Anno fon Zangerhauzens

Anno fon Zangerhauzens (vācu: Anno von Sangerhausen, latīņu: Hanno a Sangerhausen, Anno à Sangerhusen) bija Teitoņu ordeņa Livonijas landmestrs no 1254. līdz 1256. gadam un Teitoņu ordeņa virsmestrs no 1256. līdz 1273. gadam.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā daudzi agrīnie Teitoņu ordeņa vadītāji, arī Anno cēlies no Tīringenes landgrāfistes un visticamāk piederēja Zanderhauzenu aristokrātu dzimtai. Par viņa dzīvi pirms iecelšanas par Teitoņu ordeņa Livonijas landmestru 1254. gadā nekas nav zināms.

Viens no jaunā mestra pirmajiem darbiem bija Mēmelburgas pils celšanas un nostiprināšana mūsdienu Klaipēdā, kurai 1254. gadā neveiksmīgi uzbruka Sembas prūši. Anno organizē atbildes karagājienu uz Sembu pa Kuršu kāpu, taču tiek atsists. 1255. gadā Anno iebrūk un posta Žemaitiju.

1255. gadā Anno noslēdz militāru savienību ar Rīgas pilsētu un ļauj pilsētniekiem izmantot Kaņierezeru.

1256. gadā viņš piedalās karagājienā pret Sembu. Šajā laikā arī sākas Kēnigsbergas celtniecība un nostiprināšana. Tā paša 1256. gada jūnijā Romā notiek Teitoņu ordeņa vadības tikšanās, kuras laikā virsmestrs Popo fon Osterna neskaidru iemeslu dēļ atkāpjas no amata un par jauno virsmestru ievēlē Anno.

Pēc Ordeņa smagās sakāves 1260. gada Durbes kaujā, sākas Lielā prūšu sacelšanās, kurā Ordeņa spēki cieš nopietnus teritoriālos un militāros zaudējumus. Izmantojot šo situāciju, 1262. gadā Aleksandrs Ņevskis cenšas iekarot Tērbatu.

Lai uzlabotu Teitoņu ordeņa stāvokli, Anno vairākas reizes dodas pie Romas pāvestiem. No pāvesta Urbāna IV viņš saņem kārtējo grēku indulģenci par bandītismu un slepkavību sodītājiem, ja vien viņi dosies karot pret prūšiem. 1263. gadā Anno ar jaunajiem karotājiem ierodas Prūsijā. Turpinās aktīva jaunu krustnešu piesaiste no Reinzemes, Tīringenes, Brandenburgas, Saksijas, Frankonijas, Bohēmijas un Austrijas hercogistes.

1265. gadā pāvests Klements IV izsludina jaunu karagājienu pret prūšiem. Militāro palīdzību Ordenim sniedz Braunšveigas hercogs Albrehts, Meisenes markgāfs Alberts, II, Tīringijas landgrāfs Alberts, Brandenburgas markgrāfs Oto III.

Anno nākas rūpēties arī par Ordeņa interesēm Svētajā zemē, kurā pirmo reizi viņš ierodas 1266. gadā. Šajā gadā mameluku Ēgiptes sultāns Baibars I neveiksmīgi aplenc Ordeņa galveno mītni – Monforas cietoksni. 1271. gadā Baibara I karaspēks beidzot ieņem Monforu, un Ordeņa galvenā mītne pārceļas uz Ako. 1272. gadā Anno un Baibars I noslēdz mieru. 1272. gadā arī izdodas sakaut prūšu sacelšanos.

Anno mirst 1273. gada 8. jūlijā, ceļojot pa vācu zemēm, kurās veidoja jaunas Ordeņa komturejas.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cēlis no Zangerhauzenas (tagad - Saksija-Anhalte). Pēc Vācu ordeņa vācmeistara Sainas Eberharda (vācu: Eberhard von Sayn, latīņu: Eberhardus) ieteikuma 1253. gadā virsmestrs Osternas Popo (vācu: Poppo von Osterna) iecēla bruņinieku Anno par Livonijas mestru. Kā amata zīmi viņš saņēma Livonijas zīmogu. Uz Kursas kara ceļa jūrmalā viņu sagaidīja ordeņa brāļi un pavadīja līdz Rīgai, kur Svētā Jura pilī par godu jaunajam mestram tika sarīkots mielasts. Drīz pēc tam mestrs Anno devās uz Klaipēdu pret prūšiem, kas bija aplenkuši Mēmelburgas pili.

Pēc tam, kad žemaiši iebruka Kurzemē, 1255. gadā mestrs vadīja Livonijas ordeņa karaspēku karagājienā uz Žemaitiju.

Rusova Livonijas hronika par mestri Anosu:

" 1258. gadā Prūsijas virsmestris Pope atsūtīja Livonijai jaunu mestri - Zangerhauzes Anosu. Šis mestris veda dažus kaŗus pret zemgaļiem un šamaišiem. Pēc 3 gadu valdīšanas Livonijā viņu iecēla 1261. gadā par virsmestri Prūsijā".