Ariānisms

Ariānisms ir kristoloģisks uzskats, kas nosaukts tā slavenākā veicinātāja Aleksandrijas prezbitera Ārija vārdā. Šis termins dažkārt tiek attiecināts uz netrinitārām teoloģiskām sistēmām vispār. Ārijs, balstoties Bībelē un loģikā, apgalvoja, ka Tēvs ir pirms Dēla, tāpēc Dievu nemaz nevar saukt par Tēvu, iekams tam nav radies Dēls, tādējādi Dievs ir vienīgais mūžīgais un neradītais un bija laiks, kad Dēla nebija.^[1] 319. gadā Ārijs publicēja darbu Thalia^[2] (kurš gan nav saglabājies), izraisot ļoti plašu teoloģisku diskusiju, kurā nācās iesaistīties pat Romas imperatoram Konstantīnam, kas sasauca un vadīja pirmo ekumenisko koncilu Nīkajā 325. gadā, lai saglabātu baznīcas vienotību un formulētu attiecības starp Tēvu un Dēlu. Tomēr ariānisms turpināja attīstīties, līdz imperators Teodosijs I to pilnībā aizliedza 380. gadā un sasauca otro ekumenisko koncilu Konstantinopolē 381. gadā (kad beidzot oficiālā baznīca ar lielām grūtībām un pēc neskaitāmiem piegājieniem mēģināja formulēt Trīsvienības dogmu, tomēr šīs dogmas pabeigšanai bija nepieciešami vēl vairāki koncili, piemēram, Efesā (Marija pasludināta par Dieva dzemdētāju) un Halkēdonā 451. gadā (kas pasludināja, ka Jēzum ir divas dabas)). Lai gan Romas Impērijā ariānisms tika likvidēts, tas turpināja dzīvot ārpus impērijas, jo ariānismu pieņēma ģermāņi: rietumgoti, austrumgoti, vandaļi, gepidi, burgundi, langobardi. Tomēr šīs ciltis vēlāk pakļāva franki, kas bija asimilējušies ar Gallijas romiešiem un pieņēmuši impērijas atļauto reliģiju. Ariānisma idejas atdzima līdz ar reformāciju, tomēr to paudēji tika vajāti. Tās bija pazīstamas arī apgaismības dižākajiem domātājiem, piemēram, Ņūtonam un Spinozam. Lūk, ko raksta Spinoza:

Ja kāda no baznīcām apgalvo, ka Dievs ir pieņēmis cilvēka dabu .., tad man šķiet, kas tas ir tikpat bezjēdzīgi kā tas, ja kāds gribētu teikt, ka aplis ir pieņēmis kvadrāta formu.^[3]

Bet Ņūtons septiņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados pēc rūpīgas iepazīšanās ar Trīsvienības doktrīnu nonāca pie secinājuma, ka

Ārijam, kā izrādās, bijusi taisnība.^[4]

Ārijs

Ārijs raksturots ļoti cildinoši. Viņš bijis izglītots, slaids, askētisks, ar malanholisku sejas izteiksmi un dziļu krūšu balsi apveltīts mācītājs no Aleksandrijas, kurš baudījis vispārēju cieņu. Sievietēm viņš paticis ar savām manierēm un izturētību, bet vīriešiem ar savu intelektu.^[5] Viņš bija dzimis 256. gadā, bet 310. gadā viņa kalpošanas vieta bija lielā un ietekmīgā Aleksandrija. Ārijs bija mācījies pie Antiohijas Lūkiāna, kas stāvēja pie ietekmīgās Antiohijas skolas dibināšanas un ko katoļi ir pasludinājuši par savu svēto. Tomēr ironiski, bet tieši Lūkiāna mācība deva Ārijam pamatu pacelt jautājumu par Dieva būtību. Ārijs ļoti labi pārzināja Svētos rakstus un bija ļoti labi sagatavots diskusijai. Viņam bija tādi ietekmīgi domubiedri kā Nīkomēdijas Eusebijs, bet arī oponenti, kā Aleksandrijas diakons Atanasijs, kurš vadīja uzbrukuma fronti Nīkajas koncilā un kura pusē nostājās imperators, Saules kulta piekritējs Konstantīns. Tomēr drīz vien atklājās, ka Atanasija mācība ir pilna ar pretrunām, un situācija mainījās par labu Ārijam. 336. gadā Konstantīns pat lika uzņemt Āriju atpakaļ Aleksandrijas draudzē, un, kad Atanasijs iebilda, tas tika izsūtīts. Tomēr šajā gadā Ārijs, iespējams, tika noindēts, lai to nepieļautu.

