju Fleišeri, Tukuma vācu draudzes mācītāja meitu. Viņu laulībā 3 bērni: meita Helga Sofija un 2 dēli — Klauss Magnuss un Armīns Eižens.[3]
Kopā ar ģimeni 1939. gadā izceļojis uz Vāciju.[4] Par turpmāko likteni ziņu nav.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Rīgas Sv. Pētera ev. lut. draudzes kristīto reģistrs. — 1886.g. — Nr.166.
- ↑ Latvijas Republikas prese. 1918-1940. (1996)
- ↑ Latvijas darbinieku galerija (1918—1928). 1929. Arhivēts 2019. gada 21. aprīlī, Wayback Machine vietnē. — 84.lpp.
- ↑ «Izceļojušo vācu tautības pilsoņu saraksts. (1940)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 20. septembrī. Arhivēts 2019. gada 21. aprīlī, Wayback Machine vietnē.