Pāriet uz saturu

Alvārs

Vikipēdijas lapa
Alvārs Vesterjētlandē ar izteikti plānu augsni. Vairums augu ir koncentrējušies gar plaisām kaļķakmenī.

Alvārs (no zviedru: alvar) ir pļavu dzīvotne, kas raksturīga ordovika un silūra perioda kaļķakmens pamatiežu līdzenumiem ar plānu (līdz 30 cm) augsnes segu vai bez tās.[1] Pavasara palu periodā alvāri mēdz applūst, bet vasarā novērojams sausums, kas var izsaukt ugungrēkus, tādējādi novēršot mežu veidošanos.[2] Šie apstākļi ļauj augt vien izturīgiem, stepei līdzīgiem lakstaugiem,[3] kā arī ķērpjiem un sūnām. Koku un krūmu alvāros nav vai arī tie ir panīkuši. Līdz piektdaļu alvāros sastopamo augu veido retas un aizsargājamas sugas.[4] Plaisas kaļķakmenī veido atšķirīgu, no noganīšanas pasargātu lakstaugu dzīvotni, savukārt atsegtās kaļķakmens plātnes klāj sūnas. Dzīvotnē ir spēcīga augu konkurence par labvēlīgākajām augšanas vietām, spēcīgākajiem augiem izkonkurējot citas sugas no dziļākājām uz mazāk produktīvām augsnēm.[5]

Retāk sastopama dzīvotne ir alvāru meži, kuros dominē priedes, kadiķi, pīlādži un sausserži. Tas ir trausls biotops, kas pēc izciršanas visbiežāk neatkopjas.[6]

Visaugstākā alvāru koncentrācija pasaulē atrodama šaurā joslā uz dienvidiem no Baltijas klints: Zviedrijai piederīgajā Ēlandes un Gotlandes salā, Krievijas Ļeņingradas apgabala Volosovas rajonā un Igaunijas Monzunda arhipelāgā un Somu līča dienvidu piekrastē. 20. gadsimta pirmajā pusē Igaunijā atradās aptuveni trešdaļa visu pasaules alvāru, taču to kopējā platība ir sarukusi no 43 000 hektāru 1930. gados līdz 9 000 hektāru 2010. gadā.[4] Citviet Eiropā alvāri sastopami Vesterjētlandes provincē Zviedrijā, Kambrijas un Jorkšīras grāfistē, Anglijā, kā arī Klēras grāfistē, Īrijā. Ap 11 000 hektāru lielā platībā alvāri atrodami arī ap Ziemeļamerikas Lielajiem ezeriem, sevišķi Kanādas Ontārio provincē, retāk arī Ņujorkā, Mičiganā, Ohaio, Viskonsinā un Kvebekā.[7]

  1. Zobel, M. 1984. Loopealsed, kadastikud, lookadastikud. Eesti Loodus 27: 372–378
  2. Catling, P. M.; Brownell, V.R. (1998). "Importance of fire in alvar ecosystems – evidence from the Burnt Lands, Eastern Ontario.". The Canadian Field-Naturalist 112: 661–667.
  3. Paul A. Keddy. Plants and Vegetation. Cambridge : Cambridge University Press, 2007. 666. lpp. ISBN 978-0-521-86480-0.
  4. 4,0 4,1 Ulvar Käärt. «Meie sümbolmaastik loopealsed on hävimas». Eesti Päevaleht (igauņu), 2010. gada 1. novembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 22. novembrī. Skatīts: 2016. gada 13. decembrī.
  5. Belcher, J. W.; Keddy, P. A.; Twolan-Strutt, L. (1995). "Root and shoot competition intensity along a soil depth gradient". Journal of Ecology 8 (4): 673–682. doi:10.2307/2261635. JSTOR 2261635.
  6. «Vardi Alvar Forest». Eesti Maaturism. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. maijā. Skatīts: 2013. gada 15. maijā.
  7. Reschke, Carol; Reid, Ron; Jones, Judith; Feeney, Tom; Potter, Heather (1999). "Conserving Great Lakes Alvars". Final Technical Report of the International Alvar Conservation Initiative.