Kuršu kāpas

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
UNESCO Pasaules mantojuma objekts
Kuršu kāpas
UNESCO Pasaules mantojuma saraksts
Pilkosios kopos1.jpg
Valsts
Tips Kultūra
Kritērijs v
Atsauce 994
UNESCO reģions Eiropa un Ziemeļamerika
Iekļaušanas vēsture
Iekļaušana 2000 (24. sesija)

Kuršu kāpas, arī Kuršu nērija, Kuršu strēle (lietuviešu: Kuršių nerija, krievu: Куршская коса) ir smilšu kāpu strēle, kas atdala Kuršu jomu no Baltijas jūras. Strēles garums ir ap 98 km, platums 0,4 — 3,8 km. Faktiski tā ir pussala, jo pie Klaipēdas atrodas šaurums, kurā Kuršu joma savienojas ar Baltijas jūru. Daļa Kuršu kāpu pieder Lietuvas Republikai, daļa Krievijas Federācijas Kaļiņingradas apgabalam.

Kuršu kāpas ir aizsargājama dabas teritorija. Tajā izveidots nacionālais parks.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuršu kāpas izveidojās apmēram pirms 5000 gadiem. 13. gadsimtā apgabalā ienāca Teitoņu bruņinieki, uzceļot pilis Mēmelē (1252., mūsdienu Klaipēda) un Rositenē (1372., mūsdienu Ribačija).

16. gadsimtā sākās jauns kāpu veidošanās posms. Koku izzušana no strēles, ko izraisīja pārāk intensīva lopkopība un koku izciršana laivu būvei Kēnigsbergas 1757. gada aplenkumam, noveda pie tā, ka smilšu kāpas sāka pārvietoties, aprokot veselus ciemus. Satraukta par šīm problēmām, Prūsijas valdība 1825. gadā šeit sāka finansēt plaša mēroga apmežošanas un apzaļumošanas projektus. Pateicoties šiem centieniem, lielākā strēles daļa tagad ir klāta ar mežu.

Savulaik latviešu valodā runājošas zvejnieku kopienas (kurseniekus) varēja sastapt nevien visās Kuršu kāpās, tagadējo Krievijas teritoriju ieskaitot, bet arī Klaipēdas apkārtnē, Sembas pussalā un piekrastē līdz pat Gdaņskai.[1] Līdz 19. gadsimtam Kuršu kāpas apdzīvoja pamatā kursenieki, kā arī nozīmīga vācu minoritāte dienviddaļā un lietuvieši ziemeļdaļā. Kursenieki pakāpeniski iznīka asimilācijas un citu iemeslu dēļ. Mūsdienās to gandrīz nav atlicis. Kādreiz, līdz Otrajam pasaules karam, kursenieku valoda bijusi ļoti izplatīta Kuršu kāpās. Tā ir ļoti līdzīga latviešu valodai, tāpēc latvieši un kurseniski var labi saprast viens otru. Mūsdienās palikuši tikai nedaudzi kursenieku valodas pratēji.[1] Liela daļa kara beigās un PSRS okupācijas laikā devušies trimdā uz Vāciju vai tika deportēti. Kursenieku identitāte ir ļoti sarežģīta, to var pētīt dažādos aspektos. Kursenieki bieži vien sevi apzinās kā vāciešus, jo Kuršu kāpas bijusi Vācijas (iepriekš Prūsijas) teritorija, kura tagad pieder Lietuvai. Par latviešiem kursenieki sevi neuzskata, jo viņi izceļojuši no Kurzemes tajā laikā, kad latviešu tauta mūsdienu izpratnē vēl nebija izveidojusies.[1]

Padomju Savienības laikā Kuršu kāpas bija slēgta pierobežas teritorija. Pēc PSRS sabrukuma šeit uzplauka tūrisms. Daudz vāciešu, galvenokārt agrāko iedzīvotāju pēcnācēji, izvēlas Kuršu kāpas par savu atpūtas vietu.

Kopš 2000. gada Kuršu kāpas ir iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Kuršu kāpas un Kuršu joma

Apskates objekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Koka skulptūru ekspozīcija Raganu kalnā Jodkrantē - 1979. - 1981.g., trīs vasaras sezonu laikā, mākslinieki un koka griezēji izveidoja vairāk nekā 70 koka skulptūras par pasauli, kurā dzīvo raganas, velni un pasaku varoņi.
  • Nidas smilšu kāpas pie Lietuvas un Krievijas robežas.

Pašreizējais stāvoklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuršu kāpās atrodas Eiropā lielākās ceļojošās smilšu kāpas. To vidējais augstums ir 35 m, lai gan lielākas kāpas sasniedz 60 m augstumu. Lielākā apdzīvotā vieta šeit ir Nida, kas ir arī iecienīta kūrortvieta vācu un lietuviešu tūristiem. Kuršu kāpās ir sekojošas apdzīvotās vietas: Smiltine, Alksnine, Jodkrante, Pervalka, Preila, Nida, Morskoje, Ribačija, Ļesnoje. Pirmās sešas atrodas Lietuvas pusē, pārējās Krievijā. 1961. gadā apdzīvotās vietas Alksnine, Jodkrante, Pervalka, Preila un Nida tika apvienotas un izveidota Neringas pilsēta. Pašreiz tajā dzīvo ap 2800 iedzīvotāji.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]