Apkakles sīga

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Apkakles sīga
Chlamydotis macqueenii (Gray, 1832)
Apkakles sīga
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaSīgveidīgie (Otidiformes)
DzimtaSīgu dzimta (Otididae)
ĢintsApkakles sīgas (Chlamydotis)
SugaApkakles sīga (Chlamydotis macqueenii)
Izplatība
Houbara map.svg
  Apkakles sīgas ligzdošanas areāls
  Apkakles sīgas ziemošanas areāls
  Sahāras sīgas izplatības areāls
Apkakles sīga Vikikrātuvē

Apkakles sīga (Chlamydotis macqueenii) ir liela auguma sīgu dzimtas (Otididae) putns. Ģeogrāfisko variāciju nav.[1] Tā ligzdo un ziemo Āzijā, reizēm ieklejo Eiropā.[1][2] Nesenā pagātnē apkakles sīga un Sahāras sīga (Chlamydotis undulata) tika sistematizētas kā viena sugas pasugas.[3]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apkakles sīga ligzdo Tuvajos Austrumos un Vidusāzijā līdz Mongolijai un Ķīnas ziemeļu daļai. Tuvo Austrumu populācijas ir nometnieki un ziemo ligzdošanas areālā Arābijas pussalā un Persijas līča reģionā, bet Vidusāzijas putni ir gājputni un migrē ziemot uz Pakistānu, Indijas ziemeļrietumiem un Ķīnas centrālo daļu.[3]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā apkakles sīga vienīgo reizi novērota 1880. gadā.[3]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apkakles sīgas 1921. gada tēviņa zīmējums; putnam pa labi krāšņā, melnbaltā apkakle sacelta gaisā

Apkakles sīga ir vidēji liela, slaida sīga ar garu kaklu, garām kājām un ligzdošanas laikā ar krāšņu apkakli un cekulu. Tēviņi ir lielāki nekā mātītes. Tēviņa ķermeņa garums ir 65—75 cm, svars 1,8—3,2 kg, mātītes ķermeņa garums 55—65 cm, svars 1,2—1,7 kg, spārnu plētums abiem dzimumiem 135—170 cm.[4][5] Salīdzinot ar Āfrikā dzīvojošo Sahāras sīgu, apkakles sīga ir nedaudz lielāka un gaišāka.[5]

Tēviņa apspalvojums vairošanās sezonas laikā mugurpusē ir gaiši smilšu brūns ar tumšāk brūnu raibumojumu. Apakšpuse balta. Galva pelēka ar baltimelnu cekulu. Pazode un kakls gaiši pelēki vai balti. Uz kakla sāniem garāku spalvu melna garensvītra, kas virzienā uz leju pamazām kļūst par krāšņu, melnbaltu apkakli (garākās spalvas apmēram 15 cm garas). Lidojumā uz smilšu brūnajiem spārniem var redzēt melnbaltu rakstu.[5][6] Kājas ir gaiši pelēkas, knābis brūns, acis dzeltenbrūnas.[6]

Mātīte izskatās līdzīga tēviņam, bet ir pelēcīgāka, kā arī tās cekuls un kakla spalvas ir īsākas. Pazode un kakls nav vienkrāsaini kā tēviņam, bet raibumoti. Jaunie putni līdzīgi mātītei, bet apspalvojums ir gaišāks. Melnā svītra uz kakla, lai arī vāji, tomēr parādās jau pirmajā rudenī.[5][6]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apkakles sīga mājo mālainos, akmeņainos vai sāļos tuksnešos, pustuksnešos un stepēs.[6] Pārvietojas, lēni ejot. Briesmu gadījumā ātri skrien, pieplokot pie zemes. Lidojums lēns un zems.[6] Ja apkakles sīgai uzbrūk piekūns, piemēram, stepes piekūns, tā bēg, paceļoties spārnos un metot gaisā spirāles, tādējādi izvairoties no plēsēja. Tā mēdz arī aizsargāties, cenšoties lidojumā to notraipīt ar savām fekālijām. Lipīgā masa spēj salipināt piekūna lidspalvas, liekot plēsējam nosēsties uz zemes.[7]

Rudens migrācija pamazām sākas augustā, bet galvenokārt notiek septembrī un oktobrī, bet daži īpatņi aizlido tikai novembrī. Pārlidojumi notiek naktī, vienā reizē nolidojot apmēram 220 km. Kopējais migrācijas ceļš ir apmēram 4400 km garš.[6][8][9]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1834. gada apkakles sīgas zīmējums

