Mušmiru dzimta

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Amanitaceae)
Amanitaceae
Sarkanā mušmire (Amanita muscaria).
Sarkanā mušmire (Amanita muscaria).
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
ApakšklaseAgaricomycetidae
RindaAtmateņu rinda (Agaricales)
DzimtaMušmiru dzimta (Amanitaceae)
Iedalījums
Amanitaceae Vikikrātuvē

Mušmiru dzimta (Amanitaceae) pieder bazīdijsēņu atmateņu rindai un ir viena no pazīstamākajām un pētītākajām sēņu dzimtām.[1][2]

Saskaņā ar Catalogue of Life (CoL), 2021. gada septembrī tajā ietilpa 8 ģintis ar 789 sugām (707 no tām Amanita ģintī),[3] no kurām Latvijā atrastas, lietojot CoL 2021. gada rudenī pieņemto klasifikāciju, divu ģinšu pārstāves: mušmires (Amanita) un gļotaines (Limacella).[4]

Dzimta sastāv galvenokārt no plašās mušmiru ģints (Amanita), bet ietver arī mazākās ģintis Amarrendia, Catatrama, gļotaines (Limacella), Limacellopsis, Saproamanita un Zhuliangomyces. Pazemē augošās trifeļveida Amarrendia, kā arī agrākā Torrendia tiek uzskatītas arī par Amanita sinonīmiem, bet vizuāli ir diezgan atšķirīgas, jo tās ir sekotioīdi — pārejas forma starp bazīdijsēnēm un pūpēžiem, un aug planētas sausajos reģionos, kur šāda forma ir efektīvāka.[5] Pēc CoL klasifikācijas Torrendia iekļauta mušmiru ģintī. Kā parasti sēnēm, klasifikācija vēl ir nestabila un no 8 dzimtas ģintīm trīs izveidotas pēc 2015. gada.

Taksonomijas vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā atsevišķu mušmiru dzimtu to pirmais klasificēja Kristiāns Pēšons 1797. gadā, par tipisko sugu izvēloties sarkano mušmiri.[6] Nosaukuma izcelsme precīzi nav zināma, visbiežāk piemin hipotēzi par Amanona kalnu Turcijā.[7]

Vēsturiski dzimtā bijušas iekļautas arī ģintis Pluteus Fr.V, Volvariella Speg.,[8] Rhodotus Maire un Termitomyces R. Heim, kuras vēlāk atzītas par atsevišķām. 2007. gadā notika mēģinājums iekļaut mušmiru dzimtu jumteņu dzimtā (Pluteaceae), tomēr ģenētiskie pētījumi to neapstiprināja.[9]

Kopējās iezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimtas kopējo aprakstu pamatā veido mušmiru un gļotaiņu ģinšu apraksti, jo šīs divas ģintis ir plašākās un viņu pastāvēšana jau sen netiek apstrīdēta.[5] Daudzo izņēmumu dēļ vairums pazīmju neattiecas uz visām sugām un pat ģintīm.[9]

Sugas parasti sastopamas mežos, vairums ir mikorizas sēnes, tomēr Saproamanita un dažas citas sugas ir saprofīti. Raksturīga augļķermeņu parādīšanās no olveidīgas struktūras, ko veido kopējais plīvurs.

Mušmiru dzimtas sēnes izceļas ar lapiņu audu spoguļattēla simetriju šķērsgriezumā no cepurītes virsmas līdz lapiņas brīvajai šķautnei, un šo audu izliekšanos prom no šķērsgriezuma līnijas. Tikai šai dzimtai raksturīgas arī īpašas uzpūstas šūnas — akrofizalīdas, kuras parasti atrodas hifu galos. Viņas saglabājas arī pēc kulināras apstrādes un pārstrādes kuņģī, kas vēlāk palīdz mediķiem noteikt saindēšanās iemeslu.[5]

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Augļķermeņi: parasti cepurīšu sēnes, lapiņu sēnes ar centrālu kātiņu.
  • Cepurīte: parasti gaļīga, uz tās bieži plīvura atliekas lēveru vai plēksnīšu formā, virsma parasti sausa, daļai gļotaiņu gļotaina.
  • Lapiņas: gandrīz vienmēr baltas, parasti plānas, brīvas, retāk nedaudz pieaugušas vai ar zobiņu.
  • Kātiņš: Izteikti garš un tievs, savienots ar cepurīti tās centrā, parasti cilindrisks, parasti ar paresninājumu vai bumbuli apakšdalā, bieži apakšā ietverts makstī, parasti balts, daudzām sugām ar gredzenu.
  • Mīkstums: balts vai bālgans, parasti gaļīgs. Griezumā parasti krāsu nemaina, viens no izņēmumiem — sarkstošā mušmire. Garša vāja, smarža vāja vai specifiska.
  • Sporas: apaļas vai eliptiskas, reti cilindriskas, parasti baltas, reti zaļganas, gludas vai vāji kārpainas, ar diviem kodoliem.
  • Bazīdijas, jeb sporas nesošās šūnas, parasti ir vālesveida un ar četrām sporām, reizēm divsporu.
  • Cistīdas: parasti nav, dažām sugām ir heilocistīdas.[10]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sastopamas visos kontinentos, ieskaitot Antarktīdu.[11] Amarrendia, Torrendia un Catatrama atrastas tikai vai gandrīz tikai Austrālijā, citas ģintis lielākā vai mazākā skaitā sastopamas visā pasaulē.

Lietošana pārtikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šajā dzimtā ir viena suga, kas jau sen augstu novērtēta ēdamības un garšas dēļ — Eiropas dienvidos augošā cēzarmušmire (Amanita caesarea),[7] dažas ēdamas, bet ar ierobežotu vērtību, kā Latvijā biežās sarkstošā mušmire, dzeltenbrūnā makstsēne un pilošā gļotaine, un daudzas indīgas un nāvējoši indīgas sugas. Vairāk nekā puse smago sēņu saindēšanās gadījumu pasaulē notiek ar šīs dzimtas sugām, īpaši bīstamas ir zaļā mušmire (Amanita phalloides), baltā mušmire (Amanita virosa) un Eiropā pavasaros augošā Amanita verna.

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Kirk P.M., Cannon P.F., Minter D.W. & Stalpers J.A. (2008). Dictionary of the Fungi (10th ed.). Wallingford, UK: CAB International. p. 423. ISBN 0-85199-826-7
  2. ↑ Zhang, Ping; Tang, Li-Ping; Cai, Qing; Xu, Jian-Ping (2015-04-03). "A review on the diversity, phylogeography and population genetics of Amanita mushrooms". Mycology 6 (2): 86–93. doi:10.1080/21501203.2015.1042536. ISSN 2150-1203. PMC 6106075. PMID 30151317.
  3. ↑ Catalogue of Life: Amanitaceae, skatīts 2021-09-27
  4. ↑ I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 524.-525. lpp.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 Amanitaceae.org. About Amanitaceae
  6. ↑ Persoon CH. (1797). Tentamen dispositionis methodicae Fungorum
  7. ↑ 7,0 7,1 Nature First: Amanitaceae Gallery
  8. ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 187. lpp.
  9. ↑ 9,0 9,1 Phylogeny, diversity and morphological evolution of Amanitaceae Zhu L. YANG, Qing CAI and Yang-Yang CUI
  10. ↑ Marcel Bon: „Pareys Buch der Pilze”, Editura Kosmos, Halberstadt 2012, p. 292-293, ISBN 978-3-440-13447-4
  11. ↑ GBIF izplatības karte

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Mušmiru_dzimta&oldid=3482537"