Mācība

Ārijs, tāpat kā viņa skolotājs Antiohijas Lūkiāns, savus uzskatus balstīja uz veselo saprātu un izmantoja filosofiskos konceptus. Ņemot vērā to, ka Dievs ir viens un nedalāms, Viņš nevarētu dalīties savā būtībā. Vēstulē bīskapam Aleksandram Ārijs raksta:

Dievs ir vienīgais neradītais, mūžīgais, vienīgais sākotnējais.^[6]

Fakts, ka Jēzus Dievu sauc par savu Tēvu, norāda uz atšķirību, jo paternitāte pēc sava rakstura ietver agrāku eksistenci un pat zināmu pārākumu salīdzinājumā ar Dēlu. Tomēr tādējādi Ārijs ne mazākā mērā necentās graut Jēzus reputāciju. Paklausot Jēzum, cilvēki varētu kļūt Dieva bērni, garīgā ziņā pietuvināti Dievam, kāds bija Jēzus.^[7] Tikmēr Atanasijs bija pilnīgi pretējās domās. Viņš uzskatīja, ka Dievam jākļūst matērijai, lai matērija varētu pastāvēt mūžīgi un nekrist atpakaļ nebūtībā, no kurienes tā esot cēlusies.^[8] Nīkajas koncils pirmo reizi to apstiprināja arī oficiāli — matērija radusies no nekurienes ex nihilo, un, lai to glābtu, Dievam jāmaterializējas, un tas nozīmē, ka Kristum, jeb logos cilvēka veidolā, tāpat kā viņu Tēvam, vajadzētu būt Dievam. Vienīgie, kas Nīkajas koncilā zem šīs domas neparakstījās, bija Ārijs un divi viņa mācekļi.

Atanasijs ieviesa apzīmējumu homoousios (tās pašas substances), tomēr nespēja izskaidrot, kādā veidā logos var būt veidots no tās pašas subsances un tai pašā laikā nepastāvēt otra Dieva statusā. Kāds Marcels ieteca pretrunīgo homoousios aizstāt ar terminu homoiousios (līdzīgas dabas). Tomēr tas vēl vairāk izraisīja laikabiedru nicinājumu, ja jau baznīcas vienotību var izjaukt tikai viena nepareiza divskaņa lietojums. Taču Marcelam ar Atanasiju izdevās apvienoties pret ariāņiem, kā brāļiem, kuru domas atšķiras vienīgi terminoloģijā. Diemžēl kristietībā līdz ar to sāka iezīmēties dogmatiska neiecietība, kas pareizo jeb ortodoksālo simbolu lietojumu padara par vienigo iespējamo un tātad obligāto. Un tā Nīkajas ticības apliecībā jau varam lasīt

Tos, kuri saka, ka bija tāds laiks, kad Viņa (Jēzus) nebija... tos visus vispārīgā baznīca nolād.^[9]

Izcelsme

Jau tūlīt pēc Jēzus krustā sišanas kristietība sadalījās jūdaiskajā un helēniskajā.^[10] Nav noslēpums, ka Jēzus bija jūds, tomēr helēniskie kristieši pasludināja Jēzus tiešos sekotājus, jūdeokristiešus par herētiķiem. Tiesa, judeokristieši sevi tā neapzīmēja, bet sauca sevi par ebionītiem,^[11] kas ir pagodinošs terminins nabadzīgajiem. Starp helēniskajiem kristiešiem un judeokristiešiem pastāvošās nesaskaņas ir redzamas jau Bībelē, kad helēniskajam kristietim Pāvilam no Tarsas Jeruzalemē bija jāpiedzīvo vajāšanas un pazemojumi no Jēkaba puses, kā arī no vēl dzīvo apustuļu puses.^[12] Ir saglabājušās rakstiskas liecības, ka viņi Pāvilu saukuši pat par viltus apustuli. Tomēr tieši heleniskā kristietība sāka savu uzvaras gājienu, pasludinot Jēzu par Dievu, kas apustuļiem un judeokristiešiem galīgi nebija saprotams. Šīs domas Romā darīja zināmas kāds Bizantijas Teodots, kurš aprakstīja Kristus un Dieva attiecības šādi

Tikai Jēzus kristības brīdī Kristus spēks nāca pār viņu.^[13]

Šis uzskats ieguva dinamiskā monarhiānisma nosaukumu un sastopams vēlākos laikos kā racionāls kristietības izskaidrojums, arī kā viens no unitārajiem pamatkonceptiem. Visievērojamākais dinamiskā monarhiānisma pārstāvis bija Samosatas Pāvils, ietekmīgās Antiohijas bīskaps 260. gadā. Viņa mācībā Logoss pielīdzināts saprātam, kas var piemist arī cilvēkam. Viņš uzskatīja, ka Logoss nav atsevišķa hipostāze. Samostatas Pāvila mācību savos uzskatos ietvēris arī Ārija skolotājs, svētais Antiohijas Lūkiāns.