Apkakles sīga ir visēdāja un barojas ar sēklām, ogām un bezmugurkaulniekiem, galvenokārt ar kukaiņiem, piemēram, vabolēm, siseņiem un sienāžiem. Tā nedzer ūdeni un nepieciešamo mitrumu uzņem ar barību.[6][10] Ar veģetāro barību apkakles sīga barojas galvenokārt ārpus vairošanās sezonas.[11]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pavasarī katrs tēviņš ieņem savu ligzdošanas teritoriju un tai piesaista vienu vai vairākas mātītes ar krāšņu riesta rituālu. Tēviņš lēni pastaigājas, turot kaklu vertikāli taisnu un izplešot melnbalto apkakli, kā arī melnbalto cekulu. Lēnā staigāšana mijas ar ātru skriešanu, kas var būt gan taisnā virzienā uz priekšu, gan apļaveidā ap kādu krūmu. Skriešanas laikā kakls tiek atmests uz atpakaļu, salocīts "S" veidā, bet apkakles spalvas saceltas stāvus gaisā, nosedzot galvu. Vienlaicīgi galva tiek šūpota no vieniem sāniem uz otriem. Tēviņš ir samērā kluss, tikai tuvumā var dzirdēt zemu elpošanas skaņu. Klusumu ik pa brīdim pārtrauc skaļš sauciens. Ja tuvumā nav nevienas mātītes, tēviņš šo rituālu ik pēc laika atkārto. Kad parādās mātīte, tas ar izplestu apkakli tai lēnām tuvojās, šūpojot galvu no vienas puses uz otru.[12][13]

Ligzda vienkārša, sekla iedobe zemē, kuru mātīte izkašā smiltīs atklātā vietā vai ēnā zem krūma. Dējumā 1—4 olas. Inkubācijas periods ilgst apmēram 23 dienas. Perē un par mazuļiem rūpējas tikai mātīte. Līdzko mātīte sāk perēt tēviņš to atstāj. Uzturas pa vienam vai nelielos tēviņu baros.[6][14] Putnēni ir ligzdbēgļi un uzreiz pēc izšķilšanās seko mātei. Pirmās 24 stundas mātīte tos silda zem saviem spārniem, pirmās 2—3 dienas cālēni tiek baroti ar kukaiņiem, tos iedodot ar knābi. Nākamās 3 dienas mātīte kukaiņus met cālēnu priekšā uz zemes, bet 5—6 dienu vecumā tie barojas paši patstāvīgi. Jaunie putni sāk lidot apmēram 30 dienu vecumā, bet turpina uzturēties mātes tuvumā vairākus mēnešus.[5][14]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 World Bird List: Bustards, mesites, Kagu, seriemas, flufftails & finfoots
  2. IUCN: Chlamydotis macqueenii
  3. 3,0 3,1 3,2 «Ornitofaunistika:Apkakles sīga Chlamydotis macqueenii». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 26. februārī. Skatīts: 2018. gada 21. janvārī.
  4. Alive: Asian Houbara (Chlamydotis macqueenii)
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Propagation Of The Houbara Bustard[novecojusi saite]
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 6,7 Macqueen's Bustard | Жек дуадақ
  7. Ali, Salim; Ripley, Dillon S. (1980). Handbook of the Birds of India and Pakistan. Volume 2. Megapodes to Crab Plover (2nd ed.). New Delhi: Oxford University Press. pp. 191–193. ISBN 978-0195655063.
  8. The Middle East. 57 (1): 11–18. doi:10.1080/09397140.2012.10648958. Jump up ^ Tourenq, Christophe; Combreau, Olivier; Lawrence, Mark; Launay, Frédéric (2004). "Migration patterns of four Asian Houbara Chlamydotis macqueenii wintering in the Cholistan Desert, Punjab, Pakistan". Bird Conservation International. 14: 1–10. doi:10.1017/S0959270904000012
  9. Judas, Jacky; Combreau, Olivier; Lawrence, Mark; Saleh, Mohammed; Launay, Frédéric; Xingyi, Gao (2006). "Migration and range use of Asian Houbara Bustard Chlamydotis macqueenii breeding in the Gobi Desert, China, revealed by satellite tracking". Ibis. 148 (2): 343–351. doi:10.1111/j.1474-919X.2006.00546.x
  10. Tigar, Barbara J.; Osborne, Patrick E. (2000). "Invertebrate diet of the Houbara Bustard Chlamydotis [undulata] macqueenii in Abu Dhabi from calibrated faecal analysis". Ibis. 142 (3): 466–475. doi:10.1111/j.1474-919X.2000.tb04443.x
  11. Diet of Houbara Bustard Chlamydotis undulata in Punjab, Pakistan
  12. A behavioural repertoire of the adult houbara bustard (Chlamydotis undulata macqueenii)
  13. Gaucher, Philippe; Paillat, Patrick; Chappuis, Claude; Saint Jalme, Michel; Lotfikhah, Fatemeh; Wink, Michael (1996). "Taxonomy of the Houbara Bustard Chlamydotis undulata subspecies considered on the basis of sexual display and genetic divergence". Ibis. 138: 273–282. doi:10.1111/j.1474-919x.1996.tb04339.x
  14. 14,0 14,1 Ontogeny of Behavior of Hand-reared and Hen-reared Captive Houbara Bustards

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]