Sekotāji

Visievērojamākais Ārija sekotājs bija Vulfila (310–383). Viņš ieviesa gotu alfabētu, pārtulkoja gotiem Bībeli un ariānismam pievērsās kā goti, tā arī citas ģermāņu ciltis. Ariāņi bija gan gepidi, gan vandaļi, gan burgundi, gan langobardi. Ariānismu pieņēma arī irāņu tautas, piemēram, alani. Visievērojamākais ariāņu valdnieks bija ostgotu valsts izveidotājs Teodoriks Lielais (454–526), kura laikā Ravennā uzcēla gan ariāņu baznīcas, gan bapistēriju un kurš ir saistīts arī ar Latviju, jo rakstos ir fiksēta viņa pateicība aistiem (iespējams, kuršiem) par dzintaru.^{[nepieciešama atsauce]}

Atsauces

↑ Athanasius, Selected Treatises of St. Athanasius, Archbishop of Alexandria, in Controversy with the Arians. Trans. not indicated (Oxford: John Henry Parker, 1844, p. 185.)
↑ Charles S. J. Kannengiesser, "Arius," in The Encyclopedia of Religions, edited by Mircea Eliade. (New York: Macmillan Publishing Company, 1987), Vol. 1., p. 412
↑ Andris Rubenis, Absolūtisma un apgaismības laikmeta kultūra, Zvaigzne ABC, 328 lpp
↑ K.Ārmstronga, Dieva vēsture, Avots, 525.lpp
↑ Carroll, A History of Christendom, II, 10
↑ Arius, Epistle to Alexander, 2
↑ Arius, Epistle to Alexander, 6.2
↑ Athanasius, Against the Heathen, 41
↑ H.N. Bate, History of the Church to 325, 2nd edn. London: Rivingtons, 1924, 124 [1]
↑ Z.Kosidovskis, Evaņģēlistu stāsti, 110
↑ Encyclopedia of Religion on Ebionites
↑ 2. vēstule korintiešiem 11. nodaļa, 5, 13, 16, 24 panti
↑ Early Christian Writings, Excerpts of Theodotus

Bibliogrāfija

Teoloģijas vēsture, Bengts Heglunds, Augsburgas Apliecības Institūts, 1997
Evaņģēliskā dogmatika, Voldemārs Maldonis, Klints, 1996
Pasaules reliģijas, Zvaigzne ABC, ISBN 9984-17-731-9
Dieva vēsture, Karena Armstronga, Avots, 2001, ISBN 9984-700-20-8
Kristietisma sākumi, Ambrodžo Donīni, Zinātne, 1984
Evaņģēlistu stāsti, Zenons Kosidovskis, Zinātne, 1982

Ārējās saites

Ariāņu baptistērijs Ravennā
Projekts Vulfila Arhivēts 2014. gada 30. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
Ariāņu baznīca
Ņūtons ariānis

[1] Athanasius, Selected Treatises of St. Athanasius, Archbishop of Alexandria, in Controversy with the Arians. Trans. not indicated (Oxford: John Henry Parker, 1844, p. 185.)

[2] Charles S. J. Kannengiesser, "Arius," in The Encyclopedia of Religions, edited by Mircea Eliade. (New York: Macmillan Publishing Company, 1987), Vol. 1., p. 412

[3] Andris Rubenis, Absolūtisma un apgaismības laikmeta kultūra, Zvaigzne ABC, 328 lpp

[4] K.Ārmstronga, Dieva vēsture, Avots, 525.lpp

[5] Carroll, A History of Christendom, II, 10

[6] Arius, Epistle to Alexander, 2

[7] Arius, Epistle to Alexander, 6.2

[8] Athanasius, Against the Heathen, 41

[9] H.N. Bate, History of the Church to 325, 2nd edn. London: Rivingtons, 1924, 124 [1]

[10] Z.Kosidovskis, Evaņģēlistu stāsti, 110

[11] Encyclopedia of Religion on Ebionites

[12] 2. vēstule korintiešiem 11. nodaļa, 5, 13, 16, 24 panti

[13] Early Christian Writings, Excerpts of Theodotus

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]

[11]

[12]

[